Kā debesīs, tā arī zem zemes

Šis bija dīvainākais uzdevums, kādā vien esmu ticis nosūtīts. Reizēm domāju, vai tikai tas nebija sapnis vai halucinācija, ko izraisījusi pārstrādāšanās, stress vai mans kārtējais mēģinājums pārstāt dzert – tāda kā izkropļota versija par “rozā ziloņiem”, kas mēdz rēgoties griestos alkoholiķiem. Tomēr, pieļaujot iespēju, ka tīri fiziski ne viss noticis tieši tā, kā šeit aprakstīts, tik un tā tas varētu būt noticis kaut kādā citā ziņā.

Viss sākās diezgan nevainīgi. Žurnāla redaktore lūdza mani aizbraukt uz kādu pilsētiņu valsts ziemeļaustrumos. Es to neminēšu vārdā saprotamu iemeslu dēļ, kas vēlāk taps skaidri arī jums, bet jūs tāpat to uzminētu trīs piegājienos.

Tajā vietā arheoloģiskajos izrakumos bija atrastas kaut kādas senas dārglietas, nekas pārāk iespaidīgs – parastais saktu un aproču klāsts. Es bildu, ka diez vai ir vērts trīs stundas līdz turienei braukt, ja mums vajadzīgas tikai pāris bildes ar interesantākajiem eksemplāriem un neliels vietējā muzeja direktora komentārs, ko viņš mierīgi varētu mums sniegt arī pa telefonu.

Redaktore it kā bija vienisprātis, taču zināja teikt, ka vietējā muzeja direktors neesot sevišķi atsaucīgs: viņš esot no tiem, kuri uzskata, ka viņu pilsētiņa pasaules vēsturē ir teju tikpat svarīga kā pati Bābele, tāpēc žurnālistiem noteikti jāierodas pie viņa personīgi. Viņas uzjautrinātais balss tonis liecināja, ka aiz tā slēpjas kas vairāk. Kaut kā bija iesaistīti arī dzīvnieki. Un man noteikti esot jāliek uzsvars uz tiem. Jo dzīvnieki patīkot visiem. (Man nepatīk. Es pret tiem esmu vienaldzīgs. Un man kā žurnālistam šķiet, ka dzīvnieki ir tikpat necienīgs temats kā karaļnama jaunumi vai horoskopi.)

Pilsētiņā es ierados mazliet pēc pusdienlaika. Nekas neliecināja, ka šajā vietā būtu norisinājušies sensacionāli notikumi: nekādu sirēnu, lentēm norobežotu teritoriju vai policijas patruļu ielās. Šī bija viena no tām vietām, kur vajadzēja vismaz pusstundu, lai atrastu vietējo kafejnīcu. Tipiska Latvijas mazpilsēta, kur viss ir pa vienam: viena kafejnīca, viena pasta nodaļa, viens jaunu apģērbu veikals, viens lietotu apģērbu veikals, viena aptieka, viena domes ēka, viens muzejs. Neregulārs zemes gabals, kas gan sevi, gan pilsētas iedzīvotājus cenšas pārliecināt, ka ir pilsētas laukums, un tam blakus parks, kurš, kā var just, dziļi ievelk elpu pirms ziemas iestāšanās.

Kafejnīcā tiku pie negaršīgas kafijas, toties no viesmīles uzzināju pirmo informāciju. Jā, viņa esot dzirdējusi, ka kaut kas izrakts. Kaut kas vērtīgs un sens. Bet, kas tieši, viņa nemācēja teikt.

– Varbūt pilsēta atkal būs slavena? – viņa ieminējās.

– Vai tad tā reiz bijusi slavena? – es atvaicāju.

Viesmīle izskatījās aizvainota.

– Mēs bijām Hanzas savienībā, – viņa novīpsnāja kā lielhercogiene, kas stāsta par savu ķeizarisko izcelsmi.

Es šķērsoju tukšo pilsētas laukumu un iegāju parkā, kur dārznieki grāba kaudzēs lapas. Viņi šķita tik ļoti sakoncentrējušies šim vienkāršajam uzdevumam, ka atgādināja sapierus, kas atmīnē lauku.