Ko ēda kentauri

Nekad mūžā neesmu apmeklējis Atēnas, Korintu, Mikēnas, Konstantinopoli vai Jeruzalemi. Patiesību sakot, man nepatīk ekskursijas un senatnes pieminekļu apskate, un man nav laika izklaidējošiem ārzemju ceļojumiem. Visticamāk, arābiem ir taisnība, ka cilvēka gars nespēj lidot ātrāk, kā rikšo kamielis, un, ja ķermenis ir devies uz priekšu ar kadiljaku, lidmašīnu vai ātrvilcienu, var būt vajadzīgas vairākas dienas, lai to panāktu. Pietiek ar to vien, ka moderns lifts vienā mirklī uzrauj mani 20 stāvu augstumā. Man vienmēr augšā jāpagaida vismaz pāris minūtes, līdz mans zemnieciskais gars būs uzkāpis līdzi. Bet man patīk dragāt pilnā ātrumā pa savas – daži saka trakās – galvas mežonīgākajiem reģioniem.

Kādu dziesmu dziedāja sirēnas vai kādu vārdu pieņēma Ahillejs, kad slēpās starp sievietēm, ir mīkla, tomēr par to var izteikt minējumus,

pirms aptuveni trim gadsimtiem rakstīja sers Tomass Brauns grāmatā “Urnas apbedīšana”. Abi šie jautājumi – to par Ahilleju, kā izrādās, izvirzījis imperators Tiberijs – ir mulsinoši tikai tiktāl, cik atbildes uz tiem atkarīgas no tā, vai zināms, kurā gadalaikā Ahillejs slēpās starp sievietēm un kāds bija dziedošo sirēnu skaits: mītiski fakti, kas tomēr nav ārpus antropoloģisku minējumu robežām. Tāpēc, pirmoreiz izlasījis “Urnas apbedīšanu”, es nevarēju rimties, kamēr nebiju pārliecinoši pierādījis, ka Ahillejs sevi sauca par “Drosoesu” (“Rasaino”), jo bija pavasaris, kad viņš slēpās starp meitenēm uz Skīras salas, un ka to, ko dziedāja trīsreiz trīs sirēnas, var rekonstruēt no kristietībai nedaudz pielāgotām dziedājumu versijām, kas saglabājušās senīru valodā.

Trīs jautājumi, kas pēdējā laikā mani nodarbinājuši, ir šādi: ko ēda kentauri; ar kādu vārdu dievu Dionīsu pazina menādas; kas slēpjas aiz stāsta par Simsonu un 300 lapsām, kuras viņš palaida filistiešu labības laukos. Tā kā ikvienam kārtīgam romantiķim ir siltas jūtas pret kentauriem, menādām un Simsonu, secīgi izklāstīts pārskats par manu garīgo ceļojumu atbilžu meklējumos varbūt dažiem no jums sagādās izklaidi.

Tas sākās pagājušā gada 19. aprīlī, kad mūsu Maļorkas pastnieks atnesa man karalisku dāvanu – Valentīnas un Gordona Vasonu mūža darbu, parakstītu divsējumu folio izdevumu ierobežotā tirāžā (eksemplārs nr. 2). Līdz šim biju lasījis tikai īsāko, 1952. gadā izdoto versiju, kura bija novecojusi, jo 1953. gadā viņi sensacionāli atklāja kādu seno meksikāņu sēņu kultu, ko mēdza uzskatīt par izzudušu, bet kas Oahakas provincē joprojām ir visnotaļ dzīvs. Drīz pēc tam žurnāls Life publicēja viņu piedzīvojumu aprakstu, tāpēc pietiks, ja tikai pieminēšu, ka, ēdot svētās sēnes, mani Ņujorkas draugi – viņa bija ārste, viņš bija baņķieris – pieredzēja tik krāšņas un dārgakmeņos mirdzošas debesu valstības vīzijas, ka curandero jeb orākula priestera brīdinājumi nešķita pārspīlēti. Viņš bija teicis: “Šis ēdiens jūs nogādās tur, kur mājo Dievs!” Vasonu pieredze lielā mērā apstiprināja nojautu, kāda mums trim bija kopīga un izrietēja no sarakstes vairāku gadu garumā, – ka mikofobija, iracionālās bailes no sēnēm, ko jūt liela daļa cilvēces, ir senču reliģiskās bijības paliekas.

Vienkāršs stāsts no bērnības. Mēs ar māsām pavadījām vasaras brīvdienas vectēva Bavārijas muižā. Mamma, kas tur bija uzaugusi, parasti pēcpusdienās mūs kopā ar vācu brālēniem sūtīja uz mežu. Brālēni mums iemācīja, kā ar redzes un ožas palīdzību pazīt daudzas ēdamo sēņu sugas, kas auga zem priedēm vai izcirtumos. Neviens nebaidījās, ka kāds no mums varētu saindēties: drīz vien mēs iepazinām Täubling¹, Eierschwamm jeb Pfifferling², Steinpilz³ un citas. Mūsu atradumus ar gardām mērcēm vakariņās pasniedza resnā pavāre Fannija. Tas, šķiet, bija 1906. gadā. Nākamajā gadā, kā parasti, pavadot brīvdienas Ziemeļvelsā, mēs uzgājām bagātīgas šo Bavārijas sēņu audzes pavisam netālu no mājas. Protams, mēs piepildījām visus pieejamos grozus un cepures un triumfēdami steidzāmies mājup. Taču māte ar šausmām atgaiņājās:

– Tūlīt pat metiet tās prom, mīļie bērni! Tās ir nāvējoši indīgas!

– Bet, māt, tās taču izskatās un smaržo tieši tāpat kā...

– Metiet tās prom, es jums saku! Nē, aprociet dārzā, tā būs drošāk. Velsas sēnes var izskatīties un smaržot tāpat kā Laufcornā, bet tās tik un tā ir indīgas. Šeit uzticama ir tikai parastā lauka atmatene.

Kopš tā laika esmu prātojis, vai viņa patiešām uzskatīja, ka mūsu Velsas bērzlapes un gailenes ir indīgas – kādas tās nebija –, vai arī baidījās, ka Nelsones kundze, mūsu neaizstājamā virtuvene, varētu uzteikt darbu, ja viņu lūgtu tās pasniegt vakariņās ar gardu mērci. Taču tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka māte nemānījās, jo pirms pāris dienām kāds krievu sēņu mīļotājs man pavisam nopietni apgalvoja, ka dažas no tām šķirnēm, kas viņam vislabāk garšojušas dzimtenē, Čehoslovākijā esot indīgas. Viņš, protams, kļūdījās; iespējams, viņa informācija nāca no Sudetu vāciešiem, kas nav tik lieli sēņu mīļotāji kā čehi un krievi. Jāpiebilst, ka lauka atmatenes mēs Ziemeļvelsā varējām lasīt, cik uziet, jo ciema iedzīvotāji uzskatīja, ka tās ir ne mazāk indīgas kā visas pārējās.

Britu izcelsmes cilvēki ir visai gatavi noraidīt mikofobiju kā sociālu parādību, par kuru diez ko nav vērts pat diskutēt. “Galu galā,” viņi saka, “lielākā daļa sēņu ir indīgas, tad kāpēc gan nerīkoties droši? Ir tik daudz kā cita, ko ēst. Kāda joda pēc rakņāties zem sapuvušiem koku celmiem, tikai lai uzietu pretīga paskata sēnes? Lai tās paliek slāviem. Aiz dzelzs priekškara dzīvība neko nemaksā.” Tomēr tikai trīs Eiropas sēnes – Amanita phalloides⁴ un divas citas, kuras tikai eksperti spēj no tās atšķirt, – ir nāvējošas. Tikpat labi varētu atteikties no avenēm tāpēc, ka indīga ir melnā velnoga, vai no āboliem šausmīgās mancinellas dēļ.

Pastāv pamatots antropoloģijas likums, ka jebkurš plaši izplatīts riebums pret veselīgu pārtiku, piemēram, indoeiropiešiem pret zirga gaļu, ir izskaidrojams ar to, ka tā kādreiz bijusi tabu. Tas, kas ir tabu, kļūst gan ļoti svēts, gan ļoti pretīgs, un senās Eiropas aplenkumu apraksti vēsta, ka aplenkumā vispirms ēd zāli, žurkas un ādas sloksnes, iekams sākt apkaut zirgus. Abu pasaules karu laikā lielākā daļa angļu labprātāk badojās nekā pirka maigus, bez pārtikas kartītēm iegādājamus zirga gaļas steikus īpaši izveidotajos zirga gaļas veikalos.