Paaudzies

Kopš tu jau kādu laiku vairs neguli man blakus, esmu sākusi turēt istabas durvis vaļā, lai kaķene naktīs nāk pie manis gultā. Es jūtos viena ar viņu, bet tas nav slikti. Kopš tas vairs neesi tu, kas guļ man blakus, vēlu vakaros kaķe vedina mani uz guļamistabu un gaida, kad sākšu viņas mīļāko spēli – gultas klāšanu –, un pēc tam iekārtojas man kreisajā pusē. Kopš es naktīs vairs neguļu ar tevi, bet ar kaķi, mans spilvens atrodas lielās divguļamās gultas vidū. Un sega arī. Kopš tā laika mūsu augumu iedobes gultas labajā un kreisajā pusē ir tukšas. Tikai tur, kur kādreiz bija mana galva, guļ kaķene.

Kad prokuratūrā biju saņēmusi kremācijas atļauju, iedomājos, ka vispār tevi vajadzētu tērpt džinsos un mūžīgajā melnajā ādas jakā, tēkreklā ar mušmiri uz krūtīm, zeķēs ar vikingu noģīmjiem un sarkani brēcošu uzrakstu Valhalla gar maliņu, taču atvadas krematorijā tam nebūs īstā reize. Savu kāzu uzvalku tu biji izmetis, jo tas vairs nederēja, tāpēc tagad jāgādā jauns. Jaunam mazliet pietrūka naudas.

Bija tā, ka pirms laba laika manai kolēģei nomira Papiņš. Uzvalku bērēm viņa meklēja humpalās. Paņēmusi vienu, kas iepaticies, viņa ilgi to grozīja un pētīja, domādama, vai Papiņam derēs. Pienāca pārdevēja un stingri pamācīja:

– Nu šitā jau gan nevarēs, bez laikošanas uzvalku pirkt nedrīkst.

Uzvalku un arī zeķes viņa nopirka kādā mazbodītē, kur pārdevēja slavēja savu preci:

– Ļoti labas zeķes, nesviedrē kājas.

Papiņa bērēs biju un no tām atceros vienīgi to, ka bija lieli sniegi un katafalks ceļā uz izrakto kapu iesprūda kupenās, vīri to stūma un pamatīgi noņēmās, līdz auto pukšķinādams un sprauslādams nonāca, kur vajadzīgs.

Tā nu es skrēju uz humpalām, kur žigli vien atradu stingra, bieza vilnas auduma žaketi – tumštumši bordo ar melniem krikumiņiem, tādu, kas piešķirs stabilu formu, jo tu tagad biji sakrities. Un bikses. Garas, melnas; mājās ieraudzīju, ka starām gar ārmalu nošūta spīdīga lente kā Disneja multenes mačo, kurš Mikipelei cenšas nocelt Minniju. Varu iedomāties, ko tu sacītu, bet zini, vecīt, tev vairs nav balsstiesību. Kādas nopirku, tādas vilks. Lūk.

Ar drēbju maisu un apaviem – uz apbedīšanas biroju Baltezerā. Neesmu te pirmoreiz, trešo vai ceturto. Izdarīgā I. kārtoja arī tava tēva un mātes bēres. Viņa mani atpazīst jau aiz stikla durvīm un teciņiem vien nāk pretī.

– Tu laikam neliksies mierā, kamēr nebūsi visu dzimtu apbedījusi? – I. ar sirsnīgu smaidu saka un mani apskauj. – Mīļā sirds, izsaku līdzjūtību. Drēbītes ir? Apavi ir? Lieliski. Ejam iekšā.

Kamēr runājamies, kamēr rakstu un parakstu, aptveru, ka I. rosīgā darbošanās un laipnā vienkāršība ar aso piparu piedevu šo “ak, tik skumjo, skumjo” lietu vērš krietni vieglāku. Tev patika melnie joki. Man arī patīk. Tā tas ir. Tā dzīvē notiek, vienmēr notiek, un katram pienāks reize, kad viņš būs apbedīšanas birojā un kopā ar bēru kungu vai kundzi izskatīs pozīcijas: tik un tik eiro par mazgāšanu, ģērbšanu, kompresēm un specapstrādi, iezārkošanu u.c.

– Iesim tagad skatīties zārku. Mums vajag nestandarta, jo viņš ir garš, 1,85 centimetri, un tagad būs vēl garāks, jo mirušie izstiepjas par 5–10 centimetriem. Tu zināji?

Nē.

– Iesaku šo garo melnalkšņa zārku, tikai šodien atveda. Melnalksnis labi deg. Un pārklāju vienkāršu, vīrietis taču. Segu mums nevajag. Cik sapratu, urnu tu jau izvēlējies?

Jā.

Urna būs gaiša, nevis melna ar kraukļiem, pie kuriem tu zvērēji. Vecīt, tev vairs nav balsstiesību. Smilškrāsas, ar brūnu grieķu vilnīšu rakstu gar maliņu. Tev ļoti patika Grieķija, un Atēnās kāds tevi nosauca par Zevu. Tad nu grieķu urna tev arī būs.

Taču kaut kas neliek man mieru. Autopsija. Mazliet bažījos, kā pēc tam izskatīsies galva. Es uz tās negribu redzēt līniju ar šuvēm.

– Vai mirušajiem, kuriem bijusi autopsija, var redzēt, ka kaut kas ir darīts ar galvu?

– Pag, es tūlīt piezvanīšu A., viņš ir sanitārs, šodien tiesu medicīnā dežūra, bet vakaros strādā pie manis, pucē mirušos. Tā... A., čau! Klau, vai tu vari paskatīties uz O., kā viņš tur izskatās? Kliente jautā par galvu. Labi, pagaidīsim... Ā... Viņš tagad ir 190 centimetrus garš, un tu visu smuki sataisīsi, nevajag satraukties. – I. smaida un miedz man ar aci. – Nu, ko es teicu? Paaudzies.

– Skaidrs. Es sapratu.

– A. ir ļoti labs sanitārs, īsts meistars. Neuztraucies, tu pati redzēsi. Nu tad – līdz nākamajai ceturtdienai!

– Jā. Paldies. Visu labu.

A. tiešām bija labi pastrādājis. Tu izskatījies tā, it kā būtu saposies, safrizētu bārdu (teicu, ka bārda jāatstāj, jo tev patika būt bārdainim) un nezin kāpēc uzklājis sejai patumšu pūderkrēmu: izskatījās, it kā tu būtu drusku piemidzis pirms svarīga pasākuma.

Ei, paklau. Mosties. Lūdzu, mosties!

Bet ko nu vairs. Tagad viss materiālais, kas no tevis šai saulē palicis, ir urnā manās mājās. Līdz pavasarim, kad apbedīsim. Dažreiz paveru to lielo, dziļo atvilktni, kurā tu kādreiz glabāji savas lietas, skatos uz urnu un domās nopukstu: nu jā, daži jau var te gulēt miera stāvoklī, savukārt citiem ir tumsā jāceļas, jāiet ārā aukstumā, kā sniega kurmim jārokas cauri kupenām uz darbu. Citiem sāp galva, ir slapjas kājas, darbu lērums, kaut kādas problēmiņas un tava aiziešana, redz, jāizsēro. Un visas tavas saistības: Bite, Tet, Elektrum, bibliotēka, vēl kaut kas. Ar miršanas apliecības oriģinālu biju uz Origo anulēt Bites līgumu.

– Izsaku līdzjūtību! Mēs visu piedodam, nekas nav jāmaksā, un arī nomaksas telefons paliek jums, – saka Bites čalis.

– Es zinu viņa paroles, bet telefonu gribu iztīrīt. Vai jūs to varat?

– Nē, jums jāiet pie meistara.

Meistaru atrodu un, kamēr viņš strādā, kātoju uz Centrāltirgu. Tur, kā jau sestdienas rītā, viss vārās. Gastronomijas paviljonā, kas jau kādus gadus atgādina Barselonas Bukeriju, eju gar Labieša stendu un pamanu alus šķirnes nosaukumu. “Dravnieka atraitne”. Tas nekas, ka de iure neesmu atraitne un ka alum ir 14 grādu. De facto tieši tas šajā rītā ir vajadzīgs. Mazā glāze, protams. Alus ir tumīgs, salds un stiprs un smaržo pēc medus.

Tu mēdzi teikt, ka es smaržoju pēc medus, un sauci (arī) par Bitēnu. Vasarās parkos apstājies pie puķudobēm un ar gaišu bērna smaidu pētīji bišu un kameņu mudžēšanu ziedos. Tavas pēdējās grāmatas nosaukums ir “Par bites tiesu”, un bērēs Pēteris Draguns dziedāja “Kā jaunu bišu spietu dzen mani tālumā...”.

Stropā tu esi. Savā drošā šūniņā guloša bite. Un tu modīsies. Jā, es uzrakstīju vēstuli un paliku tev zem rokām, ko meistars A. bija savietojis, kā jau zārkā pieklājas, – kopā uz vēdera.