Stāsts par Lanu un Tabarganu

Zemošanās saknes

Kad Aleksandrs Lielais iekaroja Persiju, viņa brīvību mīlošie maķedonieši gandrīz vai sarīkoja dumpi jaunieviestās galma paražas dēļ – dot valdniekam godu, metoties zemē. Šis persiešu goddevības žests grieķiski saucas proskynēsis, ko var tulkot divējādi – “izstiepšanās zemē” vai “rāpošana” – atkarībā no tā, vai uzsveram izejas pozīciju (kā pirmajā gadījumā) vai tam sekojošo pārvietošanās veidu (kā otrajā). Pareizi veikta proskinēze ir šāda: persona, kura grasās to veikt, noliecas uz priekšu, nokrīt ceļos, izstiepjas uz zemes ar vēderu un krūtīm, atbalstoties uz plaukstām un elkoņiem, un noliek galvu uz delnu virspusēm. Pēc tam, arvien turot acis nolaistas un pamīšus liekot uz priekšu kreiso un labo priekšējo un aizmugurējo ekstremitāti, šādi tuvojas attiecīgās personas kājām un tur nogaida, līdz viņam tiek izteikts kāds žēlīgs vārds.

Zobgaļi melsa, ka šī austrumzemju galmu paraža no proskinēzes varoņiem esot prasījusi, lai viņi piedevām vēl laizītu paklāju pa ceļam no durvīm līdz troņa pakāpieniem. Kāds pat ziņoja, ka celiņu reizēm nobārstot ar indes pulveri nežēlastībā kritušiem atbildīgiem ierēdņiem vai ar gardu pūdercukuru – nejaušiem izredzētajiem. Tas viss, protams, ir svešinieku tenkas un ļauns pārspīlējums. Ja celiņu kādreiz patiešām arī nokaisīja, tad tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos. Paražas jēga ir cita. Runa šeit ir nevis par mākslīgi ieviestu vietēja rakstura noteikumu, bet par dziļi iesakņotu vispārīgu likumu.

Zinātnieki, kuri pēta paviānu bara sabiedrisko iekārtu, jau sen novērojuši, ka attiecības “augša–apakša” šeit izpaužas tieši tādas pašas proskinēzes ceļā. Jaunākais pērtiķis pierāpo uz vēdera pie valdošā tēviņa, izslējis gaisā dibenu un atšāvis asti. Un, lai kāds arī būtu šī kopienas locekļa dzimums, tās gans var izrīkoties ar padevības pozu ieņēmušo radību sev tīkamos veidos. Mīlestības ķermeniskās darbības tiek veiktas hierarhiskās pašapliecināšanās vārdā un nebūt ne dzimtas – tas ir, paviānu dzimtas – turpināšanas dēļ. No šī piemēra izriet, ka erots un statuss var sakrist redzamajā duālajā kinētikā. Norādi uz šādu iespēju neapšaubāmi satur arī proskinēze cilvēku vidē. Ar šo žestu padevīgā persona saka:

– Visumīļākais Valdniek! Dari ar mani visu, kas vien Tavai dvēselei labpatīk.

Par Bokačo aizmāršību

Uz domām par proskinēzi mani neuzvedināja zoopsihologu atskaites vai žurnāliem rakstoši esejisti, kuriem ir paradums klanīties valdošajiem tēviņiem un kā paviāniem ņirgt zobus, ieraugot svešinieku. Nē, par šīm ķermeņa darbībām es atcerējos, reiz lasot, ka Bokačo neesot interesējis nekas no pārpasaulīgā; viņš esot aprakstījis amizantus tikumus, atstāstījis sadzīviskas tenkas un pastāstus no bijušiem laikiem – un neko vairāk. Šādam viedoklim, šķiet, runā pretī “Dekamerona” fons – baisais mēris, kurš sadzina stāstniekus šaurās romantisku mīlas sižetu cellēs. Tomēr šai “pretīrunāšanai” pretojas noveļu tonis: tajā nav ne miņas no pārpasaulīgas aizkapa nopietnības, kādu bailīgie mūsu vidū izpauž pretim visam, ko varētu saukt par mūžīgu un galīgu, kā, piemēram, nāvei, citai pasaulei un īpašai zināšanai. Un lūk, mētājoties starp fonu un toni, es nekādi netiku vaļā no šaubām: kas tad īsti ir Bokačo – paviegls ampelmanis vai dziļš viedais, kurš, slēpjoties aiz komedianta maskas, danco pa savas grāmatas lappusēm.

Te es atcerējos meiteni Alibeku, kuru mācīja dzīt velnu ellē. Šis rotaļīgais stāsts trešās dienas desmitajā novelē arī mūsu dienās kalpo jauniem ļaudīm, aizvietojot pamācību ķermeņu darbībās un paverot viņiem durvis uz Mīlas templi. Aizmirsīs reiz deviņdesmit deviņas noveles no simta un reizē ar tām arī mēri, bet to, kā Lepnības tēvu iedzina viņam atvēlētajā vietā, – neaizmirsīs. Nav brīnums, ka arī es atcerējos šo Alibeku. Taču jaunības gados man viss viņā likās skaidrs un saprotams, turpretī tagad jautājumi birst cits pēc cita.

Pirmkārt, kāpēc meiteni nesauc, kā meitenei pieklājas? “Ali-bek” taču ir vīriešu vārds, turku cilmes. Sieviešu dzimtē šis vārds beigtos ar “-begiči”, “Alibegiči”, un tad arī diez vai “Ali”, drīzāk jau “Fatma”. Stāsta notikumi risinās Kapsā, uz dienvidiem no Kartāgas, tajā laikā, kad Tunisā neviens vēl nebija dzirdējis ne vien par turkiem, bet arī par arābiem. Tur dzīvoja tikai kristieši un pagāni. Tātad ne viens, ne otrs neiederas šajā situācijā – ne meitene, ne Alibeks.

Tālāk.

Lai cik smieklīgs būtu nevainības naivums, Rustiko teorija par to, ka viņa piestala ir velns, bet meitenes piesta – velnam paredzētā elle, ir dziļa un pamatota. Tajā saklausāmas atskaņas no “Smaragda plāksnes”: kas augšā, tas arī apakšā. Šis tuksneša mūks Rustiko – Lauķis, Nejēga, Tumšais – bija pat pārāk daudz salasījies.

Lai kas arī būtu šī iztēlotā Alibeka, kādu īpašu zināšanu Rustiko cellē viņa tomēr ieguva. Viņa taču tuksnesī meklēja glābšanu. Un šeit izrādās, ka glābšana ir atkarīga – kā jau tas pie gnostiķiem, “zinošajiem” cilvēkiem, pierasts – no iesvētīšanas zināšanā. Tādēļ atcerēsimies iesvētīšanas gaitu:

“Un viņš sāka vilkt nost nedaudzos apģērba gabalus, kas viņam bija mugurā, un palika pavisam kails; tāpat darīja arī meitene; tad viņš nometās uz ceļiem, it kā gribētu Dievu lūgt...”

Tātad viņš veica proskinēzi. Mūsu priekšā ir rituāla darbība, kurai nav nekādas jēgas, ja pieņemam, ka Tumšo vadīja parasta iekāre. Kailumu šeit nedrīkstētu tulkot piedauzīgi vai patvaļīgi, bet kā pilnīgu gatavību pieņemt atklāsmi no augstākiem spēkiem. Mīlestība starp skolnieku un pasniedzēju noslēdza un vainagoja notikumu, kurā tika iegūta glābjošā atziņa un ieiešana jaunā gaismā.

Kurš sen nav pārlasījis šo stāstu, diez vai atceras apgaismotās Alibekas vīra vārdu. Viņu sauca Neerbals, tulkojumā no pūniešu valodas “Mirdzošais Valdnieks”, latīniski – “Lucifers”. Tāpat kā Tumšais, vārds “Mirdzošais” savijies ar gnosticisma idejām un norāda uz gaismu kā zināšanas būtību. Veikusi proskinēzi, Alibeka no Tumšā saņēma iesvētību un iegāja patiesības un mīlestības gaismā savienībā ar Mirdzošo.

Vispār visu šo varoņu vārdi kādreiz bijuši pūniešu vārdi. Rustiko sauca “Bors” vai “Burs”, ar kuru pūniešu valodā, tāpat kā Rustiko latīņu valodā, saistās lauku dzīves, tumsas un nezināšanas nozīmes. Savukārt Alibekas vārdam, kuru tagad jau vairs nevaram attēlot kā ceturtā kalifa (Alī) vārda savienojumu ar turku titulu “beks”, jāatgriež tā sākotnējā forma. Tas ir Elubeks – “Dievs mans zina”. Tas cieši sasaistās ar Tumšo un Mirdzošo.

Uz šo pašu ideju loku attiecas arī novelē aprakstītā sakritība. Kamēr Elubeks tuksnesī veica varoņdarbus – metās zemē, izstiepās un rāpoja –, tikmēr viņa māju aprija uguns, padarot viņu par neizmērojamas bagātības mantinieku. Atcerēsimies, kā Sātans, kārdinot Kristu – arī tuksnesī –, piedāvāja Viņam visas pasaules valstis apmaiņā pret vienkāršu proskinēzi. Tiem, kuri pieturas pie uzskata, ka mūsu autors ir ne vairāk kā amizants stāstnieks, neatliks nekas cits (ja vien viņi gribēs paturēt savas teorijas neskartas) kā izslēgt Elubeka stāstu no korpusa.

Indijas svētais

Šķiet, jau kopš pagājušā gadsimta beigām Eiropā un Ziemeļamerikā klīst valodas par kādu neparastu cilvēku.

Pa laikam pieklusdamas, pa laikam uzpeldēdamas no jauna, šīs baumas, kuras uztur no mutes mutē ceļojoši stāsti, bet reizēm pat kāda skrejlapa, turpina cirkulēt cilvēces ikdienas sarunās arī tagad. Viņu sauc baba Dži.

“Dži” ir indiešu partikula, kas izsaka cieņu, tā ka “Baba Dži” var tulkot kā “cienījamais” vai “godājamais Baba”. Savukārt “baba” daudzās valodās nozīmē “vecs vīrs”, ko bieži lieto arī ar nozīmi “tēvs” vai “sencis”. Ļevs Gumiļovs, aprakstot mongoļu ieražas Batija valdīšanas laikā, raksta (atsaucoties uz “Mongoļu slepeno vēsturi”), ka Batija dēlam Sartakam, kuru viņa ciltsbrāļi turēja aizdomās par piesliešanos nestorismam, kāds no ortodoksālajiem tatāriem esot pārmetis šādus izteicienus:

– Jūs, kristieši, sakāt “Abaj – babaj”. Tas atbilst mūsu “abba, tēvs!”. “Babajs” neapšaubāmi nozīmē to pašu, ko “baba”.

Tas pats vārds sastopams arī arābu pasakās, kurās pieminēts, piemēram, Ali Baba un četrdesmit laupītāji. Tā ka “Baba Dži” būtu tulkojams kā “godājams sirmgalvis”.

Taču šāds šīs noslēpumainās personas vārda vai iesaukas tulkojums diez vai ir pareizs un nekādā ziņā ne vienīgais iespējamais. Lieta tāda, ka pat arābu valodā vārds “bab” nozīmē arī “vārti”. Jūras šaurumu, kas atdala Āfriku no Arābijas un savieno Indijas okeānu ar Sarkano jūru, sauc par Babelmandebu, tas ir, Šausmu vārtiem, jo vasarā šajā apvidū valda šausmīgs karstums, bet vasara tur ir cauru gadu.

Šādā aspektā “bab” jeb “baba” var iegūt arī mistisku nozīmi. “Vārti”, līdzīgi sūfiju “Ceļam”, var simbolizēt Durvis uz augstāku apziņas stāvokli. Cilvēkam, kuru dēvē par “Babu”, tādējādi būtu jābūt īstenojušam sevi kā Durvīm, un garīga saplūsme un savienošanās ar viņu ir līdzvērtīga iziešanai pa šīm Durvīm augstākās sfērās.

Vēstures mācību grāmatās var izlasīt, kā viena no šādām personām, vārdā “Babs”,¹ pirms simt gadiem Persijā aizsāka spēcīgu tautas kustību – babismu –, kuru izdevās apspiest tikai ar bruņotu kareivju palīdzību. Lai nemulsinātu skolniekus, par šīs kustības cēloņiem mācību grāmatās tiek minēti sociāli un ekonomiski faktori, taču tam nevajadzētu mums traucēt apjēgt acīmredzamo patiesību: ja viņa vārds nebūtu Babs, diez vai viņam būtu izdevies izraisīt tik briesmīgu asinsizliešanu. Ņemot vērā, ka “babu” ar nozīmi “vecs vīrs” un “babu” ar nozīmi “durvis” diez vai vieno kopīga izcelsme (lai gan arī šādu iespēju nevajadzētu tik viegli atmest), domāju, ka mums klātos dot priekšroku otrajam variantam, un tādā gadījumā viņa vārds būtu tulkojams kā “Godājamās Durvis”.

Un tomēr mēs nevaram apstāties pat pie šī varianta.

Lai kā arī tulkotu, lai ko arī nozīmētu viņa vārds – “Cienījamais sirmgalvis” vai “Godājamie vārti” (jo varbūt nav nemaz neiespējami, ka pastāv vēl kādas nozīmes un nozīmju nianses, kuras vienkārši nav zināmas vai nav ienākušas prātā šī brīnišķīgā stāsta stāstniekam) –, lai ko tas, atkārtoju, nozīmētu, pašā savā valodiskajā citesamībā viņa vārds, iegūstot jaunu skanisko iemiesojumu, bez šaubām, daudz ko zaudē. Pat visprecīzākais zinātniskais tulkojums ar izsmeļošākajiem komentāriem nespēj izteikt to pakāpienu, to soli, to slieksni, kuru pārvarēja apziņa – teikšu pat pa vecai modei, gars pārvarēja pakāpienu, to pakāpienu, uz kura pacēlās mūsu stāsta varoņa, viena apsēstā jeņķa, gars –, kad viņā ieskanējās Babas Dži vārds.

Nav iespējams izteikt, ko nozīmēja šis vārds. Un viņš pats mums par to diez vai vairs pastāstīs.

Gadījums, par kuru es vēlos jums pastāstīt, notika 50. gadu vidū. Tajā laikā uzpeldēja un izplatījās jauns baumu vilnis par apbrīnojamo Babu Dži. Stāstīja dažādas lietas, bet no tenkām galu galā izveidojās apmēram šāds augsti garīgs tēls: Baba Dži dzīvo Indijā. Lai arī viņa vecums ir vairāk nekā tūkstoš gadu, viņš, mūžīgās dzīvības noslēpuma zinātājs, izskatās kā cilvēks jaunības spēku pilnbriedā, tas ir – apmēram pēc trīsdesmitgadnieka. Viņš mīt vientulīgās vietās, pastaigājas tuvāko mācekļu pavadībā un tikai retu reizi ļauj sevi ieraudzīt vienkāršiem cilvēkiem. Viņa seja izstaro mirdzumu, un viņš spēj veikt brīnumus...

Kāds amerikānis – citiem vārdiem, jeņķis –, saklausījies šādus un līdzīgus stāstus, nolēma iepazīties ar Babu Dži, lai tas viņam maksātu ko maksādams. Uzzinājis, ka Baba Dži dzīvo Indijā, viņš izdalīja savu mantu draugiem un nopirka tvaikoņa biļeti. Indija (kad viņš tajā ieradās) sākumā sagādāja viņam vilšanos. Piekrastes milzīgās, tveicīgās pilsētas likās nesolām nekā brīnumaina. Tomēr jeņķis sāka iztaujāt visus un ikvienu bez izņēmuma. Atbildes bija dažādas. Daudzi vienkārši nesaprata, ko no viņiem vēlas šis dīvainais tūrists, un atgaiņājās, citi smējās, daži tikai smaidīja un rādīja ar roku nesaprotamos virzienos. Sliktākais bija tas, ka jeņķis nezināja neviena vārda nevienā no valodām, kādās runā Indijā tās daudzcilšu tauta, – ne vārda, izņemot Baba Dži, un šo vārdu viņš atkārtoja pa labi un pa kreisi, nekaunēdamies ne savu nejaušo sarunbiedru dzimuma, ne vecuma, ne viņu sabiedriskā stāvokļa, vienlīdz uzrunādams kā daudzbērnu māti, tā pajoliņu, kā norūpējušos parlamentārieti, tā dīku ielu slaucītāju.

– Baba Dži? Kur ir Baba Dži?

Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz viņš saprata, ka pēdas ved uz ziemeļiem. Viņš devās uz turieni, pa ceļam turpinādams izjautāt pretimnācējus. Jo tuvāk viņš nāca kalnu zemei, jo retāki kļuva smaidi, bet pēdas – noteiktākas. Ļaudis rādīja uz kalnu virsotnēm un teica: “Tur.” Bet arī cilvēku palika arvien mazāk. Jau nedēļu jeņķis bija klīdis pa pilnīgi tukšu, mežonīgu apvidu, neredzēdams ceļā nevienu mājokli. Pēdējais cilvēks, kuru viņš satika, bija kāds vecs večuks, kurš arī teica: “Tur,” – un norādīja uz augšu. Amerikānis paņēma no večuka sieru un sāka rāpties augšup pa klinti.

Asie akmeņi un ērkšķi pārvērta viņa drēbes skrandās, bet locekļi pārklājās ar brūcēm, kas asiņoja. Vairākas reizes viņš gandrīz vai nokrita no bīstamām nogāzēm, taču turpināja rāpties. Trīs dienas viņš neko nebija ēdis un bija jau tuvu izmisumam. Skrandas viņu nepasargāja no vēja, bet griezties atpakaļ nebija iespējams. Tā viņš klīda pa ledus un akmeņu valstību, gandrīz jau zaudējis visas cerības, kad pēkšņi, ar pūlēm uzrāpies kādā īpaši augstā klintī, viņš ieraudzīja skaistu ieleju, kuru klāja puķes un zāle.

Pa ielejas malu gāja cilvēku grupa mirdzoši baltās drānās. Viņi par kaut ko sarunājās. Viņu vidū īpaši izcēlās kāds stalts jauneklis, no kura izstaroja mirdzums. Jeņķis uzreiz saprata, ka tas ir Baba Dži. Viņš gribēja steigties pie viņa, taču zem kājām bija bezdibenis.

– Baba Dži! O, Baba Dži! – iekliedzās jeņķis.

Cilvēki sāka lēni attālināties.

– O, Baba Dži! Es gribu kļūt par tavu mācekli! – iekliedzās jeņķis skaļāk nekā iepriekš.

Skolotājs ejot atskatījās uz viņu, un visi viņam sekoja, sarukdami arvien mazāki.

– Baba Dži! Baba Dži! Ja tu mani nepieņemsi, es metīšos pie tevis lejup no šīs klints! – kliedza jeņķis.

Viņam likās, it kā Baba Dži būtu devis viņam aicinošu mājienu, bet baltie cilvēki jau bija saplūduši vienā mirdzošā punktā pašā ielejas galā.

Ar mežonīgu kaucienu jeņķis metās tieši bezdibenī un nositās uz asajiem akmeņiem. Viņa ķermenis tika sarauts gabalos. Viņš bija beigts.

Bet Baba Dži apžēlojās par amerikāni, lika savākt kopā visas viņa ķermeņa daļas un atdzīvināja viņu ar vārdu un zālīšu palīdzību, bet vēlāk pat pieņēma savā kopienā.

Viņu tur iesauca par Upadiku, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē Nobrukušais.

© Anrī Volohonskis. Kopoti raksti. 2. sējums. Maskava, 2012.

^{Tulkojis Valdis Ābols}