Siluets impērijas mijkrēslī

Drīz pēc tam, kad Vinstonam Čērčilam veltītā filma “Tumšākā stunda” saņēma Oskaru, Indijas parlamenta Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Šaši Tarūrs nāca klajā ar paziņojumu, ka Čērčila personā Holivuda slavina masu slepkavu. Laikrakstā The Washington Post viņš norāda, ka Čērčils ne tikai sankcionējis Drēzdenes bombardēšanu un karojis pret Īrijas neatkarību, bet arī uzskatījis britu civilizāciju par pārāku un nicinājis indiešus kā “lopisku tautu ar lopisku reliģiju”. Viņa īstā tumšākā stunda bijusi “nepārtrauktie centieni liegt mums brīvību”, raksta Tarūrs.

The Washington Post, 10. martā

Tīri praktiski lūkojoties, pietrūkst labu vēsturisku filmu par veiksmīgiem politiķiem. Tādas būtu ļoti noderīgas politiķa profesijas attaisnošanai sabiedrības acīs. Jo šajā profesijā virza ne tikai alkatība un narcisms, bet arī vēlme izdarīt kaut ko labu un vajadzīgu. To ir svētīgi atcerēties laikmetā, kad tradicionālās elites zaudē savu reputāciju, kad vēlēšanās pie varas arvien biežāk nāk ļaudis, kuru platforma balstās “politiķu” gānīšanā. Līdzīgi kā vecajā anekdotē, kur par Šaļapinu tiek spriests pēc tā, ko “Rabinovičs man pa telefonu uzdziedāja”, arī par politiķa profesiju nevajadzētu spriest pēc klajiem deģenerātiem.

Ja ar to nodarbojas nopietni, šajā profesijā nav nekā triviāla: ne katrs spēj spēlēt ar tik lielām likmēm, vienlaikus nezaudējot savas personības morālo satvaru un realitātes sajūtu. Tiesa, taisīt vēsturisko kino par politiķiem kļūst arī arvien bīstamāk. Lieta tāda, ka reti kurš pagātnes izcilais politiķis atbilst mūsdienu priekšstatiem par politisko korektumu. Tādēļ vienmēr atskanēs kāda balss, ka Linkolns nemaz neesot bijis pietiekami draudzīgs pret afroamerikāņiem, ka Mārgarita Tečere esot sagrāvusi Lielbritānijas rūpniecību, ka Evita Perona patiesībā bijusi īsta palaistuve, ka Arābijas Lorenss patiesībā bijis rasists un kolonizators, un tamlīdzīgi. Tādēļ taisīt kino par pagātnes politiķiem šodien nozīmē staigāt pa savdabīgu mīnu lauku. Ja filma nebūs klaji ķengājoša, vienmēr var izrādīties, ka tā “glorificē” kādu rasistu, seksistu, homofobu vai imperiālistu. Paradoksāli, bet šim uztraukumam par “glorificēšanu” Rietumos var atrast diezgan uzkrītošas paralēles ar uztraukumu par “nomelnošanu” Krievijā, kur līdzās apzināti kičīgajai “Staļina nāvei” masu histēriju izraisīja pat visnotaļ nevainīgā “Matilde” par Nikolaja II mīļāko, baletdejotāju Kšesiņsku. Turklāt, līdzīgi kā Krievijā, kur vēl 90. gados tādas “zaimojošas” filmas kā Alekseja Germana “Hrustaļov, mašīnu!” vai “Stingra režīma komēdija” ar Viktoru Suhorukovu Ļeņina lomā uzņēma itin mierīgi, šodien arī Rietumos kaismīgā vēsturisko personāžu tiesāšana liecina par zināmu nobīdi sabiedrības uztverē, kur par galveno vēstures mērauklu kļūst attieksme pret reiz apspiestajām minoritātēm.