Kādēļ nekas vairs nedarbojas

“Nē... tas ir burvju podiņš,” mana meita mēdza žēloties trīs gadu vecumā, atteikdamās izmantot sabiedriskās tualetes kabīni ar automātiskās skalošanas funkciju. Jau kopš mazotnes viņu radināja pie tā, ka infrasarkanais sensors reaģē uz viņas pakauša kustību un strauji aizskalo ūdeni zem viņas. Taču viņasprāt labāk bija paciesties nekā pakļauties burvju podiņa tumšajai varai.

Tā nav tikai bērnu problēma. Kurš pieaugušais gan nav pārcietis pneimatisko viesuli tualetes podā zem sevis? Un tad vēlreiz, mēģinot iziet no kabīnes? Tik daudz ikdienišķu lietu un norišu ir tikušas tiktāl “tehnoloģizētas” – kļuvušas atkarīgas no datoriem, sensoriem un citiem aparātiem, kam būtu tās jāuzlabo –, ka vairs nedarbojas ierastajā veidā. Šādus defektus pierasts uzskatīt par sliktas konstrukcijas piemēriem. Daļēji tā arī ir. Taču tehnoloģijas ir arī neparedzamākas nekā senāk. Tās ir neparedzamas un nestabilas. Vismaz no lietotāju – cilvēku – perspektīvas. No tehnoloģiju skatpunkta, ja tām var piedēvēt skatpunktu, tās attīstās neatkarīgi no tā, kā cilvēki tās lieto.

“Nestabilitāte” ir kļuvusi par iecienītu apzīmējumu ekonomikas un darba tirgus apstākļiem, kas cilvēkus – sevišķi pakalpojumu sektora darbiniekus ar zemiem ienākumiem – dzen nenoteiktībā. To ilustrē īslaicīga un “elastīga” nodarbinātība. Pakalpojumu sektora darbiniekiem ar stundas tarifa likmi darba grafiks tiek pielāgots pēc vajadzības pēdējā brīdī, un viņi nezina, kad un cik bieži būs jāstrādā. Piemēram, ēdināšanas un tirdzniecības uzņēmumu darbiniekiem ar zemu stundas tarifa likmi šī nenoteiktība sarežģī finanšu un laika plānošanu. Transporta un bērnu pieskatīšanas organizēšana ir sarežģīta un izmaksā vēl dārgāk cilvēkiem, kuri nezina, kad – un vai vispār – viņi strādās.

Šie apstākļi nav jauni. 20. gadsimtā, samazinoties arodbiedrību aizsargāto ražošanas darbvietu skaitam, tās nomainīja pakalpojumu ekonomika bez agrākās aizsardzības. Taču informācijas ekonomika radīja vēl lielāku nestabilitāti. Pirmkārt, tā apvienoja esošos uzņēmumus un par galveno mērķi izvirzīja efektivitāti. Otrkārt, tādi ekonomiski satricinājumi kā 2008. gada globālā recesija veicināja gan tīšus, gan netīšus taupības pasākumus. Pieauga arī nemateriālais darbs – no neapmaksātā, neredzamā sieviešu darba darbavietā un ārpus tās līdz radošajam darbam, kas tiek veikts bez konkrēta pasūtītāja vai atpazīstamības labad, un līdz pat neredzamajam darbam, ko veic visi, radot datu infrastruktūru, kuru tehnoloģiju uzņēmumi, kā Google un Facebook, pārdod reklamētājiem.

Taču, ekonomiskajai nedrošībai pieaugot, tā ir radījusi jaunas nestabilitātes un neparedzamības formas – tai skaitā ikdienišķu priekšmetu un aprīkojuma apšaubāmo lietderību. Tam piemērs ir mūsdienu sabiedriskā tualete. Ar infrasarkanajiem sensoriem vadītu tualetes podu, ūdenskrānu un papīra dvieļu automātu lietderība dažkārt tiek pamatota ar ekoloģiskiem apsvērumiem: sak, regulējot tiek ietaupīti resursi. Taču pārlieku centīgo sensoru dēļ šīs ierīces būtiski palielina ūdens vai papīra patēriņu. Tualetes podi tiek skaloti trīs reizes, nevis vienu. Ūdens no krāna šļācas ar maksimālu spēku. Dvieļu automāti papīru izsniedz tik skopi, ka cilvēki paņem vairāk, nekā viņiem vajag. Šie aparāti nevis taupa resursus, bet pārsvarā ietaupa darba un pārvaldīšanas izmaksas. Kad tualetes pods tiek skalots nepārtraukti vai krāns pats izslēdzas, vai dvieļu automāts ikreiz, kad zem tā novicina roku, izsniedz tikai 15 cm papīra, samazinās vajadzība nodarbināt cilvēkus, kuri tualeti uzraudzītu, tīrītu un apgādātu.