Šveiks pret karu

Janvārī 2023. gadā apritēja 100 gadu kopš brīža, kad Jaroslavs Hašeks nodiktēja romāna “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” pēdējo teikumu. Šo nepabeigto, nemirstīgo un ģeniālo romānu parasti – un vienlaikus paradoksāli – definē kā humoristisku un pret karu vērstu darbu.

Krietnais kareivis Šveiks varbūt ir pēdējais lielais tautas romāns. Vai nav pārsteidzoši, ka šis komiskais romāns vienlaikus ir arī kara romāns un tā darbība risinās armijā un frontē? Kas gan noticis ar karu un tā šausmām, ja jau tās ir smieklīgas?

Tā 1983. gadā rakstā “Nonievātais Servantesa mantojums” jautāja Milans Kundera. Vēsturiskā distance, darba vērtība, ko pārbaudījis vesels gadsimts un lasītāju miljoni, lai piepalīdz dziļākām pārdomām. Pasaules literatūrā “Krietnā kareivja Šveika dēkas” ir pirmais un, iespējams, vienīgais karam veltītais romāns, kas mūs sasmīdina. Lai gan Hašeka romāns nav tikai par karu vien (īstenībā Šveiks frontē nemaz nenonāk), tomēr smiekli, kurus viņš uzmodina, pret karu vēršas ar milzīgu spēku.

Minētajā rakstā Kundera min Hašeku kā vienu no “Eiropas romāna” pārstāvjiem, kurš atšķirībā no modernās zinātnes un tehnikas nav iekritis tīrā racionālismā balstītās drošticamību lamatās. Hašeks “pats savā veidā, ar savu paša loģiku” romānā iemiesoja jēgpilnas vēsturiskās perspektīvas zudumu. Zaudējums, kas kļuva acīmredzams līdz ar sociālo utopiju un ideoloģiju sabrukumu, 20. gadsimta sākumā vēl bija gandrīz nemanāms. Tā dēvētais “lielais” – proti, “Pirmais pasaules” – karš, konfrontējot cilvēci ar pašas destruktīvo un pašiznīcinošo ārprātu, bija izšķirīgais notikums, kas liecināja par Eiropas civilizācijas krīzi.

Romānu Kundera redz kā izziņas instrumentu, kura pamatā ir “šaubīšanās gudrība“ un “nedrošība”. No šī viedokļa Hašeka romāns varbūt ir galējais mūsdienu pašpietiekamo priekšstatu graušanas veids. Mēs nezinām, ko domāt par galveno personāžu, mēs nezinām tā nodomus, un autors mums neko nepastāstīs par tā kara nozīmi, pie kura Šveiks pieder un nepieder. “Šveiks”, manuprāt, ir vienīgais sava laika romāns par karu, kur labais un ļaunais nestāv viens otram pretim kā kaut kas pats par sevi saprotams, kur nepastāv viena “mūsu”, labā puse un otra “svešā”, naidīgā. Austroungārijas impērijā naidīgi plūcas ungāru un čehu kareivji, Šveiks draudzīgi pļāpā ar sagūstītajiem tatāriem, lai gan cits citu nesaprot. Netiek uzdots jautājums par kara jēgu, pats Šveiks vienā brīdī uzvelk mundieri, kas pieder krievu kareivim, kurš peldas dīķī. Kareivis aizbēg kails, un Šveiks staigā gar dīķi, lai ūdens virsmas spogulī redzētu, cik labi viņam piestāv krievu formas tērps, līdz austriešu karavīri viņu apcietina.

Kara ainas, līķu attēli, virsnieku slimīgā rīcība, kaislība uz nāvessodiem, priesteriskie un poētiskie dziedājumi un nogalināšanas tēma (īpaši otrajā daļā) ir tik neizpušķoti, nežēlīgi, krāsaini, pretīgi, drausmīgi un precīzi, ka nepacieš nedz citēšanu ārpus konteksta, nedz komentēšanu.

Hašeka romānam, gluži tāpat kā ikvienam mītam, iniciācijas tekstam un katram dižam literāram darbam, ir vairāki līmeņi vai plāni. Pirmajā atrodam konkrēto norises telpu un laiku: Šveiks ir personāžs no Prāgas perifērijas, runā kolorītā neliterārā čehu valodā un bārstin bārsta krogus pastāstiņus. Pateicoties šādam stilam, Hašeks literatūras vēsturē ierakstījās kā tautas rakstnieks. Nākamajā līmenī ievietosim oriģinālās romāna metodes, piemēram, dažnedažādu tekstu kolāžas kā vienreizīgu liecību par laikmeta garu. Filozofiskajā līmenī dominē jautājums par muļķību, absurdumu, iracionalitāti un neiedomājamo idiotismu ikvienā kara mašinērijas posmā. Runājot par eksistenciālo un garīgo līmeni, jāpievēršas cilvēka apziņas un domas akluma tēmai. Hašeks zināja, kāda ir smieklu loma: mēs nespējam nesmieties, kad piepeši uzzinām patiesību, par kuru līdz šim esam bijuši sisti ar aklību. It īpaši, kad atklājam stulbumu, kas uzdodas par patiesību un labo.

Cilvēci tās lieliskajā zinātnes un tehnikas progresa ceļā Pirmais pasaules karš aizveda līdz vēsturiskai atziņai, ka tā spēj pati sevi iznīcināt. Šīs “modernās” civilizācijas situācijas iracionalitāti ģeniāli izpauda divi rakstnieki, kas piedzimuši pašā civilizētās Eiropas centrā, Prāgā. Abi nāca pasaulē 1883. gadā, un, kad izcēlās karš, viņiem bija 31 gads. Franca Kafkas kontā bija vairāki stāsti, atvilktnē “Pārvērtība”, un viņš tikko bija sācis rakstīt “Procesu”, pateicoties kuram mūsdienu iracionalitāti sāka dēvēt par absurdu. Hašekam dažādos čehu žurnālos bija nodrukāti jau vairāki simti īso stāstu, gan ar īsto vārdu, gan daudziem pseidonīmiem. Tie pārstāv izcilu komiskas muļķības jeb, pareizāk sakot, idiotisma gadījumu krājumu, un tos autors bija pētījis ar mocekļa nesavtību un entomologa centību. Viņš mācījās “zem klajas debess”, kā mūsdienās mēdz sacīt, un pieskārās filozofa cienīgiem fenomeniem. Abus jaunos rakstniekus vieno absurduma un idiotisma tēma, kuras kopīgā iezīme ir ciešanu un smieklu tuvināšanās.¹ Abi bija nodarbināti prestižās finanšu iestādēs (Hašeks arī vairākos uzņēmumos ar sliktāku reputāciju), abi 1914. gadā pieteicās Austroungārijas armijā.

Kāpēc? Pirmais bija gandrīz vai askēts, otrs – pārāk anarhistisks pat saviem anarhistiskajiem biedriem. Pirmais bija uzticības, otrs – atbaidošas bezatbildības paraugs. Abi bija galēji jūtīgi un savu iekšējo pasauli labi slēpa no sabiedrības skatieniem. Francs pazīstams kā elegants jauneklis ar melnu platmali galvā, baltu krādziņu un izejamo spieķi, Jaroslavs – kā klaidonis nomītos zābakos un mūžīgo alus glāzi priekšā. Gan privātajā dzīvē, gan sabiedrībā abus varētu dēvēt par iracionālistiem. Ne vienā, ne otrā nebija ne druskas militārisma.

Ja mēs spētu saprast, kas šajos divos vīriešos izraisīja vēlēšanos piedalīties karā, iespējams, mēs kara cēloņus saprastu labāk, nekā vienkārši atsaucoties uz Sarajevas atentātu. Skaidrs ir tas, ka mūsdienu sabiedrības absurdumu abi apzinājās krietnu laiku pirms plašas sabiedrības.

Kafkas un Hašeka romāniem un stāstiem ir divas kopīgas iezīmes: pirmkārt, tie norauj klišeju segu no dažādiem sabiedriskiem iedibinājumiem, likumiem un noteikumiem, turklāt parāda, ka tām nav nekādas saprātīgas jēgas. Otrkārt, tie pievēršas cilvēkam, kurš ir atkarīgs no sabiedriskajiem iedibinājumiem vai kaut kādā veidā pieder pie tiem, atklājot, ka arī viņš ir zaudējis jēgu, savas eksistences jēgu. Varbūt abi rakstnieki uzskatīja karu par tik nopietnu lietu, ka tas nav salīdzināms ar viņu dzīvi (literāro un ne tikai literāro). Likt uz spēles dzīvību citu labad, tēvzemes labad, ideālu labad 20. gadsimta sākumā bija garantēts veids, kā atpirkties no absurduma.