Par vējiem

1.

1916. gadā žurnālā Journal of Agricultural Research tika publicēts raksts, kas mums varētu palīdzēt labot kādu maldīgu un visai izplatītu priekšstatu par svarīgu metaforu Platona darbos. Šķiet, filozofs ar prieku izbaudīja situācijas (kā, piemēram, “Teaitētā” 210b), kurās Sokratam, norādot uz acīmredzami neauglīgu sarunu biedra argumentu, nācās bilst, ka argumentam neesot dzīvības, ka tā esot “vēja ola” (wind-egg). Reimonds Pērls un Meinija Kērtisa rakstā “Mājputnu vairošanās pētījumi”skaidro šī apzīmējuma sākotnējo nozīmi un piemin arī tādus mazāk pazīstamus variantus kā “pundurola”, “raganola” u.c. Vēja ola, pretēji tam, kā daudzi varētu domāt, nav vis tukša ola, kuras baltums un dzeltenums izpūsts pa mazu caurumiņu, lai trauslo čaumalu izpušķotu un bez bažām par derīguma termiņu noliktu uz kamīna dzegas. Nē, tā ir “ola, ko radījis vējš”: “vējš” apzīmē “olu” nevis tādā nozīmē, ka pati ola ir “vējaina”, bet gan tādā, ka tā ir “vēja izraisīta”, proti, apzīmētājs šeit darbojas līdzīgi kā vārdkopā “jūras stikls”, nevis kā vārdkopā “piena šokolāde”. Ja gribam būt precīzi, vēja ola parasti rodas pavasarī, dabas auglīgākajos brīžos, kad Zefirs (viens no četriem ἄνεμοι jeb vēja dieviem, no kuriem katrs atbilst savai debespusei) iznāk no alas un saceļ vieglu brīzi, liekot pumpuriem riesties un pļavām zaļot. Gluži neizbēgami kaut kas no šī vēja iekļūst arī vistu reproduktīvajā sistēmā, kur rada to, ko parasti palīdz radīt gailis. Bet, tā kā vējš nav gailis, tas var dzemdināt tikai tukšu, bezveidīgu radījumu, nevis mazu vistu, kas pēc formas un sugas līdzinās pašai vistai. Savukārt Plīnijs Vecākais stāsta, ka tas pats vējš ir vainīgs arī pie “vēja kumeļiem”, kas Težu upes krastos Portugālē vairākās paaudzēs dzimuši no ne reizi neaplecinātām ķēvēm. Šie mazie šķietamie zirdziņi varējuši nodzīvot līdz pat triju gadu vecumam, taču, tā kā tajos trūcis vismaz puses no zirga esences, tiem nekad nebijis lemts ne pie kā jēdzīga nonākt, gluži tāpat kā Sokrata sarunu biedriem.

2.

Ja spētu, es uzzīmētu patieso Eiropas karti, ar treknu līniju sadalot to divos plašos reģionos: vienā pusē cilvēki dzīvo ar pārliecību, ka gaisa plūsma, kas šķērso istabu caur diviem pretējās pusēs atvērtiem logiem, ir bīstama un var nogalināt vai labākajā gadījumā izraisīt sāpes locītavās; otrā pusē cilvēkiem šķiet, ka nav nekā uzmundrinošāka un dzīvību apliecinošāka par caurvēju. Šī līnija aptuveni sakristu ar robežu, ko iezīmēja protestantu reformācija, kura, atkal tikai aptuveni, reizē nodala arī ģermāniskās un romāniskās kultūras. Vācijā nav sveši nostāsti par tā saucamo “fēna slimību”: runa ir par silto vēju, kas dažkārt nesezonā pūš lejup pa Alpu nogāzēm, līdzīgi kā kanādiešu “šinuks”, kas savukārt slavens ar to, ka nāk lejup no Klinšu kalniem austrumu pusē un izkausē Edmontonas ledu janvāra vidū. Taču mūsdienās vācieši fēna spēku piemin galvenokārt jokodamies un nebaidās to nelielās devās ielaist arī savos mājokļos, atvēlot šī vārda verbālo formu föhnen elektriskā matu žāvētāja funkcijas apzīmēšanai. Taču, jo tālāk uz austrumiem un dienvidiem, jo caurvējš kļūst draudīgāks, tādēļ slāvu un pareizticīgo apgabalos tas nereti tiek personificēts kā kaut kas līdzīgs garam vai pārdabiskai būtnei. Krievu valodā gaisa plūsmu, kas brāžas caur atvērtu namu, sauc сквозняк. Vārda pirmā daļa, сквозь, ir prievārds, kas norāda uz kustību “caur”, bet piedēklis -няк sastopams tādos vārdos kā бедняк (nabags) un liek nojaust, ka mums ir darīšana ar kaut ko cilvēkveidīgu. Neatkarīgi no tā, vai sēžat Rjazaņas blokmājā vai Karēlijas koka dāčā, ja znots būs atvēris virtuves logu, lai apakškreklā uzpīpētu, bet vecmāmiņa ar lakatu galvā klapēs paklāju pie atvērtām balkona vai āra durvīm, jūs noteikti dzirdēsiet, kā māte, dīvānā skatīdamās brazīliešu seriālu, klusi nomurminās: “Сквозняк,”proti,“Caurinieks,” – it kā norādot uz kādu noteiktu ļaundari, kas iezadzies istabā kā lapsa vistu kūtī.