Noguruši Bolderājā

Ja jūs vispār jebkad nokļūstat Bolderājā, jums jau ir tam kaut kāds iemesls, par kuru man nav ne jausmas. Ir zināmi daudzi izplatīti un šķietami personiski iemesli, ar kuriem katrs var piesegt savējo. Pieņemsim, jūs esat Hārdija Lediņa vai Jura Boiko sekotājs. Varbūt jūs nododaties sapņiem par ekonomisko zonu attīstību Daugavas grīvas rajonā vai staigājat pa Bolderāju, nolūkodams perspektīvu nekustamo īpašumu, kur ieguldīt savu naudu vai ļaut Aijai Zariņai aprakstīt sienas. Varbūt jūs, piedaloties kādā Spilves lidostas postpadomju pārtijā, esat nomaldījies un aizklīdis plašajās lidlauka pļavās, kur vairs nav krāsaino uguntiņu un neviena, kam paprasīt ceļu. Varbūt jums patīk saulriets Voleros, rūsējoši kuģīši, atmiņas par pionieru pulciņa ekskursiju uz zemūdeni. Varbūt jūs gribat kopā ar sava kora veterānu grupu nostāties pie Kokara mājas un nodziedāt kādu dziesmu. Vai aplūkot attīrīšanas iekārtas. Vai, ejot pa uļicu Paradnuju, nonākt pļavās un, binokli izvilcis, lūrēt uz putnu privāto dzīvi. Varbūt jūs tāpat vien neizvēlīgi peldaties jūrā. Vai interesējaties par robežapsardzības problēmām un dodaties meklēt Daugavgrīvas cietoksni. Varbūt jūs vienkārši te andelējat arbūzus.

Ar ko gan viens iemesls būtu labāks vai sliktāks par citu?

Jebkurš no tiem var novest pie situācijas, kad jūs izsalcis, izslāpis un noguris nonākat pie šašliku krodziņa Sabina-S Bolderājas tirgū.

Reiz agrā bērnībā, ciemojoties pie radiniekiem mazā koka namiņā vecajā jūrnieku Bolderājā, es pirmoreiz dzirdēju pantiņu “Āfrikā pie nēģeriem/ Staigā plikiem vēderiem,” un kopš tā laika man Bolderāja vienmēr šķita vieta, kur apgrozās tie, kas bijuši tālās, savādās zemēs un zina par tām dažādus noslēpumus. Tāpēc mani nepārsteidza arī tas, ko par Bolderājas azerbaidžāņu krodziņu zināja stāstīt Uldis Bērziņš. Sev raksturīgajā sociāli kulturālajā romantismā viņš uzbūra man šīs vietas neatvairāmo valdzinājumu: “Šņabi var nopirkt turpat blakus Rimi.” Jā, un to var mierīgi izdzert komforta apstākļos, koka namiņā ar ieslēdzamu elektrisko ierīci, kas padara Bolderājas pastaigas finālu siltu pat aukstajos gadalaikos. Starp citu, iešanai pēc pudeles uz Rimi un aizraujoši slepenajai karafes uzpildīšanai tā, “lai neredz” caur stiklotajām namiņa durvīm (reāls mīnuss no erotiski kriminālā viedokļa, bet ļoti patīkami kopuma vērotājam), ir tikai īpašas garšvielas funkcija, jo nedz nepamanāmajai cenu starpībai, nedz bailēm no igauņu likteņa tur nav itin nekādas nozīmes, tāpat kā nav nekādas garantijas. Sabina-S ir neiedomājami cieši saistīta ar Bolderājas tirgu — ne vien tādā nozīmē, ka viesmīle, cenšoties apmierināt klientu īpašās vajadzības, nebija slinka aiziet un nopirkt tur arbūzu, vīnogas un zaļumus, kuru trūka ēdienkartē, bet arī ar to, ka tirgus tualete vienlaikus ir arī restorāna tualete.

Kad mēs ieradāmies Bolderājā, puķes vēl ziedēja. Kā azerbaidžāņu krodziņu Sabinu-S var identificēt pēc diviem parametriem: iekšpagalms, kur atrodas āra galdi un krēslā liesmojošās ogles, ir apstādīts puķēm un izlikts ar laukā iznestiem puķupodiem tieši tādā veidā, kā to dara vienkāršā azerbaidžāņu mājā, un šajā iekšpagalmā tiešām ir dzirdama azerbaidžāņu valoda. Ir iespējams izvēlēties stāvlaukumā atstātās mašīnas vērošanai atvērto pagalmu, verandai līdzīgu kafejnīcu, dziļākās iekštelpas zāli ar baltām sienām, kas atgādina uz kāzām atbraukuša laucinieka kreklu, un horizontāli ļoti izstiepta taisnstūra formas gleznām, kas satur neprasmīgi piepildītas ilgas, vai mazos namiņus, kuros ērti palikt divatā līdz sešatā, lai vērotu aiz žoga garāmslīdošos autobusus, ko grūti atšķirt no kuģiem.

Par ēdieniem es maz ko varu apgalvot, kaut vai tāpēc vien, ka dolma un hinkāļi todien nemaz nebija dabūjami, bet auna pauti jāpasūta iepriekš — nezinu, kur tos tad iegūst, jo ēdienkartē nebija arī jēra šašlika. Bolderājas šašliki ir pagatavoti no cūkas, vistas un laša, noņemti no iesmiem un nepretenciozi salikti šķīvī, kura izskats aizmirstas tai pašā mirklī, kad ir ieraudzīts. Plovu mēs nemaz nepasūtījām, snobiski izrunādamies par uzbeku plova priekšrocībām, lai gan tobrīd Bērziņa klātbūtnes uzkurinātajā iztēlē saldi nosmaržoja manas mīļākās azerbaidžāņu pavārgrāmatas lappuses ar četrpadsmit plovu receptēm, kurās bez rīsiem un jēra vai putnu gaļas iesaistīti arī kastaņi, žāvētas aprikozes un aličas, kišmišs, safrāns, ķimenes, olas, piens, dilles, kausēts sviests, spināti un skābenes, negatavu vīnogu sula, kanēlis, ķirbji, baltās pupiņas un gazmags — kazana dibenā ieklāta mīkla, uz kuras plovs pusstundu atdusas, gurdi tvīkstot mērenā karstumā. Ticiet man, nav nekā tāda ziemeļzemes Latvijas mazajā ostā Bolderājā.

Taču apbrīnojami dvēseliski, viegli, vienkārši, aromātiski un svaigumu saglabājuši izrādījās uz oglēm cepinātie tomāti un baklažāni, un mēs tiem noticējām kā sveicieniem no tāliem draugiem, kuri sauc mūs tik tikko sadzirdamās balsīs, un mūsu atmaigušās, skumjās sirdis drīz vienojās vairākos strupos tostos, kuros pietrūka vārdu, bet ne jūtu. Un līdzās baklažāniem uz galda iepriecinoši smaržoja gatigs — rūgušpiena (vai krējuma) mērce, kurā iejauktas ar sāli saberzta ķiploka daiviņas, un atbaidošo visuresošo kečupu atvairīja skābā melnsarkanā granātābolu sulas mērce — naršarabs, un plāns kā mūsu pašu āda bija garās strēmelēs sagrieztais lavašs, un izdzērām mēs visu šņabi, gan pasūtīto, gan līdzatnesto, izpildījām katrā ēdienkartes lapā ietverto draudzīgo aicinājumu pēc saviem ieskatiem pateikties par viesmīļu darbu, un atkal atstājām Bolderāju vienu pašu rudens tumsas un neapturamā cilvēces progresa varā.