Kara ierocis: Krievijas militārpersonu seksuālā vardarbība Ukrainā

Seksuālā vardarbība karos pastāv tikpat ilgi, cik ilgi pastāv kari. Vēl arvien dzīvā atmiņā ir masveida seksuālie noziegumi Otrā pasaules kara un holokausta laikā, piemēram, tie, kurus vērmahts un tā sabiedrotie pastrādāja okupētajās teritorijās; tie, kurus pastrādāja Japānas Impērijas armija (tā saucamo “mierinājuma sieviešu” fenomens); tie, kurus Sarkanā armija pastrādāja Ungārijā un Vācijā, un citi. Lai cik plaši šie noziegumi notika, pēckara tribunāli nav pievērsuši pienācīgu uzmanību vainīgo sodīšanai, galvenokārt politisku iemeslu dēļ un tādēļ, ka seksuāla vardarbība karā vispār nav atbilstoši novērtēta. Tikai 20. gadsimta 90. gados starptautisko tiesību jomā šajā jautājumā sākās krasas pārmaiņas. Tās izraisīja tiesas procesi par genocīdu Ruandā un bijušajā Dienvidslāvijā, kur no seksuālas vardarbības bija cietuši simtiem tūkstošu cilvēku, galvenokārt sievietes un meitenes. Tieši kopš tā laika seksuālo vardarbību karu laikā sākts skatīt “kara noziegumu”, “noziegumu pret cilvēcību” un “genocīda noziegumu” kategorijās. Mainījusies kara seksuālo noziegumu uztvere: tagad tos raksturo kā kara vai genocīda “metodi”, “instrumentu”, “ieroci”, “taktiku”.

Dokumentēšanas grūtības

Krievijas agresija pret Ukrainu turpinās, līdz ar to arī militārpersonu veikto noziegumu aina nav pilnīga. Šajā ainā seksuālā vardarbība ir daļa no vērienīgiem un sistemātiskiem noziegumiem pret Ukrainas iedzīvotājiem, un patlaban, pēc Ukrainas Ģenerālprokuratūras datiem, ir noticis vairāk nekā 71 tūkstotis tādu noziegumu. Taču atšķirībā no arhitektūras objektu izpostīšanas, slepkavībām un sakropļojumiem, ko var vizuāli ieraudzīt un fiksēt, seksuāla vardarbība pieder pie slēptākajām kara sekām.

Tomēr informāciju par Krievijas militārpersonu veikto seksuālo vardarbību patlaban fiksē gan ukraiņu, gan arī starptautiskās cilvēktiesību organizācijas – ANO, Human Rights Watch, Amnesty International, Центр громадянських свобод, ЮрФем, La Strada, Жіночі перспективи un citas, kas sniedz atbalstu cietušajiem. Daudzos ārzemju medijos atrodamas intervijas ar pašiem cietušajiem. Ievērojams informācijas avots ir arī pārtverto Krievijas militārpersonu sarunu ieraksti, ko regulāri publicē Ukrainas Drošības dienests. Tajās okupanti apspriež dažādus, arī seksuāla rakstura, noziegumus, ko pastrādājuši Ukrainas teritorijā.

Datus par seksuālu vardarbību un tajā vainīgajiem izplata arī Iekšlietu ministrija un Ģenerālprokurora birojs. Šīs iestādes Ukrainas sabiedrībai atskaitās arī par izmeklējamo lietu skaitu, izvirzītajām apsūdzībām un pirmajiem tiesas spriedumiem. Informācija tiek sniegta arī par dažādu valsts iestāžu darba koordinēšanu un sadarbību ar Rietumu partneriem kara izraisītās seksuālās vardarbības neitralizācijā, kā arī palīdzībā cietušajiem. Diemžēl ne visi ierēdņi, komunicējot par šo sensitīvo tēmu, demonstrējuši pienācīgo atbildības līmeni.

Piemēram, 2022. gadā mediji un sabiedriskās organizācijas asi kritizēja tālaika tiesībsardzi Ludmilu Deņisovu: viņai ieteica “apdomīgāk un rūpīgāk izvēlēties katru vārdu”, it īpaši, stāstot par seksuālo vardarbību pret bērniem, kā arī paziņot par procesuālajām darbībām katrā pieminētajā gadījumā. Drīz pēc tam Deņisovu no tiesībsardzes amata atbrīvoja. Tas veicināja turpmākas spekulācijas par tēmām, kuras saistās ar seksuālo vardarbību kara laikā. Izskanēja šaubas ne tikai par Deņisovas minēto seksuālās vardarbības gadījumu daudzumu – viņa jau aprīļa sākumā ziņoja par simtos skaitāmiem incidentiem –, bet arī par to patiesīgumu. Par lielāko daļu gadījumu Deņisova bija uzzinājusi no telefona zvaniem psiholoģiskās palīdzības līnijai, kas bija izveidota ar UNICEF atbalstu. Kā skaidroja pati Deņisova, viņa neesot varējusi visu viņai zināmo informāciju nodot atbildīgajām iestādēm, jo neesot bijis cietušo piekrišanas.

“Deņisovas gadījums” raksturo grūtības, ar kādām patlaban sastopas Ukrainas sabiedrība, dokumentējot, izmeklējot un stāstot par kara seksuālajiem noziegumiem. Šo procesu centrā jābūt cietušo un viņu tuvinieku tiesībām un interesēm. Aiz katra publiski izklāstītā gadījuma var slēpties cilvēku traģēdijas, tādēļ katrs ir pelnījis pienācīgu uzmanību un pārbaudīšanu – un nevis noklusēšanu un noniecināšanu. Jo tieši noklusēšana un noniecināšana ir Krievijas stratēģija informatīvajā karā pret Ukrainu. Kremļa politiķi un propagandisti “Deņisovas lietu” izmantoja, ne tikai lai publiski apšaubītu viņas sacītā patiesīgumu, bet arī vairotu neticību visai pārējai informācijai, ko ukraiņu puse publicē saistībā ar Krievijas militārpersonu seksuālajiem noziegumiem Ukrainā.