Ministres krēslā

Man ir bijušas dažādas atbildes uz jautājumu, ko gribu darīt, kad izaugšu liela. Kad biju bērnudārzā, teicu, ka gribu būt žurnāliste. Bet pēc kāda žurnālista slepkavības (bija 90. gadu vidus) es turpat bērnudārzā savas domas mainīju. Tad es sāku gribēt būt māksliniece; pusaudžu gados sapņoju par to, ka varētu būt kinorežisore, vēlāk sapņi par kinorežiju pārtapa par ideju, ka varētu kļūt par scenāristi. Es iesniedzu dokumentus kādā ASV kino skolā, lai studētu scenāriju rakstīšanu, mani tur arī uzņēma. Tomēr sapratu, ka varbūt neesmu tik drosmīga, lai uzņemtos lielas finansiālās saistības un brauktu studēt uz ASV, nemaz nerunājot par to, ka skaudri atklāju, ka vispār ir tāda iespējamība, ka es savos 24 gados neko daudz par to īsto dzīvi nemaz nezinu. Tā es paliku Latvijā – ar mērķi vairāk saprast un iepazīt īsto dzīvi. Lai ir par ko stāstīt. Dzīves iepazīšana mani ir novedusi darbā gan kafejnīcā, gan ātrās ēdināšanas iestādē; es esmu organizējusi svētceļojumus uz Aglonu, bet arī strādājusi bārā, esmu vadījusi muzeju un arī kādu laiku esmu bijusi politikā.

Kad kļuvu par kultūras ministri, man bieži prasīja, kā mainījusies mana dzīve. Izmaiņas skāra teju vai visu dzīvi. Es, piemēram, no skapja izmetu aptuveni sešus maisus ar drēbēm, kuras neatbilda jaunajam amatam. Pilnīgi mainījās ikdienas ģeogrāfija. Taču visbūtiskākās izmaiņas manā dzīvē bija tādas, ka pirmo reizi pieauguša cilvēka dzīvē strādāju tikai vienā vietā. Līdz tam, lai kaut ko nopelnītu, man nācās lavierēt starp vismaz trim dažādiem darbiem. Un vēl jāatzīst, ka laikā, kad biju kultūras ministre, mans individuālais kultūras patēriņš piedzīvoja būtisku kvalitatīvu kritumu un ārpus darba pienākumiem es lielākoties iegrimu tādos masu kultūras produktos kā televīzijas šovs “Balss maskā” un “Tumsas detektīvi”.

Latvijā varai neuzticas: 2023. gadā OECD veiktajā pētījumā tika noskaidrots, ka Latvijā valsts varai uzticas tikai ceturtā daļa iedzīvotāju, salīdzinājumam – vidēji Eiropā aptuveni 41%. Vienlaikus Latvijā ir ļoti zems aktīvo sabiedrības locekļu īpatsvars, proti, ir maz cilvēku, kuri iesaistās sabiedriskajos un politiskajos procesos, ko spilgti ilustrē ļoti zemais partiju biedru īpatsvars. Latvijas politisko vidi raksturo arī tas, ka tu pēc būtības tiec atalgots par to, ka neko daudz nedari un ne ar ko īpašu neizcelies. Mūsu vēlēšanu sistēma ar plusošanas un svītrošanas iespējām, manuprāt, ir labs demokrātijas instruments, taču vienlaikus pašreizējā sabiedrībā tā īpaši apbalvo cilvēkus, kuri nepieņem sarežģītus un smagus lēmumus, kas īstermiņā var būt nepopulāri un nesaprasti. Tā nu, lai Latvijā aktīvi iesaistītos politikā, tev jābūt vai nu ārkārtīgi naivam, vai ļoti drosmīgam, vai pilnīgi trakam, vai aukstam, varaskāram aprēķinātājam. Man pašai šķiet, ka esmu gan naiva, gan drosmīga un varbūt pat nedaudz traka. Un viens no interesantākajiem secinājumiem, pie kura esmu nonākusi – un ne pirmo reizi –, ir tas, ka drosme un stulbums reizēm ir vienas medaļas divas puses.

Kad gāju 8. klasē, pirms vasaras brīvdienām skolotāja lika anonīmi aizpildīt lapiņas ar novēlējumiem citiem skolēniem. Kāds klasesbiedrs manā lapiņā ierakstīja šādu sirsnīgu novēlējumu: “Nēsi tik jocīga,” – un jāatzīst, šo frāzi pie sevis skaitu visnotaļ bieži. Viena no grūtākajām lietām, ar ko saskāros kultūras ministres amatā, bija izlikšanās par puslīdz normālu cilvēku. Tiesa gan, izlikšanās par normāl(āk)u cilvēku vispār ir viens no sarežģītākajiem uzdevumiem jebkurā profesionālajā dzīvē.

Ir situācijas, kad vienīgā adekvātā reakcija uz jaunu informāciju, ko saņem, ir sākt kliegt. Bet profesionāli reglamentētā vidē tu vari vienīgi sēdēt taisnu muguru un smaidīt, kaut arī viss ķermenis, visa būtība liek apgulties, vāļāties, mētāt rokas pa labi un kreisi, skaļi dziedot. Un tad viss, kas atliek, ir pie sevis noskaitīt klasesbiedra novēlējumu (vai drīzāk draudīgu norādi) “nēsi taču tik jocīga’’ un pirmās iespējas brīdī aiziet uz tuvāko slēgto telpu, kur aiz slēgtām durvīm šaurā vietā izpildīt dažus vingrinājumus, lai atslābinātu plecus un mūžīgi saspringtās lāpstiņas.

Ministru darba grafiks ir diezgan pieblīvēts, ir ļoti daudz notikumu un vietu, kurās būt un kur nākas tikties ar dažādiem cilvēkiem; ikdienas informācijas apjoms ir patiesi milzīgs. Tādēļ nereti ir situācijas, kad runā ar kādu, bet tev nav ne jausmas, kas šis cilvēks ir un par ko jūs vispār runājat. Tad vislabāk glābj jautājumi: jo vairāk tu pajautā, jo lielāka iespējamība, ka atmiņa beidzot atraisīsies. Reiz kāds man deva padomu, ka labs variants, kā noskaidrot, kas ir tavs aizmirstais sarunu biedrs, ir uzdot jautājumu: “Kā tad iet jūsu pusē?” Atbilde uz to var sniegt vismaz ģeogrāfisku mājienu, kurā virzienā meklēt.

Lielu daļu laika, ko pavadīju ministres amatā, es cīnījos ar sajūtu, ka apzināti vai neapzināti, bet ir sanācis iespert lapseņu pūznī. Bieži vien niknums pār mani vēlās, vēl pirms es kaut ko biju izdarījusi, tādēļ kļuva skaidrs, ka man ar savu būšanu vien izdevies kārtīgi uzkarsēt daļu kultūras nozares un ka esmu kļuvusi par zibensnovedēju emocijām. Teorētiski pārmaiņas it kā grib tik daudzi, kaut vai ja spriež pēc vēlēšanu rezultātiem: panākumus vienmēr gūst politiskie spēki, kas nāk ar pārmaiņu karogiem. Bet jebkuru pārmaiņu ieviešana praksē tūlīt pat saskaras ar neskaitāmiem iebildumiem. Ikvienu jaunu ideju var veiksmīgi norakt ar frāzi “tā jau laba doma, bet šādi to nevar īstenot’’. Tikpat veiksmīga noliegšanas stratēģija ir norādīt, ka “viss jau labi, bet jāpadomā arī par komunikāciju”. Taču komunikācija nav brīnumnūjiņa, kura var izglābt visu, kas neturas kopā, un ļoti daudzi politiski lēmumi ir neloģiski, samudrīti un jocīgi – tieši tāpēc, ka tie ir politiski lēmumi, kuri tapuši smagu kompromisu rezultātā.

Latvijā ir plaši pieņemts, ka cilvēki publiskās pozīcijās ir citu emocionālā miskaste: pie mums kritizēt un nolikt ir viens un tas pats, un nemitīga nolikšana ir daļa no darba. Ja negribi, lai tevi nemitīgi skrupulozi analizē – sākot ar to, kas tev mugurā un kādi apavi kājās, un beidzot ar to, kā tu izrunā konkrētus vārdus –, nav ko līst publiskos amatos. Bet, ja nu tev tomēr nepietrūkst bezkaunības kandidēt uz publiskiem amatiem, tad tu pats esi vainīgs pie tā, ka tevi noliek. Reiz nonācu ziņu portālos tāpēc, ka kādam interneta lietotājam nepatika apavi, kurus biju uzvilkusi darba vizītē agrā pavasarī, un viņa nepatika kļuva par nacionāla mēroga ziņām, bet tas, par ko mēs darba vizītē vienojāmies, šķita daudz mazsvarīgāk.

Un vēl man nācies saprast, ka politika ir apaļa, savukārt Rīga ir patiešām maza. Mana mamma mēdz teikt, ka nekas no tā, ko tu dari, nekur nepazūd – gan labais, gan sliktais nepaliek bez sekām. Politikā viss var mainīties ļoti strauji, tāpēc dedzināt tiltus, durt dunčus mugurās un pīt intrigas var būt interesanti īstermiņā, bet ilgtermiņā tas reti kad atmaksājas. Un reizēm liekas, ka radikālākais, ko mēs šodien varam darīt, ir būt laipniem. Jā, patiešām: pēc visa, ko esmu pieredzējusi pēdējā gada laikā, manī ir nostiprinājusies pārliecība, ka laipnība un empātija varētu būt tās radikālās pārmaiņas, kas Latvijā šobrīd arī ir tik ļoti vajadzīgas.