Krievijas iebrukums pagātnē un tagad: vēsture, kas diez vai atkārtosies

Tagadējais Krievijas karš pret Ukrainu nav pirmā reize, kad ukraiņi cīnījušies par neatkarību. Patlaban viņiem ir reālas izredzes uzvarēt.

Pirms 100 gadiem, 1922. gadā, bijušajai cariskajai Ukrainai piecu gadu karošana ar Krieviju beidzās ar pārtapšanu par boļševiku “republiku”. Ukraiņu mēģinājumi radīt neatkarīgu Ukrainas Tautas Republiku (UTR) cieta neveiksmi. Tieši 1922. gadā beidzās ukraiņu neatlaidīgā bruņotā pretošanās krievu boļševiku iebrukumam, kas bija sākusies uzreiz pēc UTR nodibināšanas 1917. gada novembrī.

Ir kāds fakts, ko vēsturnieki mūsdienās, rakstot par revolucionāro Ukrainu, mēdz piemirst, – cik milzīgu pretestību ukraiņu tauta izrādīja boļševiku valdīšanai. Spēcīga partizānu pretošanās kustība turpināja darboties pēc UTR iznīcināšanas 1919. gada decembrī. Sākot ar 1921. gadu, pret ukraiņiem cīnījās armija, kurā bija gandrīz miljons karavīru, turklāt palīgos tika raidīti arī soda bataljoni un pārtikas rekvizīcijas vienības 206 000 vīru sastāvā. Šis karaspēks lika lietā visnesaudzīgāko dumpja apspiešanas taktiku, lai iznīcinātu ukraiņu organizēto bruņoto pretošanos – un līdz 1923. gada sākumam viņi savu panāca.

Krievu boļševiku taktika, ko viņi izmantoja pret civiliedzīvotājiem pirms 100 gadiem, būtiski neatšķiras no tās, kuru Putina Krievijas armija sāka pielietot 2022. gada martā, kad Krievijas valdība atskārta, ka viņu kara plāni – saskaņā ar tiem viņiem Ukrainu vajadzēja okupēt piecu dienu laikā – ir izgāzušies. Atskārtusi, ka nespēs nedz iznīcināt Ukrainas armiju, nedz okupēt lielākās pilsētas, Krievijas valdība nolēma tā vietā apkaut mierīgos iedzīvotājus un iznīcināt civilo infrastruktūru.