Kaķiem zem astes

Rakstā pieminētas grāmatas:

Peter P. Marra, Chris Santella. Cat Wars: The Devastating Consequences of a Cuddly Killer. Princeton University Press, 2016

John Bradshaw, Sarah Ellis. The Trainable Cat: A Practical Guide to Making Life Happier for You and Your Cat.

London: Penguin, 2017

Boriss par Borisu kļuva tajā naktī, kad Andra piepeši uztrūkās no miega un viņu šādi nosauca. Pirms tam jau kādu laiku bijām lauzījuši galvu, kāds vārds šim kakao krāsas Burmas šķirnes kaķēnam piestāvētu vislabāk. Ieteikumi bija dažādi – piemēram, ka viņš varētu būt Mikiņš, taču šāds vārds nu nekādā ziņā nešķita viņam atbilstošs. Tajā pašā rītā, kad viņš kļuva par Borisu, mūsu otrs kaķis jeb, precīzāk sakot, kaķene tika nosaukta par Grietu, jo līdz Borisa nonākšanai mūsu mājās viņa vispār bija iztikusi bez vārda. Dzīvnieku patversmē piešķirtais vārds Marsela šai itin daudz pieredzējušajai pelēki svītrainajai un it kā laucinieciska paskata kaķenei ar rētu šķērsām pāri degunam nepavisam nelikās piemērots, un tā nu viņa jau vairākus gadus pie mums dzīvoja vienkārši kā “kaķis”. Bet Borisa vārda stāsts ar to vēl nebija galā. Vispirms jau bija jāsaskaras ar apkārtējo neizpratni, kāpēc gan mums ienācis prātā savu kaķīti nosaukt “krievu vārdā”. Mēģināju iebilst, ka pasaulē bez Borisa Grebenščikova un Jeļcina ir taču arī vēl Boriss Džonsons, Boriss Kārlofs un, visbeidzot, pat japāņu eksperimentālā roka grupa Boris.

Pamazām vien visi ar vārdu aprada, Boriss auga un draiskojās, bet tad 2014. gadā iznāca grupas Boris albums “Noise”. Uz albuma starptautiskās versijas apvāka bija attēlots atzveltnes krēsla siluets, bet krēslā sēdēja kaķis – gluži tāds pats kā mūsu Boriss. Aizdomīgā līdzība vēl labāk bija saskatāma Japānas tirgum paredzētās albuma versijas apvāka attēlā, tajā kaķis bija redzams krāsu fotogrāfijā profilā, un mazliet kumpais deguns bija tieši tāds, kāds raksturīgs Burmas šķirnes kaķiem un kāds ir arī mūsu Borisam. Par to tagad bija jāpadomā, tāpēc kādā vaļasbrīdī mēģināju noskaidrot, kā gan japāņu mūziķi tikuši pie savas grupas nosaukuma. Iesākumā gāja pavisam vienkārši: Boris esot amerikāņu rokgrupas Melvins 1991. gada albumā “Bullhead” iekļautas dziesmas nosaukums, un japāņi savu grupu esot nodēvējuši šīs dziesmas vārdā. Dziesmā ir šāda rindiņa:

Boris likes a lot of little things to kick¹

Un vēl šāda:

See Boris has way of seeing through my eyes

He touches, in a fashion a master of mime

Manipulating me, my arms and legs and spine

He’s got you pawed²

Par ko un kādu Borisu tur ir runa un ar ko šis Boriss īsti nodarbojas, maigi sakot, saprast bija visai pagrūti, un tieši ar tādām pašām saprašanas grūtībām, kā izrādās, bija saskāries ne viens vien grupas Melvins fans. Bet tad kādā interneta forumā nejauši uzgāju šo pašu samulsušo fanu diskusiju, un viens no tās dalībniekiem izstāstīja, lūk, šādu stāstu. Arī viņu bija nodarbinājusi dziesmas Boris teksta nozīme, un pēc kāda koncerta bārā viņam bija gadījies papļāpāt ar grupas solistu Bazu Osbornu. “Kā – tā vienkārši ir par manu kaķi!” bija atbildējis Osborns. Atliek tikai piebilst, ka šo Melvins dziesmu pirms Borisa nonākšanas mūsu mājās un kļūšanas par Borisu neviens no mums nebija dzirdējis.

Augusta 2012. gada žurnālā Rīgas Laiks arī bija pārpublicēts plašu ievērību visā pasaulē guvušais un pirmoreiz žurnālā The Atlantic publicētais Ketlīnas Makolifas raksts “Kaķu varā”. Tas bija stāsts par satraucošu čehu zinātnieka Jaroslava Flegra atklājumu, proti: iespējams, ka daudzu kaķu īpašnieku apziņas darbību ietekmē – lai neteiktu pat kontrolē – tie paši mikroskopiskie parazīti, ko pieradinātie plēsēji ilgajā evolūcijas ceļā iemanījušies izplatīt ar saviem izkārnījumiem, nomācot peļu un žurku jeb potenciālā medījuma vēlmi baidīties un pretoties.

Var jau būt, ka arī savādās un ačgārnās sakritības ar mūsu Borisa vārdu var mēģināt izskaidrot ar visas pasaules kaķiem labvēlīgu parazītu sazvērestību mūsu smadzenēs, tomēr drīzāk gan šķiet, ka abi gadījumi ir vien dažāda mēroga ilustrācijas tam, ka cilvēkus viņu tuvumā mītošie kaķi un viss ar tiem saistītais nodarbina krietni vien vairāk, nekā kaķus – tas, kas notiek ar mums. Lai gan daži nesen veikti pētījumi rosina apšaubīt arī šo “patiesību”, un interesants šajā kontekstā ir jau pats fakts, ka šādi pētījumi vispār tikuši veikti. Par visvisādiem arvien jauniem kaķu uzvedības un tikumu pētījumiem tiek ziņots ar apbrīnojamu regularitāti, un viens no tiem, kā lasīju, esot bijis veltīts nevis kaķiem, bet cilvēkiem, un tajā mēģināts noskaidrot, kāpēc līdzās visiem tiem, kam kaķi patīk vai varbūt pat kaut ko nozīmē, ir arī tādi indivīdi, kas šos dzīvniekus necieš ne acu galā, nīst un labprātāk redzētu ejam, ne nākam. Jeb, kā amerikāņu rakstnieks Karls Van Vehtens savā “kaķu kultūras vēsturē” “Tīģeris mājās” rakstīja jau 1920. gadā: “Nevienam nav liegts ar vienaldzību izturēties pret ziloņiem, papagaiļiem, Herbertu Velsu, Zviedriju, rostbifu, Pučīni vai pat mormoņiem, taču kaķu jautājumā, kā šķiet, ir jāieņem stingra nostāja… Tie, kas ienīst kaķus, ienīst tos ar tādu naidu, ka, manuprāt, līdzvērtīgu naidīgumu visā dzīvnieku valstībā spēj izpelnīties vienīgi čūskas.” Nekādas pārsteidzošas atklāsmes gan kaķu neieredzēšanas pētījuma rezultāti nebija nesuši, un izrādījās, ka konkrētās problēmas izskaidrojums jau ticis aprakstīts pasakā par to, kā kaķis sunim nozog un vairs nekad neatdod brīvības grāmatu. Nepatikas pamatā galvenokārt esot skaudība par kaķu “pašpietiekamību”, staigāšanu, kur pašiem patīk, jeb brīvību un vēl jo brīvāk interpretējamo un dažnedažādi tulkojamo kaķu mīmiku un ķermeņa valodu, kurai iepretī gan suns, gan cilvēks sāk izskatīties pēc garīgi nelīdzsvarota un rīcībā neprognozējama nelgas. Te gan varētu piebilst, ka kaķu “noslēpumainības” un viņu uzvedības vai sejas izteiksmes interpretāciju brīvības pamatā drīzāk ir nevis evolucionārs pārākums, bet, gluži pretēji, aprobežotība; kaķiem tikpat kā nav nepieciešams dzīves laikā kaut ko mācīties vai pielāgoties, un tas vispār raksturīgs sugām ar ierasti vienveidīgu ēdienkarti. Šis ir viens no cēloņiem, kāpēc arī, piemēram, trenējamības ziņā vārna ar savu raibo ēdienkarti ir krietni pārāka par tādiem pilna laika plēsējiem kā pūces, bet suns ar savu optimismu kaut ko ēdamu atrast pat pēdējā maitas gabalā izrādās krietnu tiesu apķērīgāks par allaž tramīgo un medīt gatavo kaķi.

Cerams, atsaukšanos uz Periklu “kaķu lietā” neviens neuztvers kā zaimošanu, bet varētu teikt: ja tevi kā kaķi neinteresē cilvēki, tas nenozīmē, ka cilvēki nesāks interesēties par tevi. Dažā grāmatā vai internetā atrodamā publikācijā šī nenovīdīgo skauģu, kaķu nīdēju un nelabvēļu interese jau kļuvusi pagalam draudīga. Tā, piemēram, sugu daudzveidības saglabāšanas pētnieka Pītera P. Maras un ceļojumu aprakstnieka Krisa Santelas grāmata “Kaķu kari jeb Mīlīgā slepkavas nestais posts” ir īsts apsūdzības raksts, kurā dokumentēta kaķu ekspansija pa visu pasauli, savā ceļā sējot nāvi un iznīcību un pakļaujot arvien jaunas un jaunas teritorijas – nu jau pat internetu.

Saskaņā ar izplatītāko kaķu “pieradināšanās” teoriju, tas esot noticis brīdī, kad cilvēki sākuši kultivēt graudaugus, labības krājumi pievilinājuši grauzējus, bet grauzēju pulcēšanās vietas – mazos plēsējus. Gan jau cilvēki drīz vien novērtējuši kaķu veikumu un ļāvuši tiem savā tuvumā netraucēti medīt, un mājas kaķiem šāda aizbildniecība nodrošinājusi krietni vien labvēlīgākus dzīves un vairošanās apstākļus nekā savā vaļā palikušajiem zvēriem. Arī straujā kaķu izplatība pāri jūrām un okeāniem tiek skaidrota ar praktiskiem apsvērumiem: kaķi bija visparocīgākais grauzēju apkarošanas līdzeklis uz kuģiem, un tā viņi nonāca un savu nāves sēju varēja piekopt visdažādākajās pasaules malās.

Viens no zināmākajiem kaķu izraisīta genocīda piemēriem ir Jaunzēlandes Stīvensa salas paceplīša (Xenicus lyalli) skumjais liktenis. Pēc maoru apmešanās vairākās Jaunzēlandes salās šīs sugas putniņus bija iznīdējušas maoru līdzatvestās Polinēzijas žurkas, un par vienu no pēdējiem paceplīša patvērumiem līdz pat 19. gadsimtam bija kļuvusi Stīvensa sala. 1894. gadā uz salas tika uzcelta bāka, un kopā ar pirmo jaunās bākas sargu ieradās arī kaķis. Bākas sargs bija naturālists amatieris Deivids Laials, bet grūsnā kaķene Tiblsa viņam sāka pienest medījumu – arī nekad iepriekš neredzētus un literatūrā neaprakstītus nelidojošus dziedātājputniņus. Jau gadu vēlāk uz salas vairs neesot bijis neviena paceplīša, bet no pēdējā klaiņojošā kaķa esot izdevies atbrīvoties vien pēc gadiem 30. Un šis nebūt neesot vienīgais kaķu pastrādātais posta darbs: kopumā kaķi esot vainojami vismaz 175 sugu izzušanā. “ASV kaķu zobos iet bojā daudz vairāk putnu un zīdītāju nekā vēja turbīnās, uz autoceļiem, no pesticīdiem un indēm, no ietriekšanās augstceltnēs un ēku logos un citiem tā dēvētajiem tiešajiem antropogēnajiem cēloņiem kopā,” raksta Mara un Santela. Un kaķi nav tikai ASV uzkritusi sērga: Starptautiskā Dabas un dabas resursu aizsardzības savienība kaķus ir piepulcējusi pasaules simt bīstamākajām invazīvajām sugām līdzās malārijas odiem, daudzveidīgajai sēdgliemenei un arī Latviju sasniegušajai sēnītei, kas izraisa ošu kalšanas slimību.

Kā aprēķinājis pētnieks Skots Loss, tikai Ziemeļamerikā vien gada laikā mājas kaķi atņemot dzīvību 6,3–33,3 miljardiem zīdītāju, 1,3–4 miljardiem putnu, 95–299 miljoniem abinieku un 258–822 miljoniem reptiļu. Kā pie šādiem skaitļiem izdevies nonākt un kāpēc gada laikā nogalināto upuru skaits norādīts tik plašā diapazonā, man nav ne jausmas, bet, domājams, nolūks ir skaidrs. Grāmatas autori mājas kaķus un to nesto postu pielīdzina tādam vides piesārņojumam kā DDT jeb dusts un nonāk pie secinājuma, ka visu nelaimju cēlonis ir konflikts starp “kaķu cilvēkiem” un “putnu cilvēkiem” jeb tiem, kas uzskata, ka putnu un citu sugu aizsargāšanas nolūkos būtu stingrāk jākontrolē ne vien savā vaļā dzīvojošo, bet arī mājās turēto kaķu populācija. Kā spilgtu šī konflikta piemēru viņi min atgadījumu, kad Viskonsinas Universitātes profesoram Stenlijam Templam tikuši izteikti pat nāves draudi, jo viņš bija publicējis pētījumu par kaķu nodarīto kaitējumu putniem. “Daudzi Viskonsinas iedzīvotāji (vismaz tie, kas rakstīja redakcijai un sūtīja naidīgas vēstules Templam) bija krietni vien vairāk noraizējušies par to, ka kaķi tiek vainoti dziedātājputnu nāvē, nekā par miljoniem dziedātājputnu bojāeju. Un dažus vairāk uztrauca iespēja, ka varētu tikt nogalināti kaķi, nekā pētnieka dzīvības apdraudējums.”

Plašākā frontē kaķus 2014. gadā bija nolēmis atmaskot žurnālists Džozefs Strombergs interneta žurnālā Vox publicētā populārzinātniskā esejā “Ko pētījumi liecina par kaķiem: tie ir savtīgi, bezjūtīgi un videi kaitīgi radījumi”.³ Raksts sadalīts četrās nodaļās: “Jūsu kaķis, visticamāk, jūs nemīl”, “Jūsu kaķis patiesībā jums neizrāda pieķeršanos”, “Kaķi ir vides katastrofa” un “Iespējams, kaķis jūs padara trakus” (pēdējā nodaļa, protams, veltīta jau pieminētajai parazītu tēmai). Lai gan Strombergs, pamatojot savus apgalvojumus, atsaucas uz dažādiem pētījumiem – piemēram, par to, ka kaķi nemaz nereaģē uz sava vārda skaņu, – tieši tāpat iespējams rast pētījumus ar pilnīgi pretējiem rezultātiem: japāņu zinātnieki esot noskaidrojuši, ka savu vārdu kaķis gan pazīst, taču tūlītējas reakcijas trūkums nebūt nenozīmē, ka viņš tam nebūtu pievērsis uzmanību. Iespējams, šādas ar kaķiem saistītu pētījumu salīdzināšanas vislielākais trūkums ir tāds, ka patiesībā kaķu uzvedības īpatnības nemaz tik daudz nav pētītas, un neticamā kārtā zinātniekiem nav pat lielas skaidrības, kā un kāpēc kaķi murrā. Šā gada pavasarī tika publiskots trīs Oregonas Pavalsts universitātes un Monmutas Universitātes zinātnieku pētījums, kurā viņi bija nonākuši pie pavisam pārsteidzoša secinājuma: kaķiem cilvēki patīk krietni vairāk, nekā licies līdz šim. Kristīna Šrīva, Lindsija Mērkama un Monika Jūdela žurnālā Behavioural Processes publicētajā rakstā⁴ izteica pieļāvumu, ka kaķi līdz šim vienkārši tikuši pārprasti, jo patiesībā tiem piemītot sarežģītas sociāli kognitīvās un problēmu risināšanas spējas. Priekšstats, ka kaķi nelabprāt reaģē uz mēģinājumiem socializēties, pēc pētnieču domām, varētu būt radies tāpēc, ka mums ir pārāk aprobežoti priekšstati par to, kas tādam kaķim varētu likties interesants, jo eksperimentos izrādījies, ka visaugstāk kaķi novērtē tieši uzmanības izrādīšanu, bet barība ir tikai otrajā vietā.

Kā Maras un Santelas grāmatai veltītā recenzijā Los Angeles Review of Books raksta Kolins Dikijs,⁵ uzmanību galvenokārt veltot kaķu un putnu cilvēku pretstatījumam, kā arī aizraujoties ar loģiski un faktoloģiski apšaubāmu argumentācijas ekvilibristiku, abi autori, kas, kā nav grūti noprast, ir putnu cilvēki, palaiž garām brīnišķīgu iespēju padomāt par dažiem citiem ar kaķiem saistītiem un patiešām interesantiem jautājumiem. Viens no tiem ir jautājums par to, vai cilvēks ir tiesīgs nogalināt vienas sugas dzīvnieku tikai tāpēc, ka tas, kā šķiet, neproporcionālos apmēros izkauj citu sugu īpatņus. Ne viens vien zinātnieks vai mednieks piekrītoši mās ar galvu, taču ir arī tādi pētnieki kā evolūcijas biologs Marks Bekofs no Kolorādo Universitātes Boulderā, kurš uzskata, ka ikviena individuāla īpatņa vērtība ir jāuzlūko nošķirti no rūpēm par kādas sugas kā kopuma vai bioloģiskās daudzveidības nākotni. Tad kā gan būtu pareizāk rīkoties – nogalināt vienu, lai glābtu daudzus, vai ļaut aiziet bojā daudziem, lai saglabātu vienu?

Taču vislielākās grūtības, kā raksta Dikijs, Maram un Santelam sagādājusi tikšana skaidrībā par to, kas ir dabīgs, bet kas tāds nav. Pēc viņu domām, apdraudētie dziedātājputni ir dabīgi, bet no kādas attālākas ģeogrāfiskās vietas ievazātie kaķi ir cilvēku radīts un tātad nedabīgs “piesārņojums”. Kaķu aizstāvji, protams, iebilstu, ka arī kaķu medīšanas un visi pārējie instinkti ir pavisam dabīgi un kāpēc gan nevajadzētu ņemt vērā arī tos. Un te nu mēs nonākam pie jautājuma, kuram grāmatas autori vispār nepieskaras, bet kurš, kā šķiet, ir tikpat sens, cik senas ir kaķu un cilvēku attiecības, un kurš atspoguļojas gan jau pieminētajā pasakā par suni, kaķi un brīvības grāmatu, gan daudzos dažādos ar kaķiem saistītos priekšstatos, teicienos, ticējumos un aizspriedumos. Kaķa deviņas dzīvības, krišana vienmēr uz kājām, laizīšanās ap krējuma podu, melnais kaķis, kas pārskrien ceļu un nes nelaimi, tumsa, kurā visi kaķi izskatās pelēki, viss, kas atrodas kaķim zem astes vai vienkārši ir priekš kaķiem, Skalbes “Kaķīša dzirnavas” kā obligātā literatūra – kaķu starp mums vai mūsu galvās netrūkst pat tad, ja uzturamies tikai vienu vienīgu putnu cilvēku sabiedrībā. Gan daudzās atsauces ikdienā un kultūrā, gan vēl aizvien skaidri saskatāma frontes līnija starp kaķu piekritējiem un nīdējiem ir apliecinājums apbrīnojamajai kaķu spējai gadu simtu un tūkstošu laikā saglabāt un nosargāt viņus pavadošo noslēpumainību un ambivalenci. Pat ja mums ir darīšana ar vairākās paaudzēs rūdītu pilsētas un dzīvokļa kaķi, viņa uzvedībā vienā acumirklī virspusē var iznirt arī kaut kas tik tāls un primitīvs, ka tā apzīmēšanai ar vārdu “mežonīgs” var izrādīties par maz, un tā vien gribēsies meklēt salīdzinājumus kukaiņu vai citu par zīdītājiem zemāk stāvošu radību pasaulē. Dikijs uzskata, ka kaķi joprojām sekmīgi žonglē starp savvaļas dzīvnieka statusu, kurā pašiem jāmedī un jāprot izvairīties no nomedīšanas, un tādām būtnēm, kas iemanījušās parazitēt uz mūsu rēķina, pelnot rūpnieciski ražotu dienišķās barības devu un svaigu dzeramo ūdeni ar murrāšanu, mīlīgu pieglaušanos un retu reizi – kāda grauzēja nomedīšanu. Iespējams, tieši šī divdabja jeb maiņveiža spēja balansēt uz mežonības un pieradinātības robežas ir tas, kas – kā tāls atgādinājums no sen aizmirstas mūsu pašu pagātnes – vieniem no mums kaķos tik ļoti patīk, bet citos vieš satraukumu, bailes vai riebumu.

Lai gan mums mājās ir kaķu uzvedības pētnieka Džona Bradšova un Sāras Elisas grāmata “Apmācāmais kaķis jeb Praktiski padomi, kā jūsu un jūsu kaķa dzīvi padarīt laimīgāku”, neko daudz nedz pēc šajā grāmatā atrodamajiem padomiem, nedz kā citādi abiem mūsu kaķiem iemācīt nav izdevies. Lai gan Grietai laika gaitā nu jau būtu jābūt iegaumējušai, aiz kurām virtuves skapīša durtiņām glabājas kaķu barības krājumi, viņa vēl aizvien izsalkuma brīžos cenšas pie tiem tikt, ar ķepu skrāpējot jebkuru virtuvē pieejamu vertikālu virsmu. Gan Boriss, gan Grieta vairākkārt ir pamanījušies izšmaukt kāpņu telpā, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi būtu kaut ko iemācījušies vai aptvēruši kādas cēloņsakarības, jo uzvedas tā, it kā aiz ārdurvīm viņus katru reizi gaidītu kāda cita un vēl nekad mūžā neredzēta pasaule. Vēl izteiktāk tas novērojams laukos, kur āra pasauli viņi, kā izskatās, gandrīz no nulles atklāj ik rītu, turklāt ir gatavi noticēt, ka pa vienām mājas durvīm var nonākt pilnīgi citā vietā ar atšķirīgiem laika apstākļiem nekā pa otrām. Kamēr neesam mājās, Grieta Borisam mēdz ierādīt vietu, un tad viņš parasti paslēpjas skapī. Mūsu klātbūtnē spēku samērs piepeši izmainās, un par vajāto tad parasti kļūst Grieta. Ko gan šādā pasaules uztverē varētu iespaidot mūsu mēģinājumi viņiem kaut ko mācīt vai viņus dresēt? Tad jau drīzāk nelieli panākumi dresūrā ir tieši Borisam, jo bez īpašas apmācības viņš ir ielāgojis atnest savu mīļāko mantiņu un, ja vien ir tāda vēlēšanās, pieprasīt, lai cilvēks to atkal aizsviež pāri istabai. Un cilvēkam nekas cits neatliek kā klausīt. “Vienmēr atradīsies kāds, kurš apgalvos, ka kaķi ir mazi, aukstasinīgi un manipulatīvi velnēni,” raksta Džons Bradšovs, un, kā redzams no piemēra ar rotaļlietas mešanu, šim kādam varbūt ir arī taisnība. Taču tas nebūt nenozīmē, ka visi šie velni būtu jāsauc pie atbildības par sugu daudzveidības nīdēšanu un vispārēju ekoloģisku holokaustu. Grietas medību instinkts kaut kādu evolūcijas līkloču ceļā ir pārvērties tīrā teorijā, un uz izkustēšanos no savas snaudas vietas viņu spēj pamudināt nevis garām lidojošs putniņš vai zālē lodājoša pele, bet gan uz grīdas nolikts iepirkumu maisiņš vai no tirgus pārvests grozs ar dārzeņiem un zaļumiem. Boriss ir rosīgāks un nemierīgāks, taču viņa centienus kaut ko saviem spēkiem nomedīt parasti iegāž paša neveiklība un bailīgums iepretī visapkārt baisi šalkojošajam un lielu zvēru pilnajam mežam un visai plašai pasaulei. Bet tajās reizēs, kad pie kādas peles laukos viņam tomēr izdodas tikt, lielu žēlumu vai sirdsapziņas mokas mēs neizjūtam – lai nu tā būtu mežonīga, bet taisnīga atmaksa par ziemas mēnešos sacaurumoto segu, līdz pusei nograuzto cepamo lāpstiņu un sīkām spirām piebārstīto gultu. Tā teikt, zobs pret zobu.