Salemas raganas

Masačūsetsas līča kolonijā 1692. gadā par burvestībām sodīja ar nāvi četrpadsmit sievietes, piecus vīriešus un divus suņus. Buršanās pazīmes pirmoreiz novēroja janvārī. Pirmo notiesāto pakāra jūnijā, pēdējo – septembrī; sekoja stindzinošs, apstulbuma pilns klusums. Mēs nekad neuzzināsim precīzu “nekrietnās, ļaunprātīgās un noziedzīgās” burvestībās oficiāli apsūdzēto skaitu, taču zināms, ka 25 kolonijas ciemos un mazpilsētās par raganām un burvjiem publiski nosauca 144–185 cilvēkus. Jaunākajai no raganām bija pieci, vecākajai – gandrīz 80 gadi. Vīri apsūdzēja sievas, māsu un brāļu bērni – tantes, meitas apsūdzēja mātes, māsas un brāļi – cits citu. Kāds mācītājs atklāja, ka viņa radinieku vidū ir ne mazāk kā 20 raganu.

Tālaika Jaunanglijas iedzīvotāju kopums mūsdienās būtu satilpināms Ņujorkas Yankee staionā. Gandrīz visi kā viens bija puritāņi. Dzimtenē vajāti reliģisko uzskatu dēļ, viņi bija ieradušies Ziemeļamerikā, lai piekoptu savu ticību “ar tīrāku sirdi un lielākā drošībā nekā zemē, kurā bija dzīvojuši”, kā vēlāk paskaidroja garīdznieks, kurš bija nonācis pašā raganu krī-zes epicentrā. Šie cilvēki uzskatīja, ka viņu misija ir debesu svētīta, un cerēja sākt vēsturi pilnīgi no jauna; viņu priekšrocība bija retā iespēja būvēt jaunu civilizāciju no nulles. Kā jebkuri apspiestie, arī viņi savu identitāti definēja, norobežojoties no tiem, kas viņus apspieda; tieši tas Jaunanglijai piešķīra tās raupjo raksturu un, iespējams, ļāva Amerikai izcīnīt neatkarību.

Jaunanglija pavēra ne tikai šķīstākas dzīves iespēju, bet arī pilnīgi jauna veida briesmas. Šī teritorija, kas stiepās no Martasvinjardas līdz Jaunskotijai un iekļāva daļu mūsdienu Roudailendas, Konektikutas, Ņūhampšīras un Meinas, robežojās ar mežonīgas zemes plašumiem. Tā bija visai nedroša vieta jau ilgi pirms 1692. gada, kad kolonija svaidījās no vienas valdības pie nākamās jeb, runājot kāda Bostonas tirgotāja vārdiem, “no valdības pie bezvaldības”. 1689. gadā kolonija veiklā bruņotā apvērsumā gāza karaļa iecelto gubernatoru. Astoņus gadus tā nodzīvoja bez savas hartas.

Jau no pašiem pirmsākumiem kolonisti sadūrās ar neatņemamu amerikāņu dzīves elementu – tumsnējo teroristu, kas uzglūn turpat mājas pievārtē. Ne pieklauvējuši, ne sasveicinājušies, dzīvojamajā istabā varēja uzrasties četri bruņoti indiāņi, lai apsildītos pie kamīna un izteiktu nepiedienīgus piedāvājumus mājasmātei, kura bailīgi sēdēja, ierāvusies stūrī, ar savu adīkli. Kolonists varēja atgriezties no ceļojuma uz Bostonu un atklāt, ka viņa māja pārvērtusies par pelnu kaudzi, bet ģimene saņemta gūstā. Indiāņi piezagās, uzglūnēja, atkal aizlavījās; viņi pastrādāja šausmu lietas un tūlīt atkal izgaisa.

– Mūsu vīri pat neredzēja, kur ir ienaidnieks, uz kuru šaut, – žēlojās kāds Kembridžas ģenerālmajors.

Karaļa Filipa karš, 15 mēnešus ilga cīņa starp kolonistiem un iezemiešiem, beidzās 1676. gadā. Tas izpostīja trešdaļu Jaunanglijas pilsētiņu, pārvērta pīšļos tās ekonomiku un paņēma 10% pieaugušo vīriešu dzīvību. Līča kolonijā nebija iedzīvotāja, kurš nebūtu zaudējis kādu draugu vai radinieku; katrs zināja stāstīt par kādu, kurš sakropļots vai nolaupīts. 1692. gadā jau bija iezīmējies nākamais karš ar indiāņiem: kolonisti bija piedzīvojuši vairākus asiņainus vabanaku cilšu un viņu franču sabiedroto sirojumus. Robeža nesen bija pievirzījusies tuvāk un tagad stiepās nepilnu 80 kilometru attālumā no Salemas.

No kanceles skanēja atgādinājumi par daudzajām briesmām, kas Jaunanglijai uzglūn no katra stūra. Kolonizatoru neskartā daba tika pielīdzināta tādam kā “sātana midzenim”; tumsības valdnieks te mājoja jau kopš Mozus laikiem. Un viņš itin nemaz nepriecājās, ka viņu no turienes padzen puritāņu pulks. Patiesībā viņš par to vārījās elles dusmās, sludināja Kotons Maters, izcili talantīgs 29 gadus vecs Bostonas mācītājs. Un kā tieši izskatās tāda nelabo armija? Iztēlojieties “milzīgus nežēlīgu un asiņainu franču dragūnu pulkus”, Maters pamācīja savus baznīcēnus, un viņi mācītāja teikto lieliski saprata. Viņam bija paradums ik pa laikam iepeldēt zooloģisko metaforu ūdeņos: indiāņi uzvedās kā rēcoši lauvas vai satracināti lāči, bet kvēkeri – kā “nikni vilki”. Šo velnišķo zvērnīcu noslēdza franči, “mežonīgās savvaļas pūķi”. Ņemot vērā simbiotiskās attiecības, kādas mēdz veidoties starp apspiestiem cilvēkiem un neviesmīlīgu dabu, tālāk jau bija tikai viens solis līdz slepenai “ļaunuma asij”.

Cilvēki, kuri uzskaitīja un klasificēja šīs briesmas – kuri krusas vētrā spēja saskatīt rindiņu no Jāņa Atklāsmes grāmatas –, prata no tām pasargāt gan garīgi, gan politiski. Viņi palīdzēja rīkot apvērsumus un nākt pie varas jauniem režīmiem. Attiecībā uz raganām viņi pieturējās pie Bībeles priekšrakstiem – Otrā Mozus grāmata pavēl: “Burvi neatstāj dzīvu.” 1692. gada Masačūsetsā paši izglītotākie cilvēki arī domāja visburtiskāk. Un viņu vidū reti kurš raganu un burvestību lietās iedziļinājās tik pamatīgi kā izstīdzējušais gaišmatainais Maters – cilvēks, kurš Hārvardā iestājās 11 gadu vecumā, bet pirmo sprediķi nolasīja, kad viņam bija sešpadsmit. Viņš zināja, ka kaut kur tuvumā ir vesela slepena pasaule. Un viņš bija gatavs ķerties pie jebkādiem līdzekļiem, lai norautu tai aizsegu.

Bostonas Ziemeļu baznīcas kanceli Maters dalīja ar savu slaveno tēvu. Hārvarda Universitātes prezidents Inkrīss Maters bija Jaunanglijas pazīstamākais un ražīgākais mācītājs. (Viņa dēls vēlāk pārspēja tēvu abējādā ziņā, sarakstot 437 grāmatas, 26 no tām – tuvāko četru gadu laikā.) Maters Vecākais topavasar atgriezās no Anglijas ar jaunu hartu. Šis trīs gadus ilgušu sarunu auglis solīja beidzot paglābt Masačūsetsu no haosa. Kolonisti viņa atgriešanos gaidīja ar drebošu sirdi; klīda visdažādākās baumas, kāds varētu būt dokumenta saturs. Jebkādas ziņas par jaunumiem bija tik neuzticamas, ka vienu mirkli karalis varēja būt miris, bet nākamajā jau atdzīvojies.

Jaunanglieši savos nomaļajos ciemos piekvēpušo māju pavardu gaismā dzīvoja tikpat kā tumsā, apstākļos, kad cilvēks klausās vērīgāk, jūt kaismīgāk un iztēlojas dzīvāk – kad zeļ un plaukst viss sakrālais un okultais. Septiņpadsmitā gadsimta debesis bija melnas kā katla dibens, melnas kā piķis, bībeliski melnas, tik melnas, ka vēlu vakarā varēja būt grūti noturēties uz takas, tik melnas, ka koku rinda pavisam viegli varēja pārceļot uz gluži citu vietu un varēja izrādīties, ka tev pa pēdām dzenas traks melns vepris un nākas atgriezties mājās četrrāpus, vienās asinīs un pilnīgi apstulbušam. Pat kolonijas mazāk nomaļie priekšposteņi likās neaizsargāti. Reiz vētra norāva jumtu vienai no Salemas smalkākajām mājām, kamēr visi desmit tās iemītnieki mierīgi gulēja. Kāds dievnams aizlidoja pa gaisu ar visiem baznīcēniem.

Kāds ceļotājs gan nedaudz pārspīlēja, rakstot, ka jaunanglieši neesot spējīgi “ne kaulēties par cenu, ne pajokot, neiespraužot kādu rindu no Svētajiem rakstiem”, taču viņš nebija tālu no patiesības. Ja mājā bija kāda grāmata, tā noteikti bija Bībele. Jauno laiku sākuma amerikānis domāja, elpoja, sapņoja, ieviesa kārtību, tirgoja un halucinēja Bībeles tekstos un tēlos. Strīdā par zemes gabalu itin mierīgi varēja iesaistīties Jānis Kristītājs. Cietumnieks savai aizstāvībai piesauca 5. Mozus grāmatas 19. nodaļas 19. pantu. Kad pa logu kā lidot ielidoja slepkavniecisks kaķis, kurš bezpalīdzīgi gultā guļošu cilvēku sagrāba aiz rīkles un smacēja krūtis, to aizbaidīja, piesaucot Dievu Tēvu, Dievu Dēlu un Svēto Garu. Un cilvēks pēc tam secināja, ka viņu kaķa izskatā apciemojis kašķīgais kaimiņš.

Skarbus laika apstākļus mēdza skaidrot ar cilvēku vājībām – un Masačūsetsas puritānim ar klabošiem zobiem un nejutīgiem kāju pirkstiem bija pilnīgs pamats domāt, ka viņš vareni sagrēkojis. Uz šādām domām viņam īpaši bieži nesās prāts 1691. gada arktiskajā ziemā, kad uz dievgalda šķīvjiem sasala maize, spalvaskāta galā – tinte un uz pavarda – spainis ar kļavu sulu. Salemas ciema mācītājs Samjuels Pariss savus sprediķus lasīja dobja klepus, skaļas šņaukāšanās un apsaldētu kāju mīņāšanas pavadījumā. 1692. gada 3. janvārī, visiem par atvieglojumu, viņš saīsināja savu pēcpusdienas sprediķi – bija pārāk auksts, lai turpinātu.

Pagāja dažas nedēļas, un sāka klīst runas, ka Parisu mājās notiekot kaut kas nelāgs. Mācītāja vienpadsmitgadīgā māsasmeita un deviņgadīgā meita sūdzējās, ka viņām kniebjot un kožot kaut kādi “neredzami spēki”. Abigeila un Betija bieži izplūda “muļķīgās, smieklīgās runās”. Viņu ķermeņi raustījās drebuļos un griezās kā vilciņš. Tie reizēm kļuva gluži ļengani, bet reizēm – stīvi. Meitenes traucēja sprediķus un krita transā. Ne viena, ne otra neizrādīja nekādu vēlēšanos skaitīt lūgšanas, lai gan līdz janvārim abas bija rātnas un paklausīgas meitenes. Naktīs viņas gulēja saldā miegā, gluži kā mazi bērni.