Smaržas no Eiropas

Mans tētis bija jūrnieks tālajos reisos pie Āfrikas kontinenta kreisā krasta. Vi­ņam tas nozīmēja iespēju vienmēr būt tālu prom no visa, kas skar cilvēkus uz zemes. Man tas nozīmēja citādu bērnību nekā citiem 80. gadu sākuma mazpilsētas pagalmu bērniem. Videospēles, kasešu pleijeris ar austiņām, videomagnetofons, kafijas automāts, tālvadības pults, rācijas – rets bērns Padomju Latvijā lietoja šādus vārdus. Mums ar māsu tā bija ikdiena. Tētis bija radists – atbildēja par sakariem uz kuģa; mamma strādāja par kadru daļas priekšnieci Talsu slimnīcā. Mūsu trīsistabu dzīvoklī bāriņā aiz importa pudelēm un padomju porcelānā paslēptiem dolāriem atradās garena kastīte zelta krāsā ar pili un karavīriem gravīrā un Francijas karogu. Šajā kastītē bija 12 mazas smaržu pudelītes. Tās smaržoja katra citādi un, ļoti iespējams, atbilda gada 12 mēnešiem. Bet varbūt es kļūdos.

Reiz, kad biju aktieru studists, nejauši noklausījos režisora Pētera Krilova teikto kādam topošam māksliniekam: pirmais, ko cilvēka prāts atminas, ir ķermeniskās sajūtas, bet pēc tam smaržas. Man tas palika atmiņā. Atceros, ka stāvēju Zirgu pastā pie smēķētavas durvīm. Runātāji bija iekšā. Visticamāk, arī es pēc šiem vārdiem iegāju smēķētavā. Telpā, kuras vairs sen jau nav, atradās arī kafijas automāts.

Lai notvertu sajūtas, ko pārvērst lugā par pasaulē nepaklausīgāko pilsoni Džakomo Kazanovu, 2015. gada pavasarī es devos uz Eiropu. Latvijā tobrīd mani nekas nesaistīja – ne darba, ne attiecību, nekā no visa tā, kas varētu mani atturēt doties nezināmā virzienā. Nepaņēmu līdzi ne telti, ne guļammaisu – man nebija nekā, ar ko parasti nodrošinās ceļotājs. Es sevi par tādu arī neuzskatīju, devu priekšroku nejaušībai. Pieraksti, apģērbs, vecs klēpjdators un garš, melns plašķis – tas arī viss, kas bija manā mugursomā, kura tik un tā likās pārāk smaga vieglajam solim, ar kādu uzsāku savu klejojumu pa Eiropu.

No Latvijas uz Briseli izlidoju mammas vārdadienā. Domāju, ka tētis franču smaržas mammai šajā dienā nedāvināja. Diena, kad viņš pēc astoņu mēnešu prombūtnes atgriezās mājās, nebija nekāda oficiāla svinamā diena. Taču mūsu ģimenē tie vienmēr bija gada lielākie svētki. Vārdadienas man jau toreiz nešķita svarīgas uz brīnumainā ikdienas fona.

Manu tēti sauca Juris, bet mammu – Anita. Viņi mācījās vienā klasē skolā, kuru vēlāk absolvēja arī mana māsa un pēc tam es. Kad tētis jau bija miris, mamma mēdza atcerēties gadījumu, kad, atnākusi uz skolu un ieraudzījusi klasē Juri Kalnozolu, demonstratīvi atvēra logu, lai izvēdinātu telpu. Mamma bija pilsētniece, priekšnieka meita. Tētis bija no laukiem. Viņa mamma bija govju slaukšanas čempione kolhozā. Domāju, ka īstenībā tētis nesmirdēja vairāk par citiem zēniem klasē.

Briselē es pāris dienas uzturējos pie draudzenes, kas strādāja Eiropas Padomē, kaut kur saistībā ar presi. Varbūt tas arī nemaz nebija Eiropas Padomē, bet kādā citā birokrātijas struktūrā. Par darbu nerunājām, sevišķi tāpēc, ka viņa pēc darba no tā visa bija nogurusi. Dienu Briselē es vadīju četrkantīgajā piemājas dārziņā – smēķēju lētas cigarellas, dzēru karstu Dienvidamerikas šokolādi, lasīju nejaušas grāmatas un rakstus, šo to pats atzīmēju pierakstu kladē vai datorā, kas mēdza kaitinoši izslēgties. Tad es aizgāju līdz vecpilsētai un paskatījos uz māju, kur 1873. gadā Verlēns sašāva Rembo. Bieži vien vazājos pa izstādēm, kur varēja tikt bez maksas. Sekoju hašiša smaržai arābu rajonos un kādu laiku nebraucu prom, lai gan Brisele bija tikai izejas punkts. Vienubrīd nodomāju caur Lamanšu tikt Lielbritānijā, tā bija tikai viena no iespējām, bet es vēlējos saglabāt nejaušības brīvību. Un šī nejaušība atceļoja jaunas, toreiz vēl maz pazīstamas komponistes personā. Viņai līdzi bija milzīgs čemodāns. Šo čemodānu mans ķermenis atcerēsies vēl ilgi pēc nāves.

Jaunā māksliniece bija ieradusies Briselē, lai dotos tālāk uz Parīzi, bet pēc tam Barselonu, kur viņai bija jāsatiek kāda slavena latviešu aktrise un viņas vīrs, kas diriģēja kaut kādā Eiropas orķestrī. Mūs ar jauno komponisti saistīja kopīga aizraušanās ar laikmetīgo operu: tieši viņa mani toreiz Briselē iepazīstināja ar sicīliešu laikmetīgās mūzikas savdabi – komponistu Salvatori Šarrīno. Šī komponista uzburtā gaisotne man atgādināja ļoti ievainota, noslēpumaina cilvēka lavīšanos siltā pilnmēness naktī dziļos, sausos Sicīlijas laukos. Klusas, nedaudz uztrauktas vijoles kā cikādes tālāk un tuvāk; kāds asāks, lielāks augs, no kura klusajam, noslēpumainajam cilvēkam ar ievainoto augumu negaidīti jāizvairās kā veiklai klarnetei, lai neievainotos vēl vairāk.

Nolēmu pavadīt komponisti no Briseles līdz Parīzei, kur varēja sarunāt naktsmājas pie kādas latviešu horeogrāfes, kas jau vairākus gadus strādā dažādus varietē un kustību režijas darbus pagātnes modernās dejas metropolē Parīzē. Ar komponisti un čemodānu pastaigājām pa Parīzes centru, bet tad devāmies ar metro līdz Sendenī. Patlaban dažādu arābu tautību blīvi apdzīvoto Parīzes priekšpilsētu bija pieminējis arī Džakomo Kazanova saistībā ar kādas zupas recepti; arī viņa pirmais Francijas loterijas direktora birojs esot bijis mājā Sendenī ielā Parīzē. Vēlas pēcpusdienas karstā saule sildīja izbalējušos pilsētiņas mūrus, un tumsnējo augumu ņirbēšana visapkārt manī raisīja romantiskas atmiņas par man neaizsniedzamo, bet tētim tik tuvo Āfriku.

Vēl pēc dienas, kad komponiste jau aizlidojusi, jūtu, kā horeogrāfes laipnais piedāvājums palikt uz dejošanas paklājiņa mazā dzīvoklīša virtuvē, kamēr izlemju, kur doties tālāk, manī raisa zināmu neērtību. Bet tas ir vairāk psiholoģisks diskomforts, kas rodas vēlmē lieki neapgrūtināt otru ar savu klātbūtni, ieslīdēšanu viņa ikdienā, rēķināšanos. Kaut gan man nav daudz naudas, saku, ka pastaigāšu un apdomāšu, kamēr viņa būs darbos: ja būšu nolēmis palikt, ieradīšos, tomēr mantas katram gadījumam paņemšu līdzi jau tagad. Tobrīd abi vēl nezinām, ka turpmākās dienas un gadus vairs tiešām nesatiksimies. Un es pat lēnām aizmirsīšu viņas vārdu.

Bet tagad joprojām esmu Sendenī. Kamēr dejotāja ir pirmdienas gaitās Parīzē, es klīstu pa nesteidzīgās priekšpilsētas saules bālajām ieliņām. Atvēsinos pāris dažādu ticību namos, kā esmu radis darīt lielās, senās pilsētās. Un tad es ievēroju dīvainu piecstāvu namiņu, kas iespiests starp divām lielākām celtnēm: durvis ir šauras, un, domājams, tādēļ tās ir vaļā. Ejot garām durvju ailei, pamanu pensijas vecuma kungu ar brillēm ķēdītē: viņš kaut ko pieraksta kladē, kas izskatās pēc reģistrēšanās tabulas. Viesnīca, es paspēju nodomāt, un pēdējā logā aiz restēm ieraugu zilu uzrakstu “Les cinq silences”. Es neprotu franču valodu, tādēļ pat nesāku prātot, ko tas varētu nozīmēt, bet mani sāk uztraukt kāda pēkšņa ideja: ja nu šīs bezzvaigžņu viesnīcas istabiņa izrādītos saprātīgā cenā, es varētu atļauties luksusu, ko turpmākajos mēnešos, visticamāk, atļauties nevarēšu. Šīs domas urdīts, pāreju ielu neatļautā vietā, lai, apmetis līkumu un šķērsojis ielu vēlreiz, nu jau pie luksofora, atkal ietu garām šaurajām durvīm. Viesnīckungs mani ir jau atpazinis kā nesenu garāmgājēju ar lielu mugursomu un franciski jautā, vai var kā palīdzēt. Es atbildu angliski, ka mani drīzāk interesē, cik šāda palīdzība varētu maksāt. Esmu ieinteresēts palikt vienu diennakti, piemēram. Vismaz, es vēl beigās piebilstu. Viņš saka: trīsdesmit un līdz rītdienas divpadsmitiem. Es saku, ka 30 par vienu nakti nevaru atļauties, un es nemeloju. Viņš prasa, cik tad es varot, un es nosaucu savu sapņu viesnīcas numuriņa cenu. Divdesmit eiro. Viņš saka trīsdesmit, bet es varot palikt divas naktis, turklāt viņš tā nekad nedarot, bet varot redzēt, ka es esmu rakstnieks. Tā viņš man saka, un izskatās, ka pirmdienas ir viņa mīļākās dienas. Atbildu, ka tā tiešām varētu teikt, bet es nezinu, vai vēlos palikt ilgāk, un nezinu arī, kurp vispār došos. Viņš nopriecājas un saka, ka tad jau tieši noderēšot numuriņš, kur padomāt. Ja palieku, tad 30 par divām naktīm, bet 20, ja atstāju Sendenī rīt līdz 12. Es saku, ka padomāšu, bet tūlīt pat piebilstu, ka esmu izdomājis un palieku. Man reizēm sanāk būt veiklākam par sevi. Un iegaumēju, ka franciski esmu écrivain. Bet “Les cinq silences” nozīmē “pieci klusumi”.

Viesnīcas īpašnieks man iedod atslēgu vislētākajai istabai jumta stāvā. Esmu ļoti pacilātā garastāvoklī un, lai gan tā nemēdzu darīt, pirmo reizi mūžā ieslēdzu telefonā videokameru, kāpju augšā uz savu jumta istabiņu Sendenī viesnīcā “5 klusumi” un dziedu “o šanzelizē”. Filmēju savas pa trepēm kāpjošās kājas un dziedu tikai piedziedājuma pirmo daļu, tad trombona partiju diezgan precīzi, tad seko tā daļa, kur es dziedu franciski, bet neviens uz pasaules mani nesaprot, un beidzu es ar visiem skaidri saprotamo aux Champs-Élysées. Tā līdz bēniņiem. Roka atslēdz durvis. Roka nospiež durvju kliņķi. Tad kļūst redzams pelēks, diezgan pleķains paklājs. Tālāk durvju šķirbā pavīd galda kāja un daļa no kaut kā nokrituša apakšā: tas izrādās prusaku slazds, un tāds vēl ir zem gultas un skapī. Vairāk istabā mēbeļu nav.

Joprojām nespēju saprast, kāpēc šai Sendenī nodzīvoju veselu nedēļu. Šajā viesnīcā mani iedvesmoja viss, sākot ar nosaukumu un laipno viesnīcnieku, kas mani dienu no dienas lika citās istabiņās – te labākās, te sliktākās, jo mana iepriekšējā istaba bija vajadzīga pēkšņam remontam, kaitēkļu indēšanai vai parīzietim ar prostitūtu, – beidzot ar skatiem, ko man piedāvāja ielas puses logi un dzīve aiz tiem.

Tā kā es biju écrivain, tad sāku rakstīt stāstu “5 klusumi”. Varbūt tiešām man visvairāk patika tas, ka tēloju rakstnieku. Un man bija savs skatītājs – viesnīcnieks, kuru es saucu par Pillowman. Visdrīzāk tāpēc, ka man nemitīgi nācās pārcelties uz citu istabiņu un šo jaunumu viņš ieradās paziņot, vienmēr turot rokās manu jauno spilvenu. Atceros, ka man patika rakstīt. Manam ķermenim patika sajūta, kas rodas, kad sēžu pie galda un atbrīvojos gaidāmajam piedzīvojumam.

Tā es sapņoju un vēroju, kā Parīzē satumst ātrāk nekā Rīgā. KFC ēstuvē mani uzrunāja oficiante Ažē: vakarā, pastaigājoties pa Sendenī, uzzinu, ka viņa te strādā un studē akmeņus, lai gan es tā arī nesaprotu, ko tas īsti nozīmē. Mēs aizejam līdz milzīgajai Sendenī futbola arēnai, bet vēlāk sēžam šosejas malā uz soliņa, un pāris metrus no mums plūst nemitīga auto straume. Un mēs abi nezinām, ka pēc pusotra gada te atskanēs sprādziens, aizsākot Parīzes slaktiņu. Un tieši pašreiz šī mazā priekšpilsēta ir Parīzes teroraktu plānošanas štābs. Bet mēs vienkārši skatāmies uz mašīnām, kas brauc mums garām, un runājam par akmeņiem.

Tā arī nevaru saprast, kāpēc es pēkšņi nolēmu doties uz Marseļu. No vēstulēm draugiem secinu, ka viņiem par savu izvēli esmu rakstījis šādi: “Marseļas ostā stipras rokas būs vajadzīgas vienmēr.” Un vienmēr piebildis, ka neatceros, kur šādu teikumu esmu lasījis, “taču man ir tieši tādas rokas”.