Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Cilvēks nav vientuļš, bet vientuļa ir domāšana.
Protams, katru cilvēku cieši ieskauj daudz kas skumjš, taču šajās skumjās piedalās daudzi un tās ir iecienījuši visi. Turpretī domāšana ir piesaistīta pie “es” un ir savrupa. Varbūt primitīvie – indiāņi, melanēzieši, visizteiktāk nēģeri – domāja kolektīvi; šeit dažas lietas varētu izskaidrot ar masu dalības izraisītu sakāpinājumu, tomēr, no otras puses, tādas personas kā burvji, zintnieki un dziednieki jau šajā attīstības pakāpē liecina par garīgās izpausmes individuālo un izolēto raksturu. Runājot par balto rasi, es nezinu, vai tās dzīve ir laimīga, taču domāšana tai katrā ziņā ir pesimistiska. Pesimisms ir tās jaunrades pamatelements. Taču mēs dzīvojam laikmetā, kurā pesimismu uzskata par deģeneratīvu. Ir bijuši laiki, piemēram, 4. un 5. gadsimtā – vēl bez jebkādām tautu staigāšanas ietekmēm –, kad pesimisms gandrīz vispārēji bija vismaz teorētiski atzīta nostāja. Šīs nostājas rezultātā radās klosteri Ēģiptē un Palestīnā. Turklāt tā bija masu kustība: Lieldienu svētkus Hieronima laikā Tabennā svinēja 50 tūkstoši mūku un mūķeņu, visi no Nīlas apvidus. Viņi mitinājās klinšu alās, kapenēs starp jūru un purviem, niedru būdās, pamestos nocietinājumos, ap ceļos noslīgušajiem mudžēja čūskas, ap ekstāzes pārņemtajiem virmoja tuksneša atblāzma, vilki un lapsas aizlēca garām, kamēr svētais lūdzās. Uz priekšu viņus dzina pasaules un pasaulīguma noliegums. Tā sekas līdz pat šai dienai ir mums visapkārt – vistīrākā monoteistiskā reliģija, antīkā literatūra, ideju un tēlu filozofija – vārdu sakot, bez pesimisma nebūtu Vakareiropas.
Pesimisms nav kristīgs motīvs. Sofokla kori pauž, ka vislabāk ir nekad nepiedzimt, bet, ja jau esi piedzimis, tad otrais labākais variants ir steigšus doties uz turieni, no kurienes esi nācis. Par to, ka mēs esam radīti no sapņu vielas, jau 2000 gadus pirms Eivonas gulbja vēstīja budisms, kas iemieso visas pesimisma izpausmes. Modernais nihilisms ar Šopenhauera starpniecību taisnā ceļā pie tā atgriežas. “Nodzisis”, “aizvējojis”, “acu apmānītāja spēles”, “bezzvaigžņu tukšums”. Uzkrītoši, ka šis pirmais īstais, varētu teikt, veselai tautai piemītošais pesimisms, kurš parādījās pasaules vēsturē kā sistēma un masu pārliecība, Indijā bija izplatīts nevis apspiestajās zemākajās kārtās, bet gan varenajā brahmanismā. No augstmaņu kārtas, tropiski bagātas ar baudām un īpašumiem, nāca Šakjamuni – eremīts no šakju cilts (dzimis 623. gadā pirms Kristus). Bet vēl dīvaināk, ka viņa mācība gribēja izskaust nevis kaut kāda veida postu, sociāli morālas vai fiziskas ciešanas, bet gan pašu eksistenci, esamības substanci vispār. Dzīve kā tāda uzmet šo pīšļu sauju gaisā, iesviež to tapšanas apritē, nomet priekšā sansāras ratam – tātad to vajag nodzēst – likt aizvējot jebkurām ilgu slāpēm – nekādu dievu – tikai Nekas. Pašu sākumu veido tāda pesimisma forma, kas noliedz jebkādu vēsturisku darbu, valsti, jebkādu kopību, – eksistenciāls pesimisms ar deklarētu virzienu uz iedīgļu iznīcināšanu. Un virzienā uz iedīgļu iznīcināšanu tas vainagojas Šopenhauerā: “Pederastija ir strategēma, ko izmanto daba, kuru strupceļā iedzinuši pašas likumi, palīglīdzeklis, ko tā atradusi, lai izvēlētos mazāko no diviem ļaunumiem.” “Dzīve ir nemitīga krāpšana; ja tā sola, tad solījumu nepilda, ja dod, tad tikai tādēļ, lai atņemtu.” Šeit nav nedz apzinātā, nedz neapzinātā, nedz būtības, nedz cēlonības, nedz realitātes, nedz sapņa, ir tikai nepamatota, akla griba, kas nespēj izzināt. Šo uzskatu atbalsta Šellings, kam cilvēka galva ir tikai “radības dibengals”, cilvēks ir “jocīga bestija”, aiz koķetajām maskām slēpjas miroņgalvas, arī zvaigznes ir pilnas ar kauliem un tārpiem. Viņš saka: “Viss ir Nekas, tas atvemj pats sevi un kāri aprij atkal, un tieši šī sevis aprīšana ir viltīga acu apmānīšana, it kā tomēr kaut kas pastāvētu; taču, ja šī atvemšana reiz mitētos, Nekas parādītos tik skaidri, ka viņi nobītos.” Un vēl Bairons: “Lāsts tam, kurš radījis dzīvību”, “Atēnu diženo vīru darbi ir pasaka vienai stundai, skolaspuikas stāsts.” Pjērs Bels: “Vēsture ir ļaundarību krājums, un tūkstoš noziegumu starpā atrodama labi ja viena krietna rīcība.” Didro: “Piedzimt nevarīgam sāpēs un kliedzienos; būt par rotaļlietu nezināšanai, maldiem, vajadzībām, slimībām, zemiskumam un kaislībām; soli pa solim nostaigāt no tā mirkļa, kad mēs neveikli šļupstam, līdz aiziešanai, kad nesakarīgi vāvuļojam; dzīvot starp visu veidu blēžiem un šarlatāniem; izdzist starp vienu, kurš tausta mums pulsu, un otru, kurš mūs apstulbina; nezināt, no kurienes esam nākuši, kādēļ esam atnākuši, uz kurieni ejam, – tā tiek dēvēta par visvērtīgāko dāvanu, ko mums devuši vecāki un daba: dzīve.” Un piebalso arī romieši. Plīnijs: “Tātad daba nav devusi cilvēkiem neko labāku kā dzīves īsumu.” Marks Aurēlijs: “Cilvēka būtība ir plūstoša, sajūtas duļķainas, miesas substance ātri satrūd, dvēsele līdzinās rotaļu vilciņam, liktenis ir grūti nosakāms, reputācija ir nedroša lieta.” “Sapnis un reibonis, karš un klejojums, un viņa pēcnāves slava ir aizmirstība.” “Viendienītes ir abi – gan tas, kurš piemin, gan tas, kuru piemin.” “Vakardiena ir ziepju burbulis, rītdiena vispirms ir iebalzamēts līķis, pēc tam – kaudzīte pelnu.” “Mūžs tiek nodzīvots sliktā sabiedrībā, trauslā ķermenī; ņemot vērā apstākļu netīrību un pagrimumu, būtības un veidola nemitīgo maiņu, lietu gaitas neaprēķināmo virzienu, nav saprotams, kas vēl varētu būt mīlestības un centienu vērts.” “Vienīgais mierinājums – iet pretī vispārējai iznīcībai.” Septimijs Severs, atskatoties uz noieto ceļu no zemas izcelsmes līdz valdnieka dižumam, rezumē: “Omnia fui et nihil expedit”, esmu bijis viss, un tas neko nav līdzējis. Kārlis V ceļā uz Justes klosteri: vislielākās laimes brīži, ko viņš baudījis, vienmēr esot bijuši saistīti ar tik daudzveidīgu nelaimi, ka patiesībā esot jāteic – viņam nekad neesot bijusi lemta tīra bauda vai neaptumšots prieks.
Trīs pēdējie bija valdnieki, kam piederēja tronis un vara pasaulē. Acīmredzami tas, kurš grib rīkoties, nepareizi novērtē rīcību, rīcība jebkurā gadījumā norit citādi nekā ir izsapņota: omnia fui et nihil expedit. Nodzist – aizvējot – spāņu mūki, atveriet man durvis! Bet kā ir izprotams “Klejojumu gados” teiktais: “Kad esi uzzinājis, kas ir vissvarīgākais, tu kļūsti nerunīgs.” Arī tas ir virziens uz klusēšanu, prom no dalības un kopības, ārkārtīgi noraidošs izteiciens; vai tiešām arī tas, kurš to uzrakstījis un atzinies Ekermanim, ka dzīve viņam ir mūžīga akmens velšana aizvien no jauna kalnā un ka viņš 75 gadu gaitā nav piedzīvojis īstu labsajūtu pat ne četras nedēļas, – vai tiešām arī viņš ir bijis prenihilistisks? Vai varbūt kaut kas cits bija piemeklējis visdedzīgāko esamības apgaismotāju, dižo pētnieku un beigu norēķina veicēju? Un ko gan bija pazaudējis Nīče, kad viņam pasaule pārvērtās par vārtiem “uz tūkstoš mēmiem, aukstiem tuksnešiem”? Un vai zīmīgās vārsmas ar nosaukumu “Kļuvis par vientuli” iespējams izskaidrot citādi nekā ar to, ka ir zaudēta pēdējā ticība kopībai, stiprā augstākajai gribai un augstākajām spējām, bioloģijai, rasei, blondajai bestijai (“Cēzaram ar Kristus dvēseli”), – varbūt no šejienes radās sabrukums, iegrimšana 10 gadus ilgā slimības gultas nirvānā pēc tik daudzām gigantiskām sugas uzlabošanas vīzijām!
Omnia fui et nihil expedit. Nekas nav pūļu vērts. Vulnerant omnes, ultima necat: “ievaino visas, pēdējā nogalina” – ar to domātas stundas uzrakstā uz kāda viduslaiku saules pulksteņa ciparnīcas. Un antīkais ūdens pulkstenis Vācu muzejā Minhenē ar nimfu, kura ar savām asarām izraud stundas un minūtes, – tās visas ir Eiropas nihilisma prelūdijas. Vārdu sakot, pesimisms ir leģitīms, mūžsens dvēseles princips, kas īstas formas atradis baltajā rasē, kura to ieaudīs nākotnē, ja tai vēl piemitīs asimilācijas un pārvēršanas, integrēšanas un veidošanas metafiziskais spēks. Pie šī virziena varēs pieskaitīt arī īpatnējo fragmentu no 1875. gadā rakstītās Burkharta vēstules, kur tiek runāts par to, ka pasaules cīņa starp optimismu un pesimismu vēl būs jāizcīna. Šodien mēs piebilstam: uzvaru var gūt tikai pesimisma zīmē, tikai noliegums palīdzēs radīt jauno pasauli, uz kuru tiecas ne vien cilvēks, bet ne mazāk arī pati daba, nojauzdama, ka tās pārvērtības rodamas tieši tur – parādību pasaulē.
Tapšanas gads nav atrodams, iespējams, 1944.