Jaunā īra “iesvētības”

Ja tu esi īrs un visā Ņujorkā nepazīsti nevienu dzīvu dvēseli un tu ej pa Trešo avēniju, klausoties, kā virs galvas pa estakādi dārdina vilcieni, ir liels mierinājums atklāt, ka ne kvartāls šajā ielā nav palicis bez sava īru bāra: Costello’s, Blarney Stone, Blarney Rose, P.J.Clarke’s, Breffni, Leitrim House, Sligo House, Shannon’s, Ireland’s Thirty-Two, All Ireland. Savu pirmo alus pinti es izdzēru Limerikā 16 gadu vecumā, un man pēc tās bija nelabi, bet mans tēvs, aizrāvies ar šo dzērienu, gandrīz iznīcināja pats sevi un ģimeni. Taču Ņujorkā man ir vientuļi, un dzertuvē mani ievilina Binga Krosbija “Galway Bay”, kas skan no mūzikas automāta, un spoži zaļi mirkšķinošās āboliņa trejlapītes, kādas Īrijā nekur neredzēsiet.

Bārā Costello’s aiz letes stāv nešpetna paskata vīrs, kurš šobrīd runā ar kādu apmeklētāju:

– Man viens pīpis, cik tev grādu smalkās zinātnēs. Es tik un tā par Semjuelu Džonsonu zinu vairāk nekā tu par savu kabatu, un, ja neuzvedīsies, kā pieklājas, tu tūlīt pat izlidosi pa durvīm. Viss, punkts.

Apmeklētājs mēģina iebilst:

– Bet...

– Ārā, – saka negantais vīrs. – Ārā. Šai bārā tu vairs dzert nedabūsi.

Apmeklētājs uzmauc galvā cepuri un stīvi soļo ārā, bet negantais vīrs pievēršas man:

– Un tu, – viņš prasa, – vai tev ir astoņpadsmit?

– Ir, ser. Man ir deviņpadsmit.

– Un kā es to varu zināt?

– Varu parādīt pasi, ser.

– Un kāpēc godīgs īrs staigā apkārt ar amerikāņa pasi?

– Es te esmu piedzimis, ser.

Viņš atļauj man izdzert divas glāzes alus par 15 centiem un dara zināmu, ka es rīkotos prātīgāk, ja laiku pavadītu bibliotēkā, nevis krogos, kā daudzi citi no mūsu skumjās nācijas. Vīrs pavēsta, ka doktors Džonsons dzēris 40 tases tējas dienā un viņa prāts palicis skaidrs līdz pat pēdējai stundiņai. Es apvaicājos, kas šis doktors Džonsons tāds bijis, un vīrs velta man zvērojošu skatienu, atņem glāzi un saka: prom no mana bāra! Ej uz rietumiem pa Četrdesmit otro, līdz nonāksi līdz Piektajai. Tad tu ieraudzīsi divus lielus akmens lauvas. Uzkāp pa pakāpieniem starp abiem lauvām, palūdz lasītāja karti un neesi tāds idiots kā visi citi īru nelaimes putni, kas sevi apdullina ar grādīgo, tiklīdz nokāpj no kuģa. Lasi Džonsonu, lasi Poupu un turies pa gabalu no īru sapņotājiem. Es gribu pajautāt, kādas ir negantā vīra domas par Dostojevski, bet viņš norāda uz durvīm:

– Nerādies, kamēr nebūsi izlasījis “Dzejnieku dzīvesstāstus”. Uz priekšu. Vācies.

Ir silta oktobra diena, un man nav darāms nekas cits kā vien tas, ko pavēlējis vīrs bārā, un kas ļauns gan notiks, ja es tiešām aizklīdīšu līdz Piektajai avēnijai, kur stāv tie lauvas? Bibliotekāres ir draudzīgas. Nu protams, es varu lūgt lasītāja karti, un tāds prieks redzēt, ka jauni imigranti nāk uz bibliotēku. Man ļauts patapināt četras grāmatas ar noteikumu, ka es tās atdošu noteiktajā datumā. Es apvaicājos, vai viņiem nav grāmatas, kas saucas “Dzejnieku dzīvesstāsti”, – to sarakstījis Semjuels Džonsons. Un viņas jūsmo: ak debestiņ, jūs lasāt Džonsonu! Es jau labprāt pateiktu, ka Džonsonu nekad agrāk neesmu lasījis, bet negribas, ka mani beidz apjūsmot. Bibliotekāres saka, lai es droši pastaigājot vien apkārt un apskatot Galveno lasītavu trešajā stāvā. Viņas ne drusciņas neatgādina Īrijas bibliotekāres, kuras tikai stāv un vaktē, lai tādi kā es neko nenozagtu.

Es apskatu Galveno lasītavu, gan ziemeļu, gan dienvidu galu, un man saļogās ceļi. Nezinu, vai pie tā vainīgas tās divas alus glāzes vai sajūsma par to, ka jau otro dienu staigāju pa Ņujorku, bet es tik tikko valdu asaras, skatoties uz bezgalīgajiem grāmatu plauktiem un zinot, ka nemūžam tās visas neizlasīšu – pat ja nodzīvošu līdz gadsimta galam. Lasītavā ir akriem spožu galdu, pie kuriem visvisādi ļautiņi lasa, cik ilgi vien sirds kāro, un tā septiņas dienas nedēļā, un neviens viņus netraucē, ja vien viņi neaizmieg un nesāk krākt. Te ir atsevišķas plauktu rindas angļu, īru un amerikāņu grāmatām, daiļliteratūrai, vēsturei un reliģijai, un man uzmetas zosāda, iedomājoties, ka varu nākt šurp, kad vien vēlos, un lasīt visu, ko vēlos, ja vien skaļi nekrācu.

Pasitis padusē četras grāmatas, es atgriežos Costello’s. Gribu parādīt negantajam vīram, ka esmu ticis pie “Dzejnieku dzīvesstāstiem”, bet viņa tur nav. Bārmenis teic, ka sprediķi par Džonsonu man būšot nolasījis pats Tims Kostelo, un, kamēr viņš ar mani runā, negantais vīrs atgriežas no virtuves. Viņš saka:

– Tu jau atpakaļ?

– Es dabūju “Dzejnieku dzīvesstāstus”, Kostelo kungs.

– “Dzejnieku dzīvesstāsti” tev varbūt ir azotē, jaunais cilvēk, bet ne jau galvā. Ej mājās un lasi.

Ir ceturtdiena, un nekāda cita darāmā man nav līdz pat pirmdienai, kad varēšu sākt strādāt. Krēsla man nav, tāpēc iekārtojos sēdus savā mēbelētās istabas gultā un lasu līdz vienpadsmitiem, kad Ostinas kundze pieklauvē pie durvīm un nokliedz, ka neesot miljonāre un šajā mājā esot tāda politika, ka vienpadsmitos gaisma jāslēdz ārā, lai taupītu elektrību. Es izslēdzu gaismu un atlaižos guļus, ieklausos Ņujorkā, cilvēku sarunās un smieklos uz ielas un prātoju, vai jebkad būšu šai pilsētai piederīgs – vai arī es reiz tā pļāpāšu un smiešos tur, ārā, uz ielas.