Pasaulēbūšana

Mēs ar sievu 2019. gada oktobrī apmeklējām Disneja zāli, kur noklausījāmies, kā atsevišķi Losandželosas Filharmonijas orķestra dalībnieki atskaņo Bēthovena stīgu kvartetu, op. 132. Es viņus šādi raksturoju tāpēc, ka tas nebija saspēlēts kvartets – tie bija tikai četri minētā orķestra mūziķi. Rezultāts bija okei, kas citiem vārdiem nozīmē arī – neadekvāts. Viņi nespēja radīt pietiekamu pretestību trešās daļas (“Heiliger Dankgesang”) visu atstājējai dvēselei. Nožēlai par atstāšanu – atstāt negribēšanai – ir jābūt milzīgai, lai līdzētu piepildīt atvadīšanos. Šai gadījumā tas bija vienkārši brīnišķīgs skaņdarbs, precīzi nospēlēts, bet ne vairāk. Par to savā ziņā arī ir šis skaņdarbs – par pašas mūzikas atstāšanu… Vismaz tā šos Bēthovena vēlīnos kvartetus uztvēra viņa laikabiedri. Kā izteicās viens no viņiem, tos klausoties, pārņem sajūta, it kā mēs ielūkotos citā pasaulē cauri nenoregulētam teleskopam, bet, kas tas ir, mēs nezinām.

Taču iepriekš minētais formulējums par mūzikas atstāšanu bija nepilnīgs. Mērķis bija atstāt mūziku, tai joprojām paliekot mūzikai. (“Nevar pārsniegt,” mums atgādina Adorno, “ja nav tā, ko pārsniedz.”) Kas gan Bēthovenam varēja dot vēl lielāku mieru?

Tas viss rosījās manā prātā koncerta laikā – droša zīme, ka nebiju no tā pilnībā aizgrābts, – jo nedēļas nogali biju pavadījis viesos pie sava drauga Tao viņa īpašumā Džošuatrī¹. Aizbraucu turp kopā ar Džeimiju, bezrūpīgu un plecīgu sērfotāju. Dienvidkalifornijā sērfo katrs otrais, bet Džeimijs bija izbijis profesionālis. Tagad viņam ir pāri piecdesmit: tāds Klifs Būts, kā mēs vienojāmies, līdzās man kā Rikam Daltonam². Man ne tikai patika pavadīt laiku viņa sabiedrībā; es izjutu arī tādu kā lepnumu par to, ka man ir tāds foršs draugs, it kā šī biedrošanās arī mani pašu darītu foršāku. Mēs bijām ģērbušies gandrīz identiski – skeitborda kurpes, džinsi, rūtaini flaneļa krekli –, un, sēžot līdzās viņa sagrabējušajā universālī, bija viegli aizmirst, ka tie platie, atslābinātie pleci liek man tur blakus izskatīties nevis foršam, bet gan vēl kārnākam un saspringušākam nekā parasti.

Pirmspandēmijas piektdienas pēcpusdienās bieži šķita, ka automašīnu Kalifornijā ir tik daudz, ka neviens nekur netiks agrāk par sestdienas rītu. Mašīnā mēs pavadījām veselu mūžību – vairākas stundas sastrēgumā Losandželosā un pēc tam vēl vairākas stundas Riversaidā. Bija atvieglojums galu galā nokļūt pie Tao, taču arī mulsinoši ierasties vietā, kur cilvēki jau laiskojas ap baseinu vai mērcējas burbuļvannā, jo sevišķi, ja viņi visi ir kaili, daži jau grīļojas un uz viena no zviļņiem mētājas ūdenī apmērcējies sējumiņš “Pasaulēbūšana” – Hjūberta Draifusa komentāri par Heidegeru.