Kāpēc putni turpina dziedāt?

Šis raksts sākas tāpat kā filma “Mūzikas skaņas”: jūsu skats slīd pāri vasarīgai Austrijas Alpu ainavai, līdz kādā pļavā apstājas pie Džūlijas Andrūsas, kas izplūst dziesmā:¹

The hills are alive with the sound of music

With songs they have sung for a thousand years

The hills fill my heart with the sound of music

My heart wants to sing every song it hears²

Ir vasara, ir kalnu plašums, Džūlija, atvainojos – Marija, ir jauna un uz brīdi tikusi prom no klostera: kā lai nedzied! Tieši šī aina man bieži nāk prātā, runājot ar cilvēkiem par putnu dziedāšanu. Tā kā putnu dziesmas mūs pacilā, nereti šķiet, ka arī pašas putnu dziesmas ir tāds bezbēdīgs sveiciens saulei un pavasarim. Šādā noskaņā bija arī viena no pirmajām putniem veltītajām dziesmām, ko iemācījos bērnudārzā:

Kas manim kaitēja

Putniņam būt,

Uz zaļa zara

Mūžiņu vadīt?

Vējiņš mani šūpoja

Dieniņām cauri,

Vēsmiņa aijāja,

Naksniņu guļot.

Mušas mani baroja,

Garām skrienot,

Lietutiņš dzirdīja,

Mutītē līstot.³

Visu cieņu Rainim par viņa veikumu literatūrā, taču šķiet, ka putnu pazinējs gan viņš nebija. Ja mēs rūpīgi iedziļinātos, kāda ir putna dzīve, mēs ieraudzītu, ka vismaz no mūsu skatpunkta tā ir sasodīta elle, nemitīga cīņa par izdzīvošanu. Neviena muša tevi nebaro, garām skrienot: tā pašam jāatrod un jānoķer cerībā, ka šīm medībām patērētā enerģija nebūs lielāka par to, ko galu galā iegūsi no mušas apēšanas. Ja tava enerģijas bilance ir mīnusā, tu esi beigts. Naktī mušas ķert tu nevari, bet enerģiju turpini zaudēt, jo jāuztur ķermeņa siltums. Putnu ķermeņa krāsniņa deg karsti un izdeg strauji. Vējiņš un lietutiņš tevi drīzāk nogalinās nekā ieaijās un padzirdīs. Un, ja tu neticamā kārtā esi izdzīvojis līdz rītam, tad līksms un skaļš “Esi sveicināta, saule!” arī var nest tev nāvi. Džūlijai Andrūsai, pļavā skaļi dziedot, nekas nedraud. Viņai nav jābaidās, ka no krūmiem izlēks lapsa vai no koka galotnes lejā šausies vanags un viņu apēdīs. Bet Džūlija Andrūsa nav putns. Putnam dziedāt nozīmē riskēt ar dzīvību.

Un tomēr tie dzied… Putni tomēr dzied, lai gan dziedāšana ir grūts un dzīvībai bīstams darbs.

Te mazai atkāpei jāpaskaidro, kas vispār ir putna dziesma. Putni izdod dažādas skaņas, un zinātnieki, mēģinot vieglākai izpratnei salikt visu pa kastītēm, dala tās saucienos un dziesmās. Uzreiz gan jāsaka, ka šo “kastīšu” robežas patiesībā ir ļoti izplūdušas, taču, vienkāršoti sakot, dziesma parasti ir garāka un sarežģītāka skaņu virkne nekā sauciens. Un arī tajos gadījumos, kad dziesma ir īsa un vienkārša (piemēram, “ku-kū”), tai ir konkrētas funkcijas: partnera piesaistīšana un teritorijas aizsardzība (ir arī citas, bet tās šoreiz atliksim malā). Partnera piesaistīšana un teritorijas aizsardzība – lūk, tās ir lietas, kuru dēļ vērts riskēt ar dzīvību, jo tās nepieciešamas sugas turpināšanai. Sugas turpināšanai ir lielāka nozīme nekā tavai individuālajai dzīvībai.

Latvijā lielākā daļa dziedātāju ir putnu tēviņi, jo minētie pienākumi gulstas tieši uz viņu pleciem. Mātītes var, neriskējot sev pievērst lieku uzmanību, klausīties un mēģināt pēc dziesmas novērtēt, kurš no dziedātājiem būs labākais dzīvesbiedrs un tēvs. Savukārt citiem putnu tēviņiem dziesmā jāsaklausa draudi: “Šī ir mana zeme un mana sieviete! Ja tu šeit nāksi, tad es neapstāšos pie dziedāšanas un tu dabūsi pa kaklu!”

Ja grūti iztēloties, kā dziesma var būt reizē aicinoša (mātītēm) un draudīga (tēviņiem), lūk, viens piemērs no cilvēku repertuāra:

Ak, Trīnīt, mana sirdspuķīt, arvien, arvien,

Reiz solījies tu mana būt arvien, arvien…

un turpat:

Mēs sitīsim tos utainos arvien, arvien,

Pēc tam tos zili pelēkos arvien, arvien.⁴

Ja ar dziedāšanu nebūs līdzēts, tad jāsit vien būs. Mana teritorija taču.