Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Uz jautājumu par nākotni Konerijs parausta plecus: “Šķiet, ka vairāk par visu es gribētu būt vecs vīrs ar lādzīgu seju. Kā Hičkoks. Vai Pikaso. Viņi visu dzīvi ir smagi strādājuši, bet viņos nemana nekāda noguruma. Viņi ne dienu nav izšķieduši tiem niekiem, kas pārblīvē dzīvi. Viņi zina, ka dzīve nav nekāds sasodīts popularitātes konkurss.” “Pagaidām esmu samērā apmierināts ar to, ko daru. Galu galā, varu nogalināt jebkuru kuces bērnu pasaulē un tikt cauri sveikā; aiz manis stāv pasaulē ietekmīgāko valstu valdības; es ēdu un dzeru tikai pašu labāko un dabūju arī skaistākās sievietes pasaulē.” Viņš ieturēja pauzi, iesmējās un pajautāja: “Kas gan var būt vēl labāk?”
No Pīta Hamila raksta žurnāla The Saturday Evening Post 1964. gada 6. jūnija numurā, kaut kur pa vidu starp “Zelta pirkstu” un “Zibenslodi”.