Rāna Dasgupta

Quand j’partirai ne venez pas pleurer sur ma tombe. Combien sont sincères?¹ – Lafuins

1

Līdz 60. gadiem, kad jaunā pasaule aizvainojumā vērsās pret veco, upju izvagotais apvidus uz dienvidiem no Parīzes bija piebārstīts ar glītiem provinces miestiem, ko par modernām mazpilsētām pārvērtis dzelzceļš.

Daudzas no savulaik iespaidīgajām vilcienu un pasta stacijām kopš tā laika krietni noplukušas un apdrupušas, taču vēl joprojām glabā atmiņas par kādreizējo alķīmiju. Pa sliežu pāri pat līdz visdziļākajiem laukiem aizplūda industriālais spars – ekonomiskās ekspansijas un ar minūtes precizitāti mērīta laika espresso (galu galā, tieši itāļi to pateikuši vislabāk, iespiežot vienā tvaika dzinēja jaudas vārdā kofeīnu un lokomotīves). Provinces zemnieki piepeši varēja sūtīt uz Parīzi savu ātri bojājošos preci, bet tur nieka pāris stundas pēc novākšanas to par lielpilsētas cenām jau pārdeva galvaspilsētas galvenā tirgus – Les Halles – piekrautajos stendos. Vienlaikus lauciniekiem pāri brāzās arī daudz lielākais lielpilsētas centrbēdzes spēks: pateicoties dzelzceļam, arī rūpnieki varēja likt savai produkcijai mērot tālus ceļus; kāpēc gan neražot to ārpus galvaspilsētas, kur zeme un darbaspēks ir daudz lētāki?

Labs piemērs ir kaut vai Arpažona, kuras augļus un dārzeņus tik steidzami vajadzēja Parīzes tirgū, ka tāpēc vien tika uzbūvēta 37 kilometrus gara dzelzceļa līnija, kas nu piegādāja parīziešiem lauku labumus tikpat kā līdz namdurvīm. Taču arī pašas mazpilsētas iedzīvotāju skaits pieauga, pateicoties jaunu uzņēmumu ieplūdumam: te sāka darboties jauni brūži un miecētavas, bet galvenais – 1859. gadā dibinātā apavu fabrika. Šie procesi radīja jaunu vidusšķiru, kas cēla lielas, pašpietiekami reģionālā stilā ieturētas mājas – ar raupji cirsta akmens plākšņu apšuvumu, koši krāsotām aplodām, izstieptas nedabiski šauras un augstas. Pilsētiņā iekārtoja parkus un iepirkumu ielas ar izskatīgiem veikaliņiem un uzcēla iespaidīgu rātsnamu. Arī dzelzceļa stacija, kurai par to visu jāpateicas, bija pienācīgi impozanta.

Katrs izņēmums likumu tikai apstiprina; palūkosimies kaut vai uz tuvējo Griņī ciemu, līdz kuram vilciena sliedes nesniedzās un kurš šī iemesla dēļ turpināja pieturēties pie senākas laika izjūtas. Tas kļuva par idillisku lauku nostūri; zirgu pajūgi no tuvākās dzelzceļa stacijas atvizināja vienas dienas atpūtniekus no Parīzes, kuri tad varēja sēdēt Griņī tūristu paviljonos, elpot spirdzinošo lauku gaisu un smelties jaunus spēkus no ainavas ar maigi nolaidenajiem pakalniem. Un tomēr modernais laikmets ievilka griezīgu švīku pat šajā pastorālās mūžības apdvestajā skatā: garām zemniekiem, kas sūri grūti strādāja savos labības laukos, kā skarbi novilkta taisne stiepās Vanas akvedukts (to 19. gadsimta 60. gados, pārbūvējot Francijas galvaspilsētu, bija uzcēlis barons Žoržs Ežēns Osmans), kas pildīja rijīgos Parīzes rezervuārus ar 200 kilometru attālumā pasmeltu tīru ūdeni.

Šodien Griņī ir drūms 70. gadu blokmāju puduris. Skolu jaunās fasādes, pie kurām pland Francijas un Eiropas Savienības karogi, greznotas ar pamācošiem dižu balto vīru citātiem, taču tā ir tikai maska, kas piesedz pussabrukušas klašu telpas. Ārsti šeit negrib strādāt, un vienīgais publiskais medicīnas centrs pastāvīgi balansē uz slēgšanas robežas – lai arī Griņī iesakņojušās dažas no Francijas smagākajām veselības problēmām, piemēram, visīstākā HIV vīrusa izraisītu hronisku slimību epidēmija sieviešu vidū. Puse šejienes jauniešu ir trūcīgi un nīkst bezdarbībā; šo tukšumu bieži aizpilda narkotikas un sīka noziedzība. Nesen tēriņi zādzību novēršanai piespieda slēgt durvis Griņī vienīgajam lielveikalam; tā milzīgā čaula tagad pamesta tukša. Citos veikalos pircējiem liegta piekļuve plauktiem, un katra zobu pastas tūbiņa vai šampūna pudele jālūdz pārdevējam. Vienīgā jaunā būve Griņī ir mošeja, stūraina betona un stikla ēka; tā tiek celta par vietējo musulmaņu savāktajiem līdzekļiem, tāpēc līdz savam šībrīža gandrīz pabeigtības stāvoklim virzījusies vairāk nekā desmit gadus. Kopumā mazpilsēta vairāk par visu atgādina atvērta plānojuma cietumu: ne drusciņa no platības nav veltīgi iztērēta kaut kādām izpriecām vai iegribām; nav arī nekādu ērtību, ja neskaita tās, kas nepieciešamas, lai ieslodzītie būtu pakļāvīgi un turētos pie dzīvības, – klīnika, sporta centrs un nocietināts policijas iecirknis. Tie, kuriem vēl nav skaidrs, kādu noziegumu tad Griņī iedzīvotāji pastrādājuši, atliek tikai izlasīt cinisko patiesību, kas lasāma uz katra stūra – aizbildnieciskajos Mārtina Lutera Kinga un Nelsona Mandelas portretos uz namu sienām un ēkās, kas nosauktas par godu melnādainiem aktieriem, džeza mūziķiem un sporta zvaigznēm. Šī ir viena no Francijas zones urbaines sensibles (burtiski: sensitīvajām urbānajām zonām), un katram saprotams, kas slēpjas aiz birokrātiskā eifēmisma “sensitīvs”.

Parīzes priekšpilsētu vidū Griņī nav zaudēju-si savu senāko slavu, taču ne vairs idillisku iemeslu dēļ. Tas bija viens no 2005. gada priekšpilsētu nemieru karstākajiem centriem; toreiz Griņī jaunieši šāva uz policistiem un nodedzināja divas skolas. Vēl pērn četri policisti, ieradušies Griņī, lai pārbaudītu sadauzītu videonovērošanas kameru, bija spiesti cīnīties par savu dzīvību, kad bariņš kapučotu tīņu izsita viņu automašīnai logu, lai iemestu pa to Molotova kokteiļus. Varasiestāžu vara šeit ir trausla, un mazpilsēta uz mašīnu dedzināšanu, šaudīšanos un narkotiku tirdzniecību raugās kā uz kaut ko apnicīgu, bet pašsaprotamu. Nesen tā atkal nonāca starptautiskās preses uzmanības lokā: kļuva zināms, ka arī Amedī Kulibalī (pēc paša vārdiem – ISIS sekotājs, kurš 2015. gadā, dienu pēc Charlie Hebdo traģēdijas, sarīkoja trīs atsevišķas apšaudes un saņēma ķīlniekus ebreju lielveikalā Parīzes rajonā Portdevensenā, kur policija viņu nošāva) uzaudzis kādā no Griņī blokmājām. Taču Griņī bēdīgā slava nav novedusi ne pie kādām pārmaiņām, un šī mazpilsēta tā arī palikusi viena no drūmākajām vietām Rietumeiropā; pa tās ielām streipuļo narkotiku apreibināti zombiji, bet mātes sapņo tikai par vienu – kaut izdotos no turienes aizvest savus bērnus. Bezspēcīgās vietējās varasiestādes tikmēr pūlas pierunāt iedzīvotājus samierināties ar savu likteni; 70. gadu zikurāti patlaban saņem nelielu kosmētisku aprūpi, un pati Griņī tikusi pie jauna, dzīvespriecīga logo.

Kā viss tik tālu nonācis?

60. gadu birokrāti uz mazpilsētām pie Parīzes ziemeļu un dienvidu robežām vērās ar imperiālistisku tīksmi, iztēlojoties, kā pārvērtīs tās par galvaspilsētas strādnieku šķiras noliktavām. Lekorbizjē tolaik vēl bija franču arhitektūras dzīvības gars, un plānotāji viņa gigantismā saskatīja mērķtiecību, kas likās proporcionāla pašu svarīguma apziņai. Viņi uzdeva arhitektūras intelektuāļiem uzbūvēt betona blokmāju mikrorajonus, kas ir tik plaši un svešādi, ka, braucot garām piepilsētas vilcienā, šķiet, ka atrodies drīzāk Bukarestē vai Tirānā nekā Parīzē. Griņī dzīvojamos namus, ko 1967. gadā nolēma celt, lai izmitinātu trūcīgos parīziešus, kuri pēc 13. apgabala pārbūves bija palikuši bez pajumtes, projektēja Emils Aijo. Arhitekta poētiskais urbānās nākotnes redzējums viņam bija nodrošinājis jau vairākus pasūtījumus; Aijo bija uzticēts pārbūvēt dažas Francijas pilsētiņas, kuru vēsturiskos centrus ērti noslaucījušas no zemes virsas kara laika bumbas. Griņī jaunie mikrorajoni tika aprakstīti kā “utopiski”, taču gaisma, plašums un modernistiskās skulptūras nespēja noslēpt faktu, ka dziļākajā būtībā tās bija darba nometnes. Agrākie iedzīvotāji no turienes pamazām aizbrauca, Parīzes zemākās šķiras arvien izteiktāk ieguva konkrētu rasu vaibstus, un “zinātniski plānotajos mājokļos” koncentrētā neapmierinātība arvien vairāk lauzās uz āru; tā nu šīs nometnes arvien noteiktāk norobežojās no apkārtējās pasaules. Šodienas mošejas (priekšpilsētās tagad ik uz soļa parādās kāds jauns un spožs minarets, bieži vien būvēts par Turcijas, Alžīrijas vai Marokas naudu) vēl vairāk papildina sajūtu, ka pašā bagātās Francijas sirdī ērti iekārtojušās daudzas svešas vidēji pārticīgas valstiņas. Un zinot, cik sakāpinātas patlaban ir franču bažas par šādām lietām, nav grūti iztēloties, ar kādu nosodījumu uz šīm teritorijām raugās sabiedrība vai cik stingri tiek uzmanītas to robežas.

Taču patiesībā tās jau tāpat atrodas gluži labi funkcionējošā karantīnā – pateicoties Parīzes reģiona dzelzceļa sistēmai, ko pārbūvēja pēc priekšpilsētu uzcelšanas. Sākotnējā dzelzceļa karte izskatījās kā zvejnieka tīkls, kas uzmests pāri visai Parīzei: vietu starp galvenajām līnijām aizpildīja blīva vietējas nozīmes sliežu ceļu un vienistabas stacijas namiņu sistēma, tāpēc mazpilsētas bija savienotas ne tikai ar Parīzi, bet arī savā starpā. 60. gados šos vitāli svarīgos kapilārus sāka raut laukā. Līnijas, kas savieno galvaspilsētu ar tās satelītpilsētām, izmantoja, lai izveidotu jaunu piepilsētas dzelzceļa sistēmu, Réseau express régional jeb RER, turpretim sliedes, kas veda no vienas mazpilsētas uz citām, novāca vai ļāva tām aizaugt ar zāli. Acīmredzot jaunajām iedzīvotāju izgāztuvēm bija tikai viens uzdevums – piegādāt Parīzei darbaspēku – un savā starpā sazināties tām nebija paredzēts. Turklāt RER ir pilnīgi patstāvīga sistēma, kas pastāv šķirti no nacionālā dzelzceļu tīkla; tās priekšpilsētu taustekļi sniedzas tikai noteiktā attālumā un tad apraujas, tāpēc mazpilsētas, kas agrāk bija sasniedzamas no dažādām debess pusēm, tagad ir pamestas savā ziņā dzelzceļa līnijas galā. Neviens uz tām nebrauc, ja vien tur nedzīvo, un, tā kā apciemot kaimiņu pilsētu kaut vai nieka piecu kilometru attālumā var tikai, vispirms iebraucot Parīzē, lai tūlīt no tās atkal izbrauktu, šajās vietās smacē sajūta, ka tu esi izolēts no visas apkārtējās pasaules.

Vietā, kur tik daudzi ir trūcīgi un nevar atļauties personīgo transporta līdzekli, RER ir vienīgā iespēja atbraukt un aizbraukt – un tas ir sagrābis šejieniešu eksistenci drūmā tvērienā. (Daudzi jaunie pasažieri apguvuši akrobātisku alternatīvu biļešu iegādei: ar rokām atbalstījušies pret tērauda barjerām, viņi iešūpojas un izbāž kājas cauri vārtiņu spraugai, iedarbinot avārijas sensoru otrā pusē, kas savukārt liek vārtiņiem atvērties.) Šis dzelzceļš ir izraidījuma un izolācijas simbols, un to viegli saprast no pastāvīgajām atsaucēm franču repā, kura saknes ir Parīzes priekšpilsētās. Grūti saprast, kā vietas, kas atrodas tik tuvu vienam no pasaules nozīmīgākajiem urbānās dzīves centriem, var likties tik nomaļas – kamēr tu pats nekļūsti atkarīgs no šiem tracinoši retajiem vilcieniem, ar kuriem brauciens uz galvaspilsētu var ilgt līdz pat stundai. Un tad šī drūmā un noplicinātā ainava sāk kļūt saprotama, un skaidrāks kļūst arī tas, kāpēc privileģētā Parīzes elite, kas diktē noteikumus franču biznesā, politikā un kultūrā, šķiet tik kaitinoši pašapmierināta un atsvešināta. Automašīnu dedzināšana, kas tik lielā mērā kļuvusi par priekšpilsētas dzīves zīmi, patiesībā ir ārkārtīgi precīza savā simbolismā: tā ir sacelšanās pret sabiedrības mobilo vairākumu – pret visiem, kuru eksistences ritmu neizklaudzina apdullinošā divstāvu vilcienu duna.

Arpažona, kas atrodas nieka 12 kilometrus no Griņī, bet sasniedzama pēc divu stundu mocībām RER nakts vilcienā, ir zaudējusi krietni daudz no savas agrākās godības. Lai gan iedzīvotāju skaits divkāršojies, mazpilsētā vairs nenotiek tikpat kā nekas. Apavu fabriku slēdza jau 50. gados, bet ēku 1979. gadā iznīcināja ugunsgrēks. Galvenās tirdzniecības ielas, kur turīgākā pilsētā atrastos apģērbu un grāmatu veikali un restorāni, atvēlētas iestādēm, kurās apmeklētāji nemēdz drūzmēties, – apdrošināšanas firmām, autoskolām un nekustamā īpašuma aģentūrām, kas te atrodamas uz katra stūra. Viena kvadrātmetra īre te nemaksā daudz vairāk kā minētajās Bukarestē un Tirānā, tāpēc vienmēr atrodas iespēja mazliet nopelnīt.

Rīta kafijas meklējumos es iegriežos vienā no nedaudzajām atvērtajām kafejnīcām. Tāpat kā daudzos citos iestādījumos, arī šajā saimnieko ķīniešu ģimene. Tās galvenais ienākumu avots, šķiet, ir nevis kafija vai alus, bet gan loterija un totalizators: biļešu automāti aizņem veselu sienu. Vairāki vīrieši (un tikai vīrieši) bez dzērieniem aizpilda biļetes, kuras droši vien piedāvā reālākās no viņiem pieejamajām izredzēm jebkad izrauties no šādas dzīves. Viņi visi ir jauni un visi – ar ziemeļafrikāņu vai Tuvo Austrumu saknēm. Viņi sasveicinās, sasitot dūres un uzliekot roku uz sirds.

Kafejnīcas monitors rāda Zeina Malika videoklipu; Maliks ir puspakistāņu izcelsmes dziedātājs no Anglijas pilsētas Bradfordas un par zvaigzni kļuvis pēc piedalīšanās televīzijas talantu šovā. Klips sākas ar to, ka Zeins gurdeni noraugās uz bļaurojošu paparaci baru, kas salasījies cerībā noknipsēt, kā viņš šai lietainajā vakarā izkāpj no sava limuzīna un nozūd luksusa viesnīcā. Slavenības statuss Zeinu itin nemaz neielīksmo. Eksistence ir “nežēlīga”, viņš dzied, sperot smagus soļus sava viesnīcas numura virzienā. Aiz muguras pēkšņi no kaut kurienes izlec kārtējais fotogrāfs, kurš mēģina noķert vēl kādu kadru; ar viņu aši vien tiek galā zvaigznes miesassargs, taču Zeins ir pārāk dziļi iegrimis domās, lai to vispār pamanītu, un turpina ceļu, nu jau raujot vaļā piedziedājumu. Dzīve ir “bezjēdzīga”. Viņš nejūt nekādu vēlēšanos dzīvot mūžīgi.

Zeinu pametusi viņa meitene, kuras partiju dzied spokaina Teilora Svifta; šī ir dziesma par šķiršanos. Taču man – ne jau pirmo reizi – iešaujas prātā, cik bieži romantisks zaudējums popmūzikā tiek izmantots vienkārši kā mehānisks standarta paņēmiens, tikai kā obligātais iegansts (vai aizbildinājums) patiesajai kaislībai, kuras avots nav tik cienījams, – tām pašiznīcināšanās ilgām, kas kā tumša straume plūst zem mūsdienu kultūras virskārtas.

Es samaksāju par kafiju. “Merci, monsieur,” saka kafejnīcas ķīniešu saimnieks, “à la prochaine.” Izeju no kafejnīcas un kājām dodos uz RER staciju, kur kādu laiku jāgaida uz perona. Lasu stendā izliktos norādījumus, kā rīkoties teroristu uzbrukuma gadījumā. Turpat blakus flirtē kāds pārītis – baltā meitene un melnais puisis, abi vēlīnajos padsmit, abi bagātīgi tetovēti. Puisis sāk rotaļīgi spert meitenei pa pēcpusi. Abi ķiķina, taču viņš ir daudz garāks un dūšīgāks, un spērieni liek viņai zaudēt līdzsvaru. Meitene lūdz, lai puisis izbeidz, taču viņš pārāk aizrāvies ar jautro spēlīti. Viņa paceļ balsi, lai viņš labāk saprastu, taču tad pienāk vilciens, un incidents beidzas pats no sevis.

250 tonnas smags sarkanbaltzils vilciens iebrauc stacijā ar ātrumu 110 km/h un spēji apstājas. Ar pneimatisku nopūtu atveras durvis, un es iekāpju.

Mēs izbraucam no Arpažonas, un es skatos pa logu. Ikvienu pret vilcienu vērsto virsmu no vienas vietas klāj grafiti. Tas ir raksturīgs tieši RER dzelzceļa līnijai; pašā pilsētā sienas nav īpaši aprakstītas. Rodas iespaids, ka cilvēki sistemātiski gājuši visā sliežu garumā, noķēpājot visu, kas gadījies ceļā. Mēs pabraucam garām treileru stāvvietai. Ēkas pašķiras, un skatienam paveras klajš lauks. Nesteidzīgi braucam gar skaistās Oržas krastu.

Pieķeru sevi prātojam, vai nepastāv kāda sakarība starp grafiti un tetovējumiem. Tīņi šeit staigā, krāšņi notetovējušies, un sarunājas par to kaut kā īpaši – kā par žestu, ar kuru piesaka savas tiesības, it kā pašu ķermeņi viņiem pirms tam nebūtu piederējuši. Ja tā padomā, tie ir cilvēki, kuriem iedvests, ka valsts viņiem miesu tikai aizdevusi un nekavējoties pieprasīs atpakaļ, ja viņi ar to izrīkosies kaut kā nepareizi. Te – protams, tāpat kā jebkur citur – šo jauniešu paaudzei nācies uz saviem pleciem stiept nastu, ko uzkrauj sabiedrības paranojālās bailes par bērnu fizisko drošību, un skolas daudzviet nocietinātas ar augstiem tērauda vārtiem un platām novērošanas kameru acīm. Taču Parīzes priekšpilsētās tam visam nāk klāt vēl papildu faktori: bērnus, piemēram, bieži atņem vecākiem, kuri apdraud viņu fizisko drošību; reizēm vecāki mirst jauni vai vienkārši aizbrauc (ceturtdaļā ģimeņu bērni aug viena vecāka aizgādnībā), tāpēc netrūkst gadījumu, kad vecāki savam bērnam patiesībā ir tikai tādi pagaidu aizbildņi. Piedevām vēl šādās vietās, kur uz katra soļa ir narkotikas, jauniešiem jāuzklausa nebeidzamas pamācības par to, ko viņi ar savu miesu nedrīkst darīt, rēķinoties ar to, ka pretējā gadījumā varasiestādes uzņemsies pār to attālinātu kontroli. Viņu fiziskā ķermeņa patiesā īpašniece ir valsts – sprediķotāja bez mazākās humora izjūtas. Vai tetovējumi, tāpat kā grafiti RER sliežu malā, nav mēģinājums vandalizēt publisko telpu – un pieteikt uz to savas tiesības? Vai tas nav mēģinājums iespītēt saviem kaut kur tālumā dzīvojošajiem saimniekiem, kuri uzskatāmi parādījuši, ka viņus ne mazākajā mērā neinteresē šo jauniešu prāts un dvēsele?

Tādā gadījumā arī pašnāvība būtu uzskatāma par sabiedriskā īpašuma iznīcināšanu.

Mēs iebraucam Eglī, un es izkāpju no vilciena. bīstami! ziņo uzraksts uz perona. nekāpt uz sliedēm.

Eglī iekārtojusies upes krastā, ar skatu uz nolaideni pakalnoto lauku ainavu, kam šis apvidus savulaik varēja pateikties par savu popularitāti. Lai gan mazpilsēta atrodas pašā RER līnijas galā, te tomēr valda smaga, smacējoša atmosfēra. Es klīstu pa ielām; nekas nav atvērts, un nekur nav neviena cilvēka. Uz balkona gaudo suns, ko tur piesējis saimnieks, kurš devies savās gaitās. Ielu uzraksti runā par sabrukumu: antikvariāts, kapsēta, apbedīšanas birojs, sociālais centrs bezpajumtniekiem. Reģiona atkritumu izgāztuve – un šķiet, ka tas ir vienīgais, kas pamudina šeit parādīties cilvēkus no malas.

Te ir pieticīgi dzīvojamie nami. Dažos logos pavīd aizkustinoši smalki mežģīņu aizkari, uz šejieni atceļojuši no zemēm, kas atrodas tālu uz austrumiem no Francijas, taču gandrīz visus logus sargā balti drošības aizvirtņi. Raugoties uz šo rāmo mazpilsētu, neliekas, ka būtu pamats šādai piesardzībai, tomēr visi ir nocietinājušies, kā gaidot uzbrukumu.

Es nonāku pie baznīcas. Pie durvīm ir darbinieku un garīdznieku saraksts; liekas, ka vairums no viņiem nāk no Āfrikas frančvalodīgās daļas. Tam līdzās – tas pats visuresošais plakāts par to, kā rīkoties teroristu uzbrukuma gadījumā (jāpaslēpjas aiz kāda pamatīgāka objekta un jāizslēdz mobilā telefona skaņa). Klejoju pa šaurām ieliņām. Te redzamas senas, pussagruvušas ēkas no senajiem ciema laikiem – lauku mājas ar siena šķūņiem un lopu kūtīm. Paeju garām slēgtai kafejnīcai un nonāku nelielā policijas iecirknī, kam visapkārt uzraksti brīdina: Militārs postenis: neienākt! Iekļūt iecirknī var tikai caur tādu kā tērauda krātiņu. Es ieeju tajā un nospiežu zvana pogu; vārtiņi ieņurdas, un es izspraucos tiem cauri.

Iecirkņa telpās uz sienām lieliem burtiem sarakstīts viss, kas nomāc vietējo iedzīvotāju prātus. Vai tu esi ģimenes vardarbības upuris? Vai: apturiet džihādistu radikalizāciju! Vai: seksuālā vardarbība: tu neesi viena. Vai arī: džihādisms: tuvinieki un draugi, esiet modri! It kā policijai liktos, ka tās galvenais un vienīgais pienākums ir atturēt vietējo sabiedrību no vēlmes pašiznīcināties. Tie, kuri neiznīcina paši savas ģimenes, tā vien šķiet, kaļ plānus, kā uzspridzināties. Nomelnotas kopienas pašslaktiņš? Pārfrazējot Lafuinu, slavenāko reperi, kāds nācis no Parīzes priekšpilsētām, šīs mazpilsētas jau tāpat ir kapsētas – pat ja neviens vēl nav nomiris.

Man pievēršas kāda policiste, un es viņai saku, ka man ir daži jautājumi par Eglī. Viņa prasa man dokumentus. Man to nav līdzi. “Te ir Francija,” viņa parausta plecus. “Visur vajadzīgi dokumenti.”