Revolūcija un reklāma

Noslēpumains, pat nezināms ir laiks starp deviņdesmitajiem un šodienu. Un tomēr tas bija, un kaut kas tajā notika. Piemēram, iznāca zīns pretspars, pirmais man zināmais anarhistu izdevums latviski 21. gadsimtā. Pirmo numuru man iedeva nepazīstami draugi atceļā no festivāla “Tabūns”. Baltos vākus bija krietni izmērcējis kaut kas brūns.

Iekšā nebija nekādas mūzikas vai mākslas, tikai nopietni politiski nolūki. Mani tas, protams, aizrāva, un man tas noderēja. Jo tikko (pārāk vēlu) biju stājies pirmajā pastāvīgajā darbā, un tad nu man bija pa trāpīgam sloganam, ko pateikt kolēģiem, piemēram, algas dienā:

Algas verdzība vai bads? Tā nav izvēle, tie ir draudi!!

Vai, kad klients saka, reklāmā vajadzētu vēl vairāk vietas produktam:

Produkts ir rīcības ekskrements!

(pretspars, 2003, nr. 1)

Kādā no vēlākiem pavasara numuriem bija aicinājums:

Varbūt vari palīdzēt mūsu zīnam iznākt? Nozodz darbā papīru un ziedo mums!

Es uzreiz iedegos un rakstīju uz norādīto e-pasta adresi, ka papīru nozagšu, cik vien varēšu panest, bet uz kurieni nest? Man atbildēja, ka forši, paldies, bet varbūt gluži zagt nevajag, adresi nepateica un vairs neatbildēja. Negribēja viņi manu reklāmas industrijai nozagto papīru.

Tā papīrs un es palikām McCann-Erickson Riga birojā un turpinājām taisīt reklāmas. Tagad atradu vienu, un es tur redzu savu atriebību anarhistiem. Reklāmas centrā redzams dižākais revolūcijas savaldītājs, pirmais konsuls Bonaparts (paņēmām Davida gleznu, nav autortiesību, ha ha), paceltajā labajā rokā viņam glāze, bet zirga vietā jāj viņš uz mucas. Turpat blakus mirdz rīcības ekskrements, stiprā alkoholiskā dzēriena “Bonaparte” pudele. (Varbūt tas arī izmērcēja pretspara vāku tai laimīgajā festivāla autobusā? Es ostu, nejūtu.)

Tai pašā žurnālā pāris lapas iepriekš Kluba meitene saka:

– Vislielākā vīriešu kļūda, ka viņi visu pārdzīvo sevī, neizrādot.

Es viņai iebildu reklāmā lappusi tālāk, sakot, ka mūsu izvēle ir:

– Noslēpumains spēks.

Un klusi piebilstot:

– Black balsam.

(Klubs, 2005, aprīlis)