Svētais Augustīns un buļļu cīņa

Piedzīvojums. Šis vārds manās ausīs ieguvis nelāgu pieskaņu, to pārāk bieži izmanto, runājot par profesionālu “piedzīvojumu meklētāju” garlaicīgajiem varoņdarbiem, kurus šie cilvēki apraksta grāmatās, ja vien prot rakstīt; ja ne, viņi nolīgst rēgu rakstniekus, kuri bieži vien arī to neprot.

Es tādas grāmatas nelasu, taču valodas par tām atbalsojas, un atbalsojas arī atbalsis. Vismaz grāmatniecības biznesā ir papilnam varoņu, kuri tērē savu laiku, naudu un enerģiju necaurejamos džungļos un tuksnešos, ko var šķērsot tikai visjaudīgākajā automašīnā, tramdot citus dzīvniekus – neapšaubāmi pārākus par viņiem pašiem, piemēram, lauvas un tīģerus – tik ilgi, līdz izdodas tos nobeigt. Citi cenšas iebarot āķus neēdamām zivīm, tādām kā tarpūnas. Vēl citi šķērso okeānu ar plostu, pārtiekot vienīgi no planktona un jūraszālēm. Kāda velna pēc? – es sev vaicāju. Un vienmēr, vienmēr kāds kaut kur rāpjas kalnos un raksta par to grāmatu, ko lasa teju vai miljoniem ļaužu – cilvēki, kuri acīmredzot uzskata, ka, ja reiz nevar nonākt tur paši, tad vismaz jādzird, ko saka tie, kas tur bijuši. Un ne reizi vien esmu dzirdējusi jaunas sievietes atzīstamies: lai gan viņas nejūtot nekādu vēlēšanos precēties, tomēr labprāt dzemdētu bērnu – vienkārši piedzīvojuma dēļ. Tiesa gan, ne pēdējā laikā; tā bija iecienīta poza 20. gados un pašā 30. gadu sākumā. Dažas tiešām tā arī izdarīja, taču nezinu nevienu, kura būtu par to sarakstījusi grāmatu – visu cieņu.

V. B. Jeitss reiz atzīmēja – nevaru atrast vajadzīgo citātu, tāpēc saku to saviem vārdiem –, ka nelaimīgs (neveiksmīgs?) ir tas, kura piedzīvojumi pārsniedz viņa pieredzētspēju; pieredzētspēja manā izpratnē ir aptuveni tas pats, kas spēja apjēgt, kas ar tevi noticis. Varbūt šī tad arī varētu būt atšķirība starp vienkārši piedzīvojumiem un patiesu pieredzi? Proti, piedzīvojums ir kaut kas, pēc kā cilvēks dzenas baudas vai pat savtīga labuma dēļ, kā dodoties meklēt zeltu vai laupīšanas karā uz citu valsti; vai lai sajustos dzīvāks nekā parasti – cerībā, ka tas patiešām notiks. Pieredze savukārt ir tas, kas, paejot ilgākam laikam, ar tevi īstenībā notiek; tā ir patiesība, kas agri vai vēlu tevi beidzot panāk.

Reizēm piedzīvojumi var būt arī aizraujoši, taču tas negadās bieži. Ne tad, ja tu atceries, kas notika patiesībā, – atceries visu. Tie ir pārejoši un, šķiet, ne pie kā īpaši nenoved; par tiem var pastāstīt draugiem, lai viņus mazliet uzjautrinātu. “Reiz, pirms daudziem gadiem,” es dzirdu sevi stāstām, jo tik tiešām esmu to stāstījusi, “es Boulderā, Kolorādo, uzkāpu klintī, turoties tikai ar rokām vien – indiāņu mokasīnos, kailiem stilbiem. Un, kad es jau biju tikusi gandrīz pašā augšā, pēc sešu stundu taustīšanās, meklējot, pie kā pieķerties un kur likt pēdu, un mani jau bija pārņēmusi neatkārtojama laimes sajūta, ka tur augšā es ieraudzīšu kaut ko brīnišķīgu, no alas atskanēja kaut kas sasodīti līdzīgs lāča rēcienam, un es pa galvu pa kaklu metos klumburot lejup.” Tas ir fakts. Es nekad mūžā nebiju kāpusi nevienā kalnā – nebiju pat jutusi ne mazāko vēlēšanos kādā uzkāpt. Bet tā nu gadījās, ka es, visnotaļ pamatotu iemeslu vadīta, biju apmetusies kādā kalnu nogāzes namiņā; laiks bija debešķīgi saulains, kaut arī reizēm vētrains. Un kādu rītu es iznācu no būdas un uzkāpu ļoti pieticīgā klintī – viena pati, nepiemēroti ģērbusies tam gada laikam, kad klaburčūskas met ādu. Un, ja tas radījums alā patiesībā nebija lācis, tad visādā ziņā kāds nedraudzīgs dzīvnieks, kurš rēc uz cilvēkiem, un šis absurdais izlēciens – gandrīz sešas stundas smagākā darba manā mūžā, turoties pie klints tikai ar roku un kāju pirkstiem, – uz nieka deviņām dienām nolika mani gultā ar vainu, ko vietējie sauca par “muskuļu saindēšanos”. Nezinu, ko tieši viņi ar to domāja, bet skaidri atceros, ka gultā varēju pagriezties tikai ar citu palīdzību un arī tad lielās mokās. Un vai es no tā kaut ko mācījos? Domāju, ka ne, jo pēc trim gadiem es Meksikā jau kāpu vulkānā – tajā pašā slavenajā vulkānā ar neizrunājamo vārdu, kurā agri vai vēlu uzkāpj katrs, kurš gadās tā tuvumā. Bet vai tas bija iemesls tajā kāpt arī man? Nē. Es pēc tam vārguļoju nedēļām ilgi. Tas beidzot lika man saprast: es neesmu radīta, lai kaut kur rāptos. Kāpēc es to nesapratu uzreiz? Lūk, šādu lietu aprakstus, manuprāt, vajadzētu likt zem virsraksta “Piedzīvojumi”.

Es uzskatu, ka tas ir diezgan apšaubāms vaļasprieks, taču esmu dzirdējusi, kā cilvēki klāj vaļā dēku stāstus, kas ir tikai pavisam mazliet labāki par manējo: viņu kalni bija augstāki vai jūra – plašāka, vai lācis – lielāks un skaļāks, vai varbūt klints – stāvāka, taču nekam no tā visa nebija nekādas jēgas, ja neskaita pašu faktu, ka tas vispār bija noticis. Ar to nepietiek. Vai nevarētu būt tā, ka pieredze, proti, tas, kas no dienas dienā notiek ar cilvēku, kurš dzīvo, ir jebkas tāds, kas vispār tiek aptverts? Ka tā, bez kādām pretenzijām, ir daļa no tavas augošās un mainīgās dzīves? Ka tā ir tas (lai kas tas būtu), kas notiek tavā prātā, tavā sirdī?

Piedzīvojums gandrīz nekad tāds nešķiet pašā notikuma brīdī – vismaz mēs to neapzīmējam ar šādu vārdu. Piedzīvojums var būt novēlota atskārsme, kaut kas tāds, kas notiek atmiņā un tiek papildināts ar radošiem izpušķojumiem vai pat klajiem meliem – tāpēc to vajadzētu pilnībā apspiest vai arī iet līdz galam un uzbūvēt no tā kārtīgu beletristiku. Man pašai daiļliteratūras rakstīšanas paradums devis iespēju atrast derīgu pielietojumu savai dabiskajai un neārstējamajai tieksmei: es mūždien mēģinu iedabūt kaut kādā formā to bezveidīgo jucekli, ko sauc par mūsu eksistenci šai nolāpītajā pasaulē. Gandrīz pilnīgi vienalga, kādā; svarīgi tikai, lai tā būtu atpazīstami cilvēka roku radīta – vēl viens sīks pierādījums cilvēka iztēles derīgumam un realitātei. Taču pat tad, kad darīšana ar visstriktāko formas rāmi, – kāds sajukums iestāsies, ja tu nespēsi ar stingru roku novilkt skaidru robežu starp to, kas patiešām noticis, un to, ko tu par to pēc tam esi izfantazējis. Varbūt mana dvēsele tomēr tiks glābta, par spīti man pašai, jo laiku pa laikam es paņemu kādu nevadāmu, nesagremojamu faktu un pārvēršu to par daiļliteratūru. Es pavēlu lietām notikt saskaņā ar zināmu loģiku – manu personīgo loģiku, protams –, un viss beidzas tā, kā tam, manuprāt, vajadzētu beigties. Un ne no viena puses neseko nekāda – vai gandrīz nekāda – pretī runāšana. Citādi, ja nebijis šī drošības mehānisma, es laikam gan būtu pati lielākā mele, kāda vien pamanījusies izsprukt no cilpas. (Kad pēdējo reizi kāds pakārts par meliem?) Kas ir patiesība? – es bieži sev vaicāju, un Atbalss atsaucas: kas gan to zina?

Pirms krietna laiciņa kāds grāmatu izdevējs mani lūdza uzrakstīt kaut ko līdzīgu autobiogrāfijai, un es ar lielu prieku ķēros pie darba. Izklausījās ārkārtīgi vienkārši, kad viņš teica: “Vienkārši sāciet un pastāstiet visu, ko atceraties līdz pat šim brīdim.” Tikai kad biju uzrakstījusi kādas simt lappuses, es aptvēru – vai atzinu –, ka esmu iekritusi šaušalīgās lamatās. Pirmkārt, es atceros krietni daudz muļķīgu un garlaicīgu lietu. Bijuši arī posmi, kad mana dzīve atgādinājusi izturības pārbaudi vai samērā noslēpumainu, bet ne sevišķi interesantu un bieži monotonu mēģinājumu izdzīvot ar visprimitīvākajiem līdzekļiem. Ir desmitiem lietu, kas varētu likties amizantas, bet man ne prātā nenāk par tām stāstīt, tā ir tikai mana darīšana. Ir bezgala daudz sīku atgadījumu, kas varētu uz brīdi izklaidēt iecietīgi noskaņotus draugus, taču nodrukāti tie izskatās tieši tik muļķīgi, cik patiesībā arī ir. Un, protams, ir grandiozās, ne ar ko nesajaucamās eksistenciālās krīzes, emocionālās izdegšanas, fiziskā pārguruma periodi, zibeņi, kas satriec lauskās tavas dvēseles ainavu, – un kurš gan pēc pasūtījuma rakstīs par to? Nē, tas paliek slepenam manuskriptam, ko noglabā starp citiem papīriem, un, ja tavs testamenta izpildītājs ir labs draugs, kurš, iespējams, uzaudzis, lasot svētā Augustīna “Atzīšanos”, tad viņš to ar mīlestību uzmanīgi izlasīs un maigi sadedzinās – tevis pašas labā.