Sadegt darbā par biksītēm

Paskatījos, ko šeit rakstīju pirms gada: ak jā, novembris – veļu mēnesis¹. Tas derēs arī šoreiz. Reklāmā vienmēr bijušas cieņā tādas vienkāršas vārdu spēles, tā nu manas domas veļu mēnesī grozās ap veļu. Apakšveļu. Pavisam jauniem puikām mums uzkrita klients Lauma, tikko švītīgi kļuvis par Lauma Lingerie. Atceros, kā dizaineri apstrādāja modeles fotogrāfijās, izdzēsa tetovējumus, izgludināja krunkas un uzgrieza miesai vienmērīgu sivēna toni. Mums, radošajiem, negāja tik viegli. Sacerējām kaudzi juteklisku reklāmas klipu, nekas no tā nederēja. Šķirstu divtūkstošo sākuma sieviešu žurnālus – novembra Santu un novembra Lilit: modeles raugās manī vēsi, un nekāds teksts Lauma Lingerie nepapildina, nav tur ne slogana, ne kādas dziļas domas. Šāds izteiksmīgs lakonisms bieži nozīmēja kopīraitera sakāvi: nekas, nekas no manis piedāvātā nebija derējis.

Bet aiz šī klusuma es atceros kādu baisu stāstu par to pašu veļu. Lauma vēlējās kļūt mūsdienīgāka, franču dizaineram bija pasūtīts kāds īpašs modelis, un nu šis dizaina paraugs, eksistējošs vienā eksemplārā, bija nonācis reklāmas aģentūrā, lai tālāk tiktu sūtīts kādam ļoti īpašam fotogrāfam, arī citā valstī. Tā nu vienu nakti šis objekts – sarkanas apakšbikses, stringi – palika mūsu birojā, kāda rakstāmgalda atvilktnē. Vai varbūt seifā. Nezinu, bet otrā rītā birojā atskanēja kliedziens: sarkanās biksītes bija pazudušas! Zādzība! Satraukums! Priekšniecība visus sapulcināja sapulču telpā, grāmatvede teica runu. Izrādījās, birojā jau sen zogot. Zūdot, piemēram, glāzes. Es grozīja galvu, jo zināju, ka pa piektdienām glāzes masveidā nejauši saplēš, taču neko neteicu. Priekšnieks paskaidroja, ka situācija esot nopietna: ko teiksim klientam? Ko –fotogrāfam? (Tiešām smieklīgi.) Un viņš aicināja vainīgo klusi nolikt mantu vietā. Mūsu departamentā pēc sapulces visi darbi tika nolikti malā, un mēs ķērāmies pie izmeklēšanas, pie domu eksperimentiem. Kleptomānija? Sabotāža? Fetišs? Izskatījām kaudzi notikuma versiju un aizdomās turamo (jā, arī es biju sarakstā): beidzot mēs bijām patiesi radoši un degām darbā.

Joprojām, kad redzu Laumu un atceros tās biksītes, kļūst mazliet jautrāk ap sirdi.