Kankāns angļu parkā

Kad mēs augām, teātra ļaužu jaunrades izpausmēm bija liela nozīme. Dailē nemanāmi bija ielavījies vecās, brīvās Latvijas gars. Bet vēlāk tas jau neslēpdamies lauza vaļā slūžas uz jaunu sapni par neatkarīgu valsti. Es domāju, teātris ir vieta, kur piepildās sapņi. Varbūt tāpēc pagājušā gadsimta nogalē Starptautisko teātra dienu atzīmēja ar tādu šarmu. Tie bija saviļņojuma pilni mirkļi, kad mēs pēkšņi noticējām: arī mūsu sapnis reiz īstenosies.

Šādu jūtu pārņemta, devos uz šīgada Teātra dienas koncertuzvedumu. Latvijas Teātra darbinieku savienība bija radio jau nosaukusi Teātra dienas izcilības balvu laureātus. Sarkanais samta paklājs kā kāra mēle mūs vedināja pārpildītā vestibilā, kur priecīgi ļaudis ar ziedu klēpjiem sveica balvu saņēmējus. Viss sabiedrības krējums sacentās, kam aktuālāki briļļu rāmji un reibinošāks parfīms, un arī es pati, jāatzīst, biju pacentusies.

Sākumā neviens pat neievēroja to, kas mūs sagaidīja pie ģērbtuvēm partera labajā pusē. Bet tur nu tas bija, tieši gaiteņa vidū, un izskatījās vēl pavisam silts. Es neticēju, ka redzu to, ko redzu, un vēl mazāk – ka tik ilgi skatos uz to, kam neticu. Ļaudis čalodami plūda garām, un neviens, šķiet, neko nemanīja.

Man blakus nostājās kāds kungs ar zīda lakatiņu kabatā. Viņš kritiski vēroja to pašu, ko es, un braucīja zodu kā izstādē. Vispār jau es nemēdzu sarunāties ar svešiem, taču mans vīrs bija palicis mājās, sacīdams, ko tad viņš tai teātrī pazaudējis, un man steidzami vajadzēja apstiprinājumu, ka neesmu nemanāmi zaudējusi sajēgu.

– Atvainojiet, godātais, – es jautāju nepazīstamajam kungam, – kā jums šķiet, vai tas tiešām ir tas, pēc kā tas izskatās?

– Sāk jau drusciņ smaržot, – viņš atbildēja.

Mēs apspriedāmies, kā tas varēja nokļūt uz paklāja.

– Bet vai tā nevarētu būt provokācija? – es ieminējos. Nudien, savulaik Rīgā bija atvēries viens tāds uz cilvēku izjokošanu orientēts veikals, kurā līdzīgas butaforijas varēja iegādāties, un kāpēc gan lai arī tagad ar lielu gribēšanu un tehnoloģiskām iespējām to nevarētu dabūt gatavu.

Tai brīdī no cilvēku drūzmas iznira aktieris Uldis Dumpis, un mana sirds pamira. Dumpis mani vienmēr ir saistījis ar savu spēles tiešumu. Tēli, protams, aktierim var būt visvisādi – dažs labs, cits nu tā –, taču Dumpja miesās ikviens no viņiem – Blaumaņa Ābrams, Molnāra Lilioms vai sen jau apnikušais, tomēr vēl aizvien mīļais Ēriks Tūters – vienmēr virzās uz priekšu ar asu, mērķim piekaltu skatienu, lai kas arī trāpītos ceļā. Tā arī šoreiz Dumpja kungs gāja taisni tur, kur viņam bija jāiet. Viņš apstājās un apskatīja savas kurpes pazoli. Mans blakusstāvētājs, droši vien arī Dumpja kunga cienītājs, teica:

– Kankāns angļu parkā.

Dumpja kungs noslaucīja kurpi pret sarkano paklāju un devās, kur nu viņam bija jādodas. Mans jaunais paziņa izņēma no iekškabatas etviju.

– Nezinu, kā jums, bet man vajag uzsmēķēt. Nāksiet? – viņš piedāvāja.

– Paldies, – atteicu, – es te vēl mazliet paskatīšos...

Manī bija atmodusies mis Mārpla, ja par angļiem runājam. Nudien: vai patiešām tas, kas bija novērojams, nebija iepriekš saskaņots? Ja nu profesionālajā vidē šis bija īpašs savstarpējas saprašanās žests? Vai, piemēram, postmodernisms? Vilcieni noiet no sliedēm. Planētas atraujas no orbītām. Vai līdzīgi arī mūsdienu teātris dažkārt nepamet spēles telpu? Ja pie teātra šķībi nostājusies automašīna ar avārijas uguņiem un sadauzītu priekšu var būt izrādes paplašinājums, kāpēc arī ne šis? Gaidāmā koncertuzveduma nosaukums tādā gadījumā ieguva pavisam jaunu nozīmi. No otras puses, vai saskaņotībai nevajadzētu atstāt nomierinošu iespaidu uz teātra darbiniekiem? Jo daži, pamanījuši jauno pienesumu, meta ašus skatienus tā virzienā un satraukti taisīja vaļā logus. Viens garderobjērs turpināja saņemt virsdrēbes. Tā zēna svilstošos vaigus neviens teātra ugunsdzēšamais aparāts nebūtu spējīgs apdzēst. Otrs staltais zēns ar zināmu izveicību mēģināja norobežot riska zonu ar krēsliem.

Es tikmēr domāju par Dumpja kungu. Cik viegli viņš to uzņēma! It kā teātrī tā būtu pavisam ikdienišķa lieta. Vai tas ko nozīmēja? Bet atkal, vai viņš nebija viens no meistarīgākajiem manas paaudzes aktieriem? Vai viņa sūtība nebija pārliecināt?

Kāds sašutis apmeklētājs pienāca pie garderobjēra un jautāja, vai tas tiešām ir tas, pēc kā izskatās. Garderobjērs atbildēja, ka diemžēl esot gan.

Bet kā?! Tik vulgāri tas vis nedrīkstēja būt. Nevar taču tā vienkārši atnākt uz teātri, notupties gaiteņa vidū un paveikt to, kas nenoliedzami bija paveikts. Pa kuru laiku?! Kādā veidā?! Es pati savām acīm redzēju, kā tur nepārtraukti drūzmējas cilvēki. Bez tam mūsdienās visur filmē. Vajadzēja būt kaut kādam izskaidrojumam. Reiz es lasīju ļoti interesantu Mirčas Eliades stāstu. Tajā bija par kādu sanskrita pētnieku, kurš, aizvien vairāk iedziļinājies mistiķu tekstos, iemācījās izzust, lai pārvietotos starp paralēlām pasaulēm. Tomēr, lai kā gribētos, diez vai šis skaidrojums šai gadījumā ir ticams. Žēl gan.

Bet vai viens no mūsu teātra dižgariem par savu virsmērķi nebija uzstādījis “radīt mākslas īstenību, kas ir augstāka par dzīves īstenību”? Un vai pati dzīve ik pa laikam nepierāda, ka tā tiešām ir?

Noskanēja Silmaču zvans. Pie labierīcībām saskrēja rinda. Nu es varēju būt pilnīgi droša, ka manas acis pēc lāzeroperācijas nerāda māņus: kļuva saprotams, ka arī citi apmeklētāji uz paklāja saskatīja to pašu, ko es. Kāds uzlūkoja to ar interesi. Cits – ar sašutumu. Vēl kāds, cik vien spēja, izlikdamies, ka nekas gaiteņa vidū netraucē, pagāja garām, vienīgi ātri ar plaukstas virspusi piesedzot degunu. Dažs skaļi un pārliecinoši centās neizskaidrojamo izskaidrot ar sociāliem apstākļiem, cits – attaisnot ar klimatu. Vairākums, tāpat kā es, ieinteresējās par lietas tehnisko pusi: kā pietiekamā ātrumā, paliekot neredzamam, notupties un novilkt bikses? Kur pēc tam slēpties?

Rindā stāvētājus bija pārņēmušas savstarpējas aizdomas. Rindas priekšgalā pusčukstus apsūdzēja rindas vidu, vidū – aizmuguri, bet aizmugurē nedaudz skaļāk – priekšas pārstāvjus. Aizdomas lielākoties krita uz vīriešu kārtu. Dažviet gan izskanēja aizrādījumi, ka vieglāk to būtu izdarīt brunčos.

Beidzot ieradās apkopēja. Ak, nabaga sieviete! Nez cik bieži viņai dzīvē jāsaskaras ar šādām situācijām teātra vidē? Nepaguvu to pajautāt, jo nozvanīja trešie Silmači. Pūlis devās zālē, bet es nevarēju. Man vēl kādu laiciņu vajadzēja apdomāt redzēto. Cik vien atļāva šveicars, vēl pastaigāju pa tukšajiem gaiteņiem. Un lūk, ko es sapratu: vienīgais partera labās puses apmeklētājs, kurš nebija piedalījies kolektīvajā apspriešanā, bija mans jaunais paziņa. Visi pārējie – pat tie, kas nestāvēja rindā, – dzīvi apsprieda notikušo. Viņš turpretī visbīstamākajā brīdī uzturējās ārā. Es apsēdos zem aktieru portretiem un gaidīju. Viņš nenāca. Dabiski. Manas aizdomas tikai vairojās. Un ko nozīmēja tas “kankāns angļu parkā”? Tā zoda braucīšana, zīda lakatiņš un izstādes apmeklētāja seja? Vai tā tiešām bija tikai nevainīga, izbrīnīta cilvēka seja vai tomēr sazvērnieka glūnīgais smīns? Un kādēļ viņš izvēlējās tieši vārdu “smaržot”, nevis to, ko viņa vietā būtu izvēlējies neatkarīgs vērotājs no malas? Es sēdēju un gaidīju.

Pēc brīža viņš ienāca pa parādes durvīm. Zīda lakatiņš bija pazudis. Jūtu uzplūdā es nez kāpēc steidzos viņam pretī un gandrīz jau kaut ko gribēju teikt.

– Cienītā, kas ar jums? Kādēļ jūs vēl neesat zālē? – viņš uzsmaidīja, bet es turējos un neko neteicu, elpoju caur nāsīm, un ticiet man, tas nebija nemaz tik viegli: apkopēja piesārņojuma vietā bija izpūtusi vismaz divus gaisa atsvaidzinātāju flakonus.

Visu ceļu uz kavētāju vietām otrajā balkonā es cieši vēroju jauniepazīto kungu. Viņš to nepārprotami apjēdza, un nekāda džentlmeniska iztaisīšanās un vēlāk arī plecu raustīšana un lūpas uzmešana tur neko vairs nevarēja mainīt. Un es, pati sev un savā ziņā arī attālinātajam vīram par godu, visu koncertuzveduma laiku nemaz nesmējos, bet skatījos uz blakussēdētāju ar nosodījumu. Un arī starpbrīža laikā es viņam neko neteicu.

Tas arī viss, ko šobrīd varu saistībā ar notikušo pastāstīt, kā arī to, ka dzīvoju Rīgā.