Nemiers

68 Hamilton Road

25. aprīlī

Godātais Beikera kungs,

Oksfordas kolēģi rosināja mani paust nemieru par mūsu universitāšu nākotni. Ceru, ka Jūs neņemsit ļaunā vēl vienu vēstuli par šo jautājumu; esmu pārliecināta, ka tādu esat saņēmis daudz. Jaunie priekšlikumi mūs ļoti satrauc. Universitāšu dotāciju komitejas likvidēšana, tās vietā izveidojot Universitāšu finansēšanas padomi, faktiski radīs iespēju katrai valdībai pilnībā kontrolēt augstākās izglītības jomu. Izskatās, ka tieši tāds ir arī piedāvātā likumprojekta mērķis. Universitāšu brīvība un tāpat arī inteliģences brīvība ir būtiska demokrātijas daļa, un līdz šim laikam esam šo privilēģiju izmantojuši apskaužami labi. Solis, kas patlaban tiek sperts, šo brīvību apdraud, un to būs ļoti grūti labot. Vājš mierinājums ir solījums nevajadzīgi nelietot spēku. Ja šāda spēka lietošanas iespēja pastāv, kāda no valdībām atradīs iemeslu to likt lietā. Mietpilsoņi, birokrāti, politiķi un neizglītotie pilsoņi akadēmiskās aprindas pastāvīgi uzlūko par lieku greznību. Mūsu brīvība ir trausla. Biedējoši ir arī aicinājumi augstākajai izglītībai ņemt vērā “sabiedrības ekonomiskās vajadzības”. Protams, šādus aicinājumus var uztvert kā saprātīgi domātus, taču tie var arī liecināt par centieniem dot priekšroku tehnisko priekšmetu, ekonomikas un biznesa studijām, upurējot tām (“nevajadzīgas”) vēstures, literatūras un filozofijas mācīšanu, kā arī valodu apguvi, atstājot to vienīgi kā līdzekli komercdarbībai.

Patiesībā rūpīgs domāšanas treniņš jebkurā priekšmetā komerciju un industriju ietekmējis labvēlīgi, un valsts pārvalde vienmēr priecājusies par ierēdņiem ar pirmās pakāpes diplomu humanitārajās zinībās un, protams, par klasisko izglītību tajā laikā, kad latīņu un grieķu valodas mācīšana bija plaši izplatīta. Stingri disciplinēts domāšanas treniņš, kas ietver padziļinātu valodas apguvi, allaž bijis saistīts ar vēstures, literatūras vai filozofijas studijām; manā ieskatā tas ir viens no galvenajiem ieguvumiem, ko universitātes sniedz indivīdam un sabiedrībai kopumā jebkurā darbības jomā. Universitātes izglītībai jāpaver ceļš uz izcilību un visaugstākās raudzes talanta uzplaukumu ar visaugstvērtīgākās apmācības palīdzību. Patlaban to apdraud arī iecere noārdīt tradicionālo priekšstatu par algoto pasniedzēju noslodzi. Īsta domāšana, aizrautīga, radoša pētniecība un patiesības meklēšana prasa brīvu laiku, atsvabināšanos no sīkumainiem ierobežojumiem un “termiņiem” un postošās nepieciešamības pierādīt savu “vērtību”, pēc iespējas drīzāk publicējoties. Šādos apstākļos visvairāk cieš tieši apzinīgākie cilvēki. Kāds kolēģis no citas universitātes man sacīja, ka daži viņa kolēģi reizēm pamet novārtā studentu apmācību, lai citu pēc citas ražotu grāmatas, cenšoties nodrošināties pret iespējamiem pārmetumiem. Turpretī daudzi vērtīgākie un ietekmīgākie universitāšu pasniedzēji, kuri iedvesmojuši un iekustinājuši vairākas studentu paaudzes un kurus audzēkņi visu mūžu atceras ar pateicību, ir publicējuši ļoti maz vai nemaz. Plāns pastāvīgi “testēt” un “detalizēti pārbaudīt”, publikāciju skaitīšana, ar ko nodarbotos no malas pieaicināti vērtētāji, acīmredzot vērsīsies arī pret tiem pasniedzējiem, kas pēta neskaidras (“nelietderīgas”) tēmas. Pastāv bažas, ka, ejot šo ceļu, var sākties uzskatu vērtēšana. Protams, ka universitātēm jādzīvo līdzi sava laika problēmām, it īpaši finansiālajām, un zināms arī, ka tradicionālo noslodzes sistēmu var izmantot negodprātīgi. Taču vērtīgā universitāšu neatkarība mūsu ieskatā ietver arī spēju pašiem savest savas mājas kārtībā.

Man personīgi (pārejot uz citu tematu) arī žēl, ka no (valsts) skolu programmām paredzēts izslēgt grieķu un latīņu valodu. Daudziem gudriem bērniem tas laupīs labumu visam mūžam, un acu priekšā tas uzbur skumju ainu ar nākotnes vēsturniekiem un literatūras pētniekiem, kas neprot nevienu klasisko valodu. Protams, “visu nevar zināt”, taču gribētos cerēt, ka tiks saglabāts kāds ceļš pie šīm valodām, atgriežoties pie būtiskā “izvēles” principa. Vēl noteikti vēlos piebilst, ka priecājos par daudzām plānotajām skolu izglītības reformām, piemēram, mācību pamatprogrammā. Bažas manī rada iespēja “izstāties”, taču šo tēmu neturpināšu. Joprojām esmu Jums pateicīga par uzaicinājumu piedalīties Angļu valodas mācīšanas komitejas darbā un nožēloju, ka man no šī piedāvājuma nācās atteikties.

Ceru, Jūs neņemsiet ļaunā, ka šī vēstule pauž tik dziļu satraukumu par postījumiem, kas, mūsuprāt, draud universitātēm. Paļaujos, ka iecietīgi uzņemsiet mūsu argumentus, kurus droši vien jau esat dzirdējis un noteikti dzirdēsiet arī turpmāk. Sūtu Jums vislabākos novēlējumus saistībā ar iecerēm panākt labāku, selektīvāku skolas izglītību, kas mainīs gudro bērnu likteņus, kuri aug nabadzīgās ģimenēs bez grāmatām.

Ar sirsnīgu sveicienu

Jūsu Airisa Mērdoka