Piedzīvojumi Kosmosā

2008. gada 1. janvāra rītā savā dienasgrāmatā esmu veikusi šādu ierakstu:

Māja, kur turpmāk dzīvošu, būtu varējusi iedvesmot Mopasāna “Le Horla”. Domāju, ka pat Orla šeit būtu izmeties pa logu. Bet te nav kur izmesties – sprīža attālumā no loga atrodas nākamā māja. Un rajonā visu dienu, no rīta līdz vakaram, pa skaļruņiem skan svētku mūzika, kuras dēļ Makmērfijs trakonamā būtu izdauzījis stiklu. Kaimiņš aiz sienas visu nakti skaļi krēpoja un pirda. Istabas sienās ir milzīgas šķirbas, esmu saaukstējusies un atslēgta no pilnīgi visa.

Tas notika Ekodā, stacijas rajonā Nerimas apkaimē, kas atrodas piecus kilometrus uz rietumiem no Ikebukuro un ir pazīstams ar daudzajām animes studijām, satriecošajiem parkiem, veclaicīgajām ielām, gar kuru malām izkārtojušies tradicionālie veikaliņi un restorāni – skati, kas parādās teju ikvienā zīmētajā japāņu filmā. Kā rakstīts tūrisma bukletos:

Maiznīcu un mākslinieku rajons, no kura līdz Ikebukuro var aizbraukt sešās minūtēs, – pievilcīga vieta ikvienam, kas no naktsmītnes gaida ko vairāk par ērtībām.

Trešo gadu dzīvojot Japānā, man būtu vajadzējis saprast, kas ar to bija domāts.

Sanāca tā, ka Jaungada priekšvakarā kaimiņiene mani izlika no dzīvokļa. Kopīres vienošanos, kas mums savulaik bija mutiski noslēgta, viņa arī mutiski pārtrauca, dodot man tikai pāris dienas, kad izvākties un atrast citu dzīvesvietu. Uz svētkiem viņa gaidīja ciemos radus vai draugus no Kazahstānas, kurus pēdējā brīdī bija nolēmusi izmitināt manā istabā, iespējams, cerot, ka viņi paliks arī ilgāk. Iepriekšējo reizi es dzīvokli Tokijā meklēju mēnešiem ilgi, jo diemžēl uz ārzemju studentiem vietējie raugās ar aizdomām, it sevišķi, ja runa ir par nelielu īres naudu. Dzīvokļu aģentūras mākleris man piezvanīja tikai vienu reizi un aizveda parādīt mitekli, kurš tika kategorizēts kā “lofts”, kaut precīzāks apzīmējums tam būtu “plaukts”: tā bija 2 x 1 m gultasvieta skapī blakus virtuvītei, kam bija durvis uz vēl vienu istabu, bet tajā es nedrīkstētu iet – tā vienmēr paliktu slēgta.