Par vingrināšanos

Lai kā mēs paļautos uz savu saprātu un zināšanām, grūti cerēt, ka tie būs tik spēcīgi, lai liktu mums nonākt līdz rīcībai, ja ar pieredzes palīdzību vienlaikus nevingrinām un neveidojam arī dvēseli tai dzīves ceļā, pa kuru gribam to virzīt: citādi, kad būs pienācis brīdis rīkoties, tā neizbēgami jutīsies bezpalīdzīga. Lūk, kāpēc tie filozofi, kas tiecās uz izcilību, nesēdēja mierā un drošībā, gaidot likteņa triecienus. Bīdamies, ka tie nepārsteidz viņus nepieredzējušus un cīņai nesagatavotus, viņi centās tos apsteigt un apzināti pakļāva sevi pārbaudījumiem. Vieni atsacījās no bagātības, lai labprātīgi dzīvotu nabadzībā. Citi izvēlējās fizisku darbu, skarbus un smagus dzīves apstākļus, lai norūdītos pret grūtībām un iegūtu lielāku izturību. Vēl citi atteicās no mīļākajām ķermeņa daļām, tādām kā vairošanās orgāni vai acis, aiz bailēm, ka to lietošana, kas ir tik jauka un patīkama, liks atslābt un atmaigt dvēseles spēkam. Bet vingrināšanās nekādi nevar mums palīdzēt tikt galā ar dzīves lielāko pārbaudījumu – nāvi. Pieredze un pieradums ļauj cilvēkam norūdīties pret sāpēm, kaunu, postu un citām dzīves likstām. Bet, tiklīdz ir runa par nāvi, mums ir tiesības tikai uz vienu vienīgu mēģinājumu. Mēs visi tās priekšā esam mācekļi.

Senatnē dzīvoja cilvēki, kas tik labi prata izmantot dzīvei atvēlēto laiku, ka centās izbaudīt un izgaršot arī pašu nāves mirkli un sasprindzināt spēkus, lai mēģinātu paraudzīties, kāda tad īsti ir šī aizceļošana. Bet viņi neatgriezās, lai mums par to pastāstītu.

Nemo expergitus extat,

Frigida quem semel est vitai pausa sequuta.¹

Neviens nemostas vairs, kad to pārņēmis

Nāves ledainais miegs.

Kāniju Jūliju, dižciltīgu romieti, kurš bija apveltīts ar neparastu drosmi un rakstura stingrību, briesmonis Kaligula notiesāja uz nāvi. Kad, vairākkārt apliecinājis nesatricināmu apņēmību, viņš tika nodots bendes rokās, kāds draugs filozofs viņam pajautāja:

– Nu ko, Kānij, kā šobrīd jūtas tava dvēsele? Ko tā dara? Un par ko tu domā? 

– Es domāju, – viņš atbildēja, – par to, kā sasprindzināt visus spēkus un būt gatavībā, lai lūkotu, vai nāves mirklī, kas ir tik spējš un īss, es kaut ko manīšu no savas dvēseles aiziešanas un vai tā kaut ko sajutīs, atstājot ķermeni, lai pēc tam, ja izdosies par to kaut ko uzzināt, es varētu atgriezties, ja vien spēšu, un pastāstīt par to saviem draugiem.

Lūk, cilvēks, kurš filozofēja ne vien līdz nāvei, bet arī pašā nāvē. Cik nesatricināma paļāvība, kāds gara spēks – gribēt no nāves gūt mācību un tik nopietnā brīdī spēt domāt par kaut ko vairāk!

Jus hoc animi morientis habebat.²

Pat nāves stundā viņš nezaudēja dvēseles spēku.