Sešdienu velosacīkstes

Sestdien, 6. novembrī Berliner Volks-Zeitung reportāža par Sporta pilī notiekošajām sešdienu riteņbraukšanas sacensībām apraksta kādu dramatisku negadījumu. Lai gan daži no dalībniekiem tiek izslēgti jau pēc sacensību 36 stundām (“sešdienu laukums kļūst plānāks”), tieši amerikāņu sportista Hordera uzstāšanās izraisa pastiprinātu interesi: “Amerikānis, atpalikdams no citiem sacensību dalībniekiem, pēkšņi sabruka un palika nekustīgi guļam uz treka. Ārsts pieprasīja stundas pārtraukumu. Hordera atkalparādīšanās ar sasaitētu roku un galvu izraisīja vispārēju publikas sajūsmu. Viņš nobrauca apli, bet nokrita atkal, ar glāžainām acīm, kā miris. Situācija bija skaidra: viņš bija pārdozējis dopingu. Bet pat šajā brīdī viņš neizstājās. Viņš turpināja braukt arvien labāk, skaistā stilā ieguva vairākas balvas un pierādīja, ka ir īsts sešdienu vīrs.” Uz brīdi skatītāji Hordera acīs ir ieraudzījuši nāvi, un šis ārkārtējais apstāklis kopā ar spēju to pieņemt un pārvarēt ļauj viņam nopelnīt godājamo “īsta sešdienu vīra” titulu. Sešdienu riteņbraukšanas sacīkstes, tāpat kā deju maratoni, tika ieviesti Savienotajās Valstīs, un gluži kā nepārtrauktajās sacensībās par rekordiem Lamanša pārpeldēšanā, amerikāņi ir pārāki savu ķermeņu novešanā līdz galējai robežai — brīdim, kad skatītāji var vērot sacensību dalībnieku sastapšanos ar nāvi. Stiprinošu zāļu lietošana, kas vienlaikus palielina gan fizisko enerģiju, gan nāves risku, ir vispārpieņemta kā elements, kas pastiprina izrādes izraisīto saviļņojumu.

Iespējams, vairāk nekā jebkura cita uz fizisko izturību balstīta sacensību forma sešdienu riteņbraukšanas sacīkstes piesaista ar tīras kustības fascinējumu — kustības, kuru vairs nevar uzskatīt vai funkcionalizēt kā tādu, kas pārvar attālumu starp divām vietām. Lai gan 144 sacensību stundās labākie sešdienu braucēji pārvar apmēram 3000 jūdzes, viņi uzturas vienā noslēgtā telpā, riņķojot pa koka treku ar bīstami stāvi izliektām malām. Vēl bez tā, ka sešdienu riteņbraukšanas sacīkstes ir ieslodzītas šajā telpā, tās, tāpat kā populārie stafetes skrējieni, ir deindividualizējošas. Parasti tās ietver trīspadsmit komandas, katrā no kurām ir divi cilvēki, kas pastāvīgi mainās. Tādēļ sešdienu sacensību nepārtrauktā kustība ir nevis individuālu ķermeņu, bet mazu sistēmu kustība. Trešais atdabiskošanas līmenis — līdzās noslēgtam trekam un deindividualizācijai — ir pilnīgi patvaļīgie noteikumi, kas nosaka sacensības gaitu. Lai gan reportieris Egons Ervins Kišs pa pusei ironiski saista velosacīkšu sešas dienas ar sešām dienām, kurās Dievs radīja pasauli, kontrasts starp septiņām nedēļas dienām kā “dabisko” laika rāmi un sacensību sešām dienām pasvītro šo patvaļīgumu. Sacensību rīta stundas, kad arēnā atrodas ļoti maz skatītāju, netiek ņemtas vērā kā “neitralizācijas laiks”. Komandām ir jāturpina kustība pa apli, bet tās nevar nedz iegūt kādu pārsvaru, ne arī atpalikt no saviem sāncenšiem. Turpretī no pēcpusdienas līdz agrām rīta stundām sacensības bieži paātrina “pakaļdzīšanās”. Atsevišķi skatītāji vai firmas piedāvā naudas balvas vai savu produktu paraugus uzvarētājiem daudzās dažādās mini-sacīkstēs, kurām sponsori var brīvi uzstādīt noteikumus. Tādas balvas var iegūt komanda, kas uzvar nākamajos piecos apļos, nobrauc šīs nakts ātrāko apli vai noteiktā laikā pārvar vislielāko distanci. Šī procedūra skatītājiem dod iespēju nopirkt ietekmi pār sacensību ātrumu un, tā kā katra balva tiek publiski izziņota, arī skatītāji var cīnīties par pūļa uzmanību.

Čikāgas, Ņujorkas, Parīzes, Briseles un Berlīnes sporta arēnās sešdienu velosacīkstes apgāž ārējās pasaules struktūras kājām gaisā. Tās tik pilnīgi uzsūc enerģiju un uzmanību, ka gan sportisti, gan skatītāji kļūst akli pret savu ikdienas apkārtni. Saskaņā ar iekšējiem noteikumiem, sešdienu velosacīkšu pasaule ir visdzīvākā vēlās vakara un agrās rīta stundās, turpretī “neitralizācijas laiks” sakrīt ar to dienas daļu, kuras laikā notiek visintensīvākais darbs iestādēs un pie ražošanas iekārtām. Vietu sadale arēnās, kas, izņemot priekšpusdienu, vienmēr ir izpārdotas, tieši otrādi — atkārto un dramatizē ikdienas pasaules sociālās struktūras. Sēžamos dēļus, tālu no treka, aizņem proletāriešu pūlis, kuru galvenokārt interesē sacensības kā atlētisks priekšnesums. Aplim tuvākās tribīnes ir iecienīta tikšanās vieta vidusšķirai. Līdzās šai elementārajai hierarhizācijai tilts pāri riteņbraucējiem savieno tribīnes ar norobežojumu treka centrā, bet tas ir pieejams tikai tiem, kas ir gatavi maksāt ievērojami augstāku cenu. Šajā iekšējā “skatuvē”, kuru ietver ātri braucošie sacensību dalībnieki, notiek šovs, kas līdzinās rēvijai. Populāri ansambļi spēlē skaļu mūziku, dejotājas mētā kājas, bārmeņi piedāvā alkoholiskus dzērienus ar eksotiskiem nosaukumiem un augstākās klases prostitūtas uzrunā klientus tūkstošiem skatītāju priekšā. Šīs profesionāļu un turīgu iznireļu izrādes vidū vīrs ar megafonu nosaka sešdienu pasaules ritmu. Viņš informē pūli par sacensību gaitu, izsludina sponsorus un balvas atsevišķiem posmiem, iepazīstina ar ansambļiem, dziedātājiem un slavenībām. Viņa lomā saplūst kustības un ritma valdzinājums, interese par fizisko iespēju robežām un vuajeriska līdzdalība seksa tirgū. Ar viņa balss starpniecību sešdienu velosacīkšu raibais pūlis apreibinās pats ar sava uzbudinājuma atbalsi.

Starp treku un ansambļiem, bāriem un turīgiem ļaudīm atvēlēto centrālo laukumu ir iespiesta trīspadsmit būdiņu rinda, kuras uz sešām dienām kļūst par mājvietu konkurējošiem atlētiem. Te viņi guļ un ēd, pieņem siltas vannas, tepat viņus masē viņu treneri. Visas viņu aktivitātes ir redzamas no sēdvietām, un privileģētie skatītāji centrā var pat sarunāties ar viņiem vai paspiest viņiem roku. Franču rakstnieks Edgars Morāns, būdams tāda tuvuma fascinēts, reģistrē katru detaļu sešdienu sacensību varoņu dzīvē: “Braucēju areāls ir iespiests treka galā, izliekuma tuvumā. Katram vīram ir maza koka būdiņa ar saliekamo gultu, kuru sedz aizkari. Ar krāsainiem burtiem rakstīts Velokss garnizons, Petimatjē komanda, Van den Hoveni. Prožektors izgaismo kabīni, ļaujot pūlim redzēt katru viņu favorīta žestu, pat tad, kad viņš guļ. Treneri nāk un iet baltos slimnīcas halātos ar šķindošiem šķīvjiem starp eļļu un riteņu smērvielu, uz dārza krēsliem gatavodami olu un kampara maisījumu.” Darbības un rūpesti, kas ārpus arēnas pieder privātās dzīves telpai, mākslīgajā sešdienu sacensību ikdienas dzīvē kļūst par publiskas izrādes daļu. Neviens cits notikums pilnīgāk neapmierina to tieksmi, kas aktierus un atlētus padara par zvaigznēm: skatītāju tieksme sekot viņu privātajai dzīvei tikpat cieši kā viņu uzstāšanās reizēm. Tas skatītājiem kļūst iespējams, jo viņi ar saviem varoņiem dala telpu, kurā ir atceltas robežas starp privāto un publisko. Nav nekāds brīnums, ka daži līdzjutēji pavada šajā pasaulē, zvaigžņu tuvumā, 144 stundas, līdz kamēr, septītajā dienā, viņi atgriežas pie saviem darbiem un ģimenēm.

No angļu valodas tulkojis A. R.