Jaunā dzīve

Fragmenti no grāmatas “Valdības nams: Krievijas revolūcijas sāga”

(The House of Government: A Saga of the Russian Revolution. Princeton University Press, 2017)

Valdības nama 507 dzīvokļos 1935. gadā bija reģistrēti 2655 iedzīvotāji. No tiem 700 bija īrnieki, kuriem bija piešķirti konkrēti dzīvokļi, pārējie bija kalpotāji un apgādājamie, tai skaitā 588 bērni. Īrnieku bija vairāk nekā dzīvokļu, jo dažos dzīvokļos mitinājās vairāk nekā viena ģimene. Namā pavisam bija 24 vienistabas dzīvokļi, 27 divistabu dzīvokļi, 127 trīsistabu dzīvokļi, 179 četristabu dzīvokļi, 120 piecistabu dzīvokļi, 25 sešistabu dzīvokļi un viens septiņistabu dzīvoklis. (Četrus atlikušos dzīvokļus aizņēma bērnudārzs, kas, par spīti atkārtotiem lūgumiem, tā arī nekad netika pie savas atsevišķas ēkas.) Dzīvokļu kopējā platība namā bija 42 205 m²; kinoteātris, veikals, klubs un teātris – 11 608 m²; pārējo izmantojamo platību (2665 m²) apdzīvoja Centrālās izpildkomitejas sekretariāts, nama administrācija (500 m²) un Komiteja ebreju darbaļaužu iekārtošanai laukos (365 m²).

Visus īrniekus iedalīja “nomenklatūras biedros” (augsti valsts un partijas darbinieki, kuriem pienācās noteiktas, viņu stāvoklim partijas/valsts hierarhijā atbilstošas preces un pakalpojumi), “personālajos pensionāros” (pensionēti nomenklatūras biedri, kuriem arī pienācās zināmas preces un pakalpojumi) un “nenomenklatūras biedros” (nama apkalpojošais personāls, godalgoti celtnieki, Centrālās izpildkomitejas vadītāji, dienesta pakāpē pazeminātie nomenklatūras biedri un nomenklatūras biedru tuvinieki, kuriem bija savi dzīvokļi, – piemēram, Aroseva¹ otrā sieva un Staļina sievas radi). Tie, kuri zaudēja tiesības uz dzīvošanu Valdības namā pazemināšanas vai atlaišanas dēļ, tika izlikti; tie, kuri saņēma paaugstinājumu amatā, ieguva tiesības uz lielāku dzīvokli. Abi uzdevumi bija grūti izpildāmi zaudētājas puses pretestības dēļ. Šāda pretošanās varēja būt visai sekmīga, jo amatpersonu klasifikācijas sistēma nebija tieši saistīta ar dzīvokļu klasifikācijas sistēmu un jebkurā sistēmā bija iespējams panākt izņēmumus, balstoties vai nu uz oficiālu lēmumu, vai personisku patronāžu.

Šādu pretestību varēja pārvarēt tikai ar vēl stiprāku patronāžu. Persiešu dzejnieks un revolucionārs Abulkasims Lahuti 1921. gadā emigrēja uz Padomju Savienību un kļuva par augsta ranga padomju darbinieku Tadžikijā. Kad 1931. gadā Lahuti kļuva par laikrakstu Pravda un Izvestija korespondentu, viņam piešķīra vienistabas dzīvokli ar lielu balkonu Valdības namā. Nākamajā gadā 44 gadus vecais Lahuti apprecējās ar Cecīliju Bakaleiščiku, 22 gadus jaunu Austrumu valodu studenti no Kijevas. 1934. gadā viņiem jau bija divi bērni, turklāt Lahuti bija ticis arī pie jauna darba Rakstnieku savienības atbildīgā sekretāra amatā. 1934. gada augustā viņš pārstāvēja tadžiku literatūru pirmajā Vissavienības padomju rakstnieku kongresā. Drīz pēc kongresa Centrālkomitejas sekretārs Lazars Kaganovičs deva rīkojumu dzīvokļu pārvaldei piešķirt Lahuti ģimenei lielāku dzīvokli.

Pārcelšanās iekavējās steidzamāk kārtojamu dzīvokļa lietu dēļ (viens liels dzīvoklis tika gatavots Reihstāga dedzināšanas tiesas varonim Georgijam Dimitrovam, kurš nesen bija atbraucis no Vācijas), kā arī “izliekamo īrnieku lielās pretestības dēļ”. 1934. gada 22. oktobrī Lahuti rakstīja Molotovam, ka “neizturamais tramvaja troksnis uz ielas un mazuļa kliegšana un raudāšana dzīvoklī” jebkādu produktīvu literāru darbu padara pilnībā neiespējamu. “Nu jau daudzus mēnešus man ir liegta viselementārākās atpūtas un izgulēšanās iespēja, kas man ir ļoti nepieciešama pēc brīvprātīgā darba veikšanas ārpus mājas. Tā rezultātā cieš mans veselības un nervu sistēmas stāvoklis. Mani bērni vārgst un bieži slimo. Attiecīgi cieš arī mans darbs, kuru Partija, šķiet, uzskata par lietderīgu. Es nevaru uzņemt kolhozniekus, studentus un jaunos rakstniekus no Centrālāzijas, kuri, viesojoties Maskavā, vēlas mani apciemot.” Jebkāda tālāka vilcināšanās ar pārcelšanos draudēja “pārvērst partijas un literatūras darbarūķi par nevienam nevajadzīgu invalīdu”. Tā būtu traģēdija visiem, viņš nobeidza. “Var pacietīgi gaidīt uz glābiņu, līdz kuģis, kurš dabūjis sūci, sāk grimt. Var vēl gaidīt, kad kuģis ir pa pusei zem ūdens. Bet, kad viļņi jau sedz klāju, ikkatra sekunde var maksāt dzīvību.” Bija vajadzīgs vēl viens gads un Staļina personiska iejaukšanās, pirms ģimene beidzot varēja pārcelties uz lielāku dzīvokli (nr. 110). Pēc dažiem mēnešiem Lahuti nosūtīja Staļinam tradicionālā stilā sarakstītu rubaju:

Staļin, tu esi lielāks par lielumu,

Tu pazīsti cilvēku sirdis un skaistuma dvēseli.

Mana dvēsele dzied, un sirds mana pauž,

Ka Ļeņina ceļu un zīmi man dāvāji tu.

Krievu valodā dzejoli pārtulkoja Lahuti sieva, kura, pieņēmusi pseidonīmu Banu (“dāma” farsi valodā), bija kļuvusi par profesionālu persiešu dzejas tulkotāju. Pēc trim gadiem un vēl viena bērna piedzimšanas ģimene pārcēlās uz vēl labāku dzīvokli.

Valdības rīcībā atradās apmēram 60% vai, ja pieskaita arī personālos pensionārus, 70% visu dzīvokļu. Lielākā daļa pie nomenklatūras piederošo īrnieku bija bijuši sektas biedri jau kopš pirmsrevolūcijas laikiem (jaunpienācēji, tādi kā Lahuti un Dimitrovs, un nesen izvirzījušies partijas darbinieki, tādi kā Hruščovs, veidoja nenozīmīgu minoritāti). Gandrīz visi bija vīrieši: turpinot sākotnējo sektas praksi, sievietes reti kad tika izvirzītas vadošos amatos ārpus Sieviešu sekcijas (lielākā daļa sieviešu kārtas īrnieču, kuras 1935. gadā veidoja apmēram 10% no kopējā īrnieku skaita, bija personālās pensionāres, nevis aktīvas valsts un partijas darbinieces). Nošķīrums “strādnieki” (ieskaitot zemniekus un amatniekus) un “studenti” (inteliģences pārstāvji un ebreji ar jebkādu sociālo izcelsmi) saglabāja savu sākotnējo nozīmi un izpaudās runā, žestos, rakstītprasmē, mājokļa iekārtojumā, ģimenes svinībās un citās jomās. Kādreizējo strādnieku īrnieku vidū bija maz. Viņi jutās ērtāk starp nama apsargiem un dārzniekiem nekā kādreizējo studentu lokā, reti kad pacēlās līdz nomenklatūras hierarhijas augstākajiem ešeloniem, un viņu skaits bija nesamērīgi liels starp slimību un visādu vajadzību māktajiem un pāragri pensionētajiem. Savas smagi izcīnītās privilēģijas viņiem bija pastāvīgi jāaizstāv un jāstiprina.²

Viens šāds bijušais strādnieks (zemnieks, mehāniķis un lokomotīves vadītājs) bija Pavels Gerasimovičs Murzins, kurš bija iecelts Transporta tautas komisariāta inspektora amatā, taču lielāko mūža daļu pavadīja, ārstējot angīnu, podagru, reimatismu, žultspūšļa iekaisumu un, kā viņš rakstīja oficiālā iesniegumā, “kuņģa ļaungastrītu”, “resnās zarnas kalītu” un “sirds miastēniju”. 1930. gadā 43 gadu vecumā viņš “saņēma Tautas komisāru padomes Kremļa slimnīcas Kremļa konsultāciju centra profesora piekrišanu” tikai tādu darbu veikšanai, kas “viņa veselību neapdraud ar nogurumu un nervu stresu”. Viņa sieva, 45 gadus vecā Marija Stepanovna, saskaņā ar Murzina teikto bija “pilnīgi nederīga darbam, jo pārcietusi visas pirmsrevolūcijas, kā arī revolūcijas laika grūtības”. Abiem bija nepieciešamas biežas ārstēšanās kūrortos un sanatorijās un dažāda materiālā palīdzība no Veco boļševiku biedrības. Biedrība darīja, ko spēja, taču simptomi neatstājās – “tikai un vienīgi dzīvokļa dēļ”, kas bija mazs, bērnu pilns un kur nebija “ne miera, ne klusuma”. Murzina vairākkārtējie lūgumi piešķirt viņam labāku mitekli sastapās ar “muļķību un apmelojumiem” no vairāku amatpersonu puses, kuras iedomājās, ka var darīt, ko vien vēlas, “kamēr vecie strādnieki boļševiki vārgst pagrabos”. Stāvokli vēl bēdīgāku darīja sliktās ziņas no Murzina dzimtā ciema Starijbujanas Samaras apgabalā, kur viņa māsai Poļai un māsas vīram Markelam kolhozs bija licis jūgties arkla priekšā, bet nemaksāja viņiem “ne kapeikas”. Kad kādu citu Murzina radinieku nogalināja “kulaki”, Poļas un Markela meita Ņina pārcēlās uz Maskavu pie Murziniem, padarot viņu jau tā grūto dzīvi vēl krietni sūrāku.