Krītošais cilvēks

Attēlā viņš šķiras no šīs pasaules bultas ātrumā. Viņš nav izvēlējies šādu likteni, taču liekas, ka savas dzīves pēdējos mirkļos viņš to ir pieņēmis kā savējo. Ja vien viņš nekristu, tikpat labi varētu domāt, ka viņš lido. Viņš izskatās mierīgs, traucoties cauri gaisiem. Liekas, ka viņš jūtas ērti cilvēkam neiedomājamās kustības skavās. Nešķiet, ka viņu biedētu gravitācijas dievišķais spēks vai tas, kas viņu gaida. Rokas viņam ir nolaistas gar sāniem un tikai mazliet ieliektas elkoņos. Kreisā kāja gandrīz vai nevērīgi saliekta celī. Baltais krekls vai žakete, vai fraka brīvi krīt pāri melnajām biksēm. Kājās viņam ir melni puszābaki. Visos citos attēlos cilvēki, kuri darīja to pašu, ko viņš, – kuri lēca –, šķiet cīnāmies ar baisu mērogu nesaderību. Viņus vērš sīciņus torņi, kas rēgojas fonā kā milzu kolosi, un arī pats notikums. Daži no viņiem ir bez krekla; dažiem, gaisā kūleņojot, no kājām nomukušas kurpes; viņi izskatās apjukuši, it kā mēģinātu peldēt lejup pa kalna nogāzi. Turpretī vīrietis šajā attēlā krīt pilnīgi taisni, kā sekojot aiz viņa redzamo celtņu līnijām. Viņš tās sašķeļ, sadala divās līdzīgās daļās: attēlā viss, kas atrodas no viņa pa kreisi, pieder pie Ziemeļu torņa, bet viss, kas pa labi, – pie Dienvidu torņa. Viņš, protams, nezina, cik ģeometriski harmonisks izskatās viņa kritiens, tomēr viņš ir būtisks jauna, šajā brīdī topoša karoga elements – karoga, kura rakstu veido saulē mirdzoši tērauda stieņi. Vieni, ieraugot šo attēlu, saskata tajā stoicismu, gribasspēku, samierināšanos ar likteni; otri tajā ierauga ko citu, kaut ko disonējošu un tādēļ baisu – brīvību. Šī vīra pozā ir kas teju vai dumpīgs – it kā viņš, apjēdzis nāves nenovēršamību, būtu izlēmis pats doties tai pretī; it kā viņš būtu raķete vai šķēps, kas domā tikai par mērķi. Brīdī, kad uzņemta šī fotogrāfija, – pulksten 9:41 un 15 sekundēs pēc austrumu joslas laika – viņš atrodas tīrās fizikas varā, krītot ar paātrinājumu 9,8 metri uz sekundi kvadrātā. Drīz vien viņš trauksies lejup ar ātrumu 240 kilometri stundā, un viņš ir kājām gaisā. Šajā attēlā viņš ir apturēts kritienā; dzīvē ārpus kadra viņš krīt un turpina krist, līdz izzūd skatienam.

Fotogrāfijas autoram vēsture nav sveša; viņš zina, ka vēsture ir tas, kas notiek pēc tam. Brīdī, kad vēsture top, to parasti pavada šausmas un apjukums, tādēļ tādu algotu liecinieku kā viņš ziņā ir saglabāt vēsu prātu, lai šo tapšanu iemūžinātu. Šim fotogrāfam spēja saglabāt vēsu prātu piemīt jau kopš jaunības. Kad viņam bija 21 gads, viņš stāvēja tieši aiz muguras Bobam Kenedijam brīdī, kad viņam iešāva galvā. Viņa žaketi apšļāca Kenedija asinis, bet viņš uzlēca uz galda un uzņēma vairākus attēlus – vispirms Kenedija atvērtās acis un dziestošo skatienu, tad Etelu Kenediju, kura bija pieplakusi pie vīra un lūdza fotogrāfus – lūdza viņu – nefotografēt.

Ričards Drū tam nekad nav paklausījis. Viņš ir saglabājis ar Kenedija asinīm notraipīto žaketi, taču viņš nekad nav pārstājis fotografēt, nekad nav novērsis skatienu. Viņš strādā ziņu aģentūrā Associated Press. Viņš ir žurnālists. Ne viņa ziņā ir atteikties no attēla, kas parādās viņa kameras skatu meklētājā, jo nekad nevar zināt, kurā brīdī tiek radīta vēsture, kamēr tu to neradi pats. Viņa ziņā nav pat noteikt, vai ķermenis ir dzīvs vai miris, jo kamera šādas lietas neatšķir, un viņa, tāpat kā visu fotogrāfu, darbs, ja vien viņi nav tādi kā Ansels Adamss, ir ķermeņu fotografēšana. 2001. gada 11. septembra rītā viņš tiešām fotografēja ķermeņus. AP uzdevumā viņš fotografēja topošo māmiņu modes skati Braianta parkā, tā bija īpaša ar to, ka, viņa vārdiem sakot, “tajā piedalījās īstas modeles grūtnieces”. Viņam bija 54 gadi. Viņš nēsāja brilles. Viņam bija papliks galvvidus un iesirma bārda. Visu mūžu nodarbojies ar fotografēšanu, viņš bija iemācījies būt gan maigs, gan skarbs; gan pacietīgs, gan ļoti, ļoti ātrs. Modes skatē viņš darīja to pašu, ko tajās bija darījis vienmēr (“pārraudzīju laukumu”), kad CNN operators, kuram ausī bija austiņa, teica, ka Ziemeļu tornī ietriekusies lidmašīna; tūlīt arī pa mobilo tālruni piezvanīja viņa redaktors. Viņš salika savu ekipējumu somā un izlēma doties uz pilsētas centru ar metro. Lai gan tas joprojām kursēja, viņš tajā atradās viens. Viņš izkāpa Čeimbersstrītas stacijā un ieraudzīja, ka abi torņi pārvērtušies dūmojošos skursteņos. “Laukuma pārraudzīšanas” labad viņš devās uz rietumiem, kur pulcējās ātrās palīdzības mašīnas, jo glābšanas dienesti “fotogrāfus parasti nesviež laukā”. Tad viņš izdzirda aizturētus kliedzienus un elsas. Kliedza cilvēki uz zemes, jo no celtnes lēca laukā cilvēki. Viņš sāka fotografēt ar 200 mm objektīvu. Viņš stāvēja starp policistu un glābšanas dienesta darbinieku, un katru reizi, kad kāds no viņiem iesaucās “nāk vēl viens!”, viņa kamera atrada krītošo ķermeni un sekoja tam lejup, izdarot 9–12 uzņēmumu sēriju. Viņš paspēja uzņemt 10 vai 15 šādas sērijas, kad izdzirda dārdoņu Dienvidu tornī un caur sava fotoobjektīva sašaurināto aci kļuva par liecinieku tā sabrukšanai. Viņu ieskāva krītošas atlūzas, bet viņš paķēra masku no ātrās palīdzības mašīnas un nofotografēja, kā Ziemeļu torņa virsotne “uzsprāgst kā sēne” un no debesīm gāžas gruvešu lietus. Viņš atklāja, ka pastāv kaut kas tāds kā atrašanās pārāk tuvu notikuma vietai; nolēmis, ka ir izpildījis savu profesionālo pienākumu, Ričards Drū pievienojās pelniem klāto cilvēku pūlim, kas devās ziemeļu virzienā, un gāja, līdz nonāca pie sava biroja Rokefelera centrā.

Associated Press birojā nebija manāmas ne šausmas, ne apjukums. Tur valdīja sajūta, ka šajā brīdī top vēsture; lai gan birojs bija tikpat pilns ar cilvēkiem kā vienmēr, tajā bija “brīnišķīgs miers, kāds iestājas, kad katrs pa īstam dara savu darbu”. Drū ķērās pie savējā: viņš izņēma disku no digitālās kameras, ievietoja to klēpjdatorā un uzreiz pamanīja to, ko pirms tam bija redzējusi tikai viņa kamera, – kaut ko ikonisku krītošā vīra laikā izstieptajā bojāejā. Viņš pat neskatījās uz citiem šajā virknē uzņemtajiem attēliem; nebija nekādas vajadzības. “Rediģējot fotogrāfijas, tu iemācies pievērst uzmanību kadram,” viņš saka. “Tev jāprot to pazīt. Šis attēls vienkārši sprāga laukā no ekrāna ar savu vertikalitāti un simetriju. Tam vienkārši piemita īstais izskats.”

Viņš nosūtīja attēlu uz AP serveri. Nākamajā rītā tas parādījās The New York Times septītajā lappusē. Tas parādījās simtos avīžu visā valstī, visā pasaulē. Kadrā redzamais cilvēks – Krītošais cilvēks – nebija identificēts.