Miera laiku spēles

Ap 70. kilometru es viņai stāstīju par tapešu līmi. Tas notika 2019. gada vasarā, manu pirmo ultramaratonu laikā. Nule iegūtā ceļabiedre, vidusskolniece Elīna, centās tikt pie jaunākās sacensību finišētājas goda. Arī es gribēju nonākt galā – jebkādā –, lai gan manā kontā bija tikai daudzi pusmaratoni un viens ļoti lēns un sāpīgs maratons. Pēc tā es iemācījos, ka, skrienot garos, obligāti jāieeļļo pilnīgi visas ķermeņa daļas, kuras ilgstoši rīvēsies viena pret otru. Pretējā gadījumā nākas iepazīt līdz šim nepieredzētu ciešanu formu.

Kad man prasa, tieši cik garš ir ultramaratons, es vienmēr atbildu ar definīciju: jebkura distance, kas garāka par maratonu. No Brīvības pieminekļa līdz Valmieras Sīmaņa baznīcai tie ir, piemēram, 107 km. Bariņam entuziastu Trešās atmodas laikā tā likās teicama distance jaukam, patriotiskam skrējienam. Pirms vairākiem gadiem es pievienojos kādai skriešanas grupai Pārdaugavā – viņi joprojām katru trešdienu tiekas pie Imantas tilta – un saņēmu pravietiskus vārdus:

– Aha, vispirms sāc ar mums, vēlāk skriesi uz Valmieru.

Starts vienmēr ir pusnaktī. Pirmie 20 km līdz Garkalnei bija paši garlaicīgākie. Visi skrēja lielā barā. Nekas vēl nebija īsti sācies, bet jau gribējās izstāties. Tie, kuri šai idejai pretojās, pamazām nostiprināja katrs savu tempu un nošķīrās no pārējiem. Par to, ka neesi šai pasaulē viens un pamests, atgādināja tikai citu skrējēju galvas lukturu jāņtārpiņi tālumā. Pretēji gaidītajam, pa ceļam nerisināju nevienu pašu privātu vai filozofisku problēmu. Vienīgā doma, kas mani piemeklēja, bija: “Kusties!”

Rīts iestājās pieturā “Ģīmji” (55 km). Kontrolpunkti – tā ir atkalsatikšanās, civilizācija, pēkšņs atgādinājums, ka esi cilvēks starp cilvēkiem. Un ka jānomaina zeķes, lai neveidotos tulznas. Ar to arī šādi pasākumi ir tik skaisti. Tie vairāk atgādina kolektīvu psihedēliķu tripu, kura dalībnieki apēduši vienu un to pašu sēni un piedzīvo kaut ko līdzīgu, bet ne identisku, pa reizei satiekoties, pa reizei šķiroties. Tie, kuri spēlē nepiedalās, to ne pārāk labi saprot. Kāda babiņa, gaidīdama autobusu, centās noskaidrot, kas tie par tādiem galdiem ar gurķīšiem, čipsiem un kokakolas pudelēm un kas pie tiem notiek. Vēroju pazīstamu situāciju, kad atbilde izraisa vēl vairāk jautājumu. Reiz kāda kundze Berlīnē man atzinās, ka nekādi nespēj pieņemt skriešanu hobija pēc.

– Ne velti džeks, kurš pirmais noskrēja maratonu, pēc tam uzreiz atstiepa kājas, – viņa man lepni paziņoja un nekļūdījās. Tikai tobrīd aizmirsu piebilst, ka senāk arī Feidipids esot noskrējis 246 kilometrus no Atēnām līdz Spartai un tikpat atpakaļ, lai ziņotu par persiešu iebrukumu. Kas attiecas uz skriešanas sacensībām: man ir skaidrs, ka cilvēki vēlas to darīt, bet ne pārāk saprotams, kāpēc. Labākā atbilde, kuru sev pagaidām esmu atradusi: tāpēc, ka var. Turklāt nomirsim mēs visi, ja kas.

Turpat pie uzkodu galda kādam skrējējam teicu:

– Es zinu, ka mēs mācījāmies paralēlklasēs, bet neatceros, kā tevi sauc.

No – kā noskaidroju – Andreja iemācījos, ka var apvienot lietderīgo ar nepatīkamo, iemērcot banānu sālī. Ar prātu nevar saprast to, kas nemitīgas kustības nomocītam, visus elektrolītus izsvīdušam ķermenim liekas vienkārši brīnišķīga ideja. Sāls man bija somā līdz ar vēl dažām lietām – sausām zeķēm, želejkonfektēm, dažiem auzu cepumiem, ūdeni, mobilo telefonu, MP3 atskaņotāju, adatu, ar ko pārdurt tulznas, plāksteri, ar ko tās aizlīmēt, nedaudz tualetes papīra. Citi aizraujas, piemēram, ar enerģijas želejām, turklāt precīzi aprēķina, kad tās vislabāk ēst. Tās ir ekstras tiem, kam rūp cipari laikrādī. Skrējēju elite finišēja ap plkst. 8.00. Tikmēr pie manis – kā viss labais dzīvē – no aizmugures un negaidīti pieskrēja Elīna, viens no sparīgākajiem cilvēkiem, kādu jebkad esmu satikusi.

Skriešanai mijoties ar iešanu, mēs kopā pavadījām aptuveni piecas stundas. Pa ceļam šķita, ka viņas garīgās spējas pamatīgi izsīkst. Arī man negāja viegli, un es centos mūs uzmundrināt un situācijas nopietnību mazināt, stāstot dažādus faktus par Ļeņingradas blokādi, – piemēram, uzskaitīju lietas, kuras cilvēkam var nākties ēst ekstremāla bada apstākļos: zoodārza dzīvniekus, ādas jostas, tapešu līmi, ko vāra no dzīvnieku kauliem, līmi no grāmatu muguriņām, kosmētiku. “Es cītīgi klausos. Man patīk klausīties, kad pašai negribas runāt,” Elīna vēlāk ierakstīs savā blogā. Par suņiem un kanibālismu klusēju, jo vienmēr jāsaglabā cerība.

– Bet mūs pēc dažiem kilometriem gaida klāts galds, – es viņai teicu.

Mūsu izdzīvošanu patiešām nekas neapdraudēja, sevi apdraudējām vienīgi mēs paši.

Kādā kontrolpunktā mūsu ceļi šķīrās, bet vispār jau ne: ceļš taču visiem ir viens un taisns. Elīna vienkārši izlēma pagulēt, bet es – turpināt. Neilgi pēc tam sajutu ko nepatīkamu kreisajā pēdā. Asās sāpes pieņēmās spēkā ar katru soli, līdz sapratu, ka bez palīdzības tālāk netikšu. Kāds dalībnieks man no meža sagādāja milzīgu zaru. Ne velti pensijas vecuma nūjotāji nereti ar smaidu un bez ciešanām apdzen skrējējus. Kad spiediens no pēdas bija noņemts, varēju lēnām un spītīgi turpināt ceļu. Ir iemesls, kāpēc šādās sacensībās iesaka lietot vienu izmēru lielākus apavus, – pēda uztūkst visiem –, taču šoreiz pat tie izrādījās par mazu.

Pēdējie 7 kilometri bija visgarākie. Lēnām virzot sevi tuvāk finišam, runāju pa telefonu ar māsu: viņai tas izklausījās pēc eksorcisma seansa. Tie bija visrupjākie vārdi. Ja šis būtu raksts rubrikā “Manas sārtās līnijas”, es varētu viszinoši pastāstīt, ka skrējējiem tā sārtā līnija nav nekāda līnija, bet gan trekns triepiens, ko viņi sauc vēl skarbāk – par mūri. Vāciski tas ir der Mann mit dem Hammer – vīrs ar veseri, kas dzenas pakaļ skrējējam, lai viņu piebeigtu. Tas ir punkts, kurā ķermenim pēkšņi beidzas enerģija, jo muskuļos un aknās nepietiek glikogēna. Jebkurai iedrošinošai domai pretim tiek liktas trīs pesimistiskas. Kāds mans draugs pirms sacensībām kārtīgi nepaēda un pret mūri atsitās pusceļā. Lai arī es līdz šim stāvoklim nekad nenonācu, kaulēšanās ar sevi bija pamatīga. Galu galā, vai nav vienalga? Neviens tevi nedzen. Negribi – neturpini. Beļģijā katru gadu notiekošais Dodentocht (pastaiga 100 km garumā) jau arī nav nekāds nāves maršs, lai ko mudinātu domāt nosaukums. Un Grieķijā, piedaloties Spartatlonā, kurā simboliski atkārto Feidipida pirmo varoņdarbu, par ziņnesi nevienam tu nekalpo. Mēs spēlējam miera laiku spēles.

Sīmani sasniedzu 10 minūtes pirms kontrollaika beigām (plkst. 18.50). Viena dāma no mūsu koptreniņu grupas tobrīd esot apraudājusies. Arī man sevis bija žēl, jo jau zināju, ka nākamgad viss sāksies no jauna. Naktī miegs nenāca: sāpēja pēda un šosejas saulē apdegusī āda, un viss likās nedaudz citāds nekā kādreiz. No rīta konstatēju, ka vairs neredzu kreisās kājas potīti. Valmieras traumpunktā dakteris paziņoja:

– Cīpslu iekaisums. Es arī šito vienreiz mēģināju noskriet, bet tad sapratu, ka man nevienam nekas nav jāpierāda. Ledus, antibiotikas, turēt kāju gaisā.

Jāņu vakaru pavadīju ar kruķi pie sāniem, bet pēc trim dienām jau spēju uzkāpt pa kāpnēm bez sāpēm. Viss pāriet.

Drusku cītīgāk patrenējusies, uz šosejas atgriezos vēl divas reizes. Vienā piedzīvoju trakākās lietusgāzes, kuru dēļ apavos veidojās lāmas vai drīzāk ezeri. Atkal satiku Elīnu un varējām veco, slikto laiku vārdā kādu brīsniņu paskriet kopā, līdz viņa izlēma tempu kāpināt. Viņa bija pamatīgi sagatavojusies. Manu situāciju glāba pareizajā kontrolpunktā atstāts sausu drēbju komplekts, bez kura es būtu izstājusies.

Pēdējā reize bija visdīvainākā. Vasara bija neierasti karsta, un arī pandēmija vēl nebija beigusies. Miera no tveices nebija ne mirkli, ūdens uz ādas izgaisa acumirklī, un tas izzuda arī iekšējos orgānos kā uz pirts akmeņiem. Organizatori savlaicīgi paziņoja: kad temperatūra pārsniedz 30 grādus, sacensības var arī apturēt. Kādā kontrolpunktā vēroju, kā automašīnā ieguldītai meitenei sākās dehidratācijas izraisīta lēkme. Nepietiekams ūdens daudzums, kepona neesība un alkohola reibums ir ļoti slikta izvēle ikvienam, kas mēģina vasarā aizskriet uz Valmieru. Tā nedariet. Vēl pa ceļam šur tur bija svaigi uzliets, silts asfalts, kas apstākļus neuzlaboja. 85. kilometrā es apsēdos un paziņoju sev, ka ceļu neturpināšu. Tā nebija sārtā līnija, mūris vai vīrs ar veseri. Vienkārši negribējās steigties. Kopš tās reizes šad un tad paskrienu ap Māras dīķi. Tikai reizēm, braucot autobusā pa Vidzemes šoseju, joprojām ietirpstas ceļgali un sirds ilgojas pavadīt kādu vasaras nakti, rītu un dienu bezjēdzīgās mokās. Tikai tāpēc, ka var.