Tavs Rūdolfs B.

1902. gada janvāra nogalē Rūdolfs Blaumanis uzrakstīja vēstuli savam jaunības draugam Andrievam Niedram. Blaumanis tolaik vadīja Pēterburgas Avīžu redakciju, bet Niedra Davosas sanatorijā atpūtās no avīzes darbiem un ārstēja plaušas. Pavirši raugoties, nekā ārkārtēja vēstulē nebija – parastās runas par manuskriptiem, honorāriem un citām “veikala lietām”. Blaumanis rakstīja, ka vairs negrasoties viņa vietā lāpīt viduvējas feļetona publikācijas un ka turpmāk par vienu tulkojuma rindu prasīšot trīsreiz lielāku samaksu, nekā parasts. “Jeb vai Tu domāji,” viņš rakstīja, “ka es te pie Pēt. Av. esmu piestājies par tulku?”

Vēstules tonis šķita gluži saprotams: darbs redakcijā Blaumanim derdzās, Pēterburgas mākslinieciskā un sabiedriskā dzīve valodas dēļ bija sveša, turklāt sanatorijā Andrievs uzturējās par viņa līdzekļiem. Tomēr Niedra, būdams vērīgs lasītājs, drauga vēstulē saskatīja daudz skarbāku zemtekstu. Blaumanis atvadījās ar vārdiem: “Sveiks! Tavs Rūd. B.”

Lūk, kā Niedra to vēlāk komentēja: “Šī ir pirmā reize mūsu vēstulēs, kur Blaumanis neparakstās vairs ar savu priekšvārdu vien, kā tas mūsu starpā bij parasts, bet pieliek jau klāt uzvārda pirmo burtu. Tas man visskaidrāk rādīja, cik ļoti viņš ir par mani uzbudinājies. Nav jādomā, ka Blaumanis naudas dēļ būtu tā uzbudinājies. Viņš nekad nav bijis mantkārīgs. Bet viņa sievišķā daba vienumēr lūkoja no ārējiem sīkumiem iztulkot otra jūtu stāvokli pret sevi. Un viņu ar’ gan būs visvairāk uzbudinājis tas, ka es nostādu viņu blakām kaut kuram vienkāršam tulkotājam un algas strādniekam.”

Blaumanis un Niedra iepazinās 1888. gadā Ērgļu zaļumsvētkos. Andrievs tolaik bija ģimnāzists, vingrinājās prozā un gatavojās abitūrijai. Rūdolfs, jau diezgan pieredzējis rakstniecībā un žurnālistikā, uzņēma jauno Andrievu savā Rīgas jumta istabiņā par aizbildināmo – jeb, kā pats to dēvēja, par “literāro krustdēlu”. Tas paredzēja gan tuvu draudzību, gan skološanu rakstniecības smalkumos, gan – iespēju robežās – materiālo atbalstu (Niedram tas īpaši nāca par labu, studējot teoloģiju Tērbatas Universitātē). Pēc līdzīga principa Blaumanim veidojās attiecības ar Emili Melngaili, Kārli Skalbi, Kārli Aleksandru Būmani, Kārli Štrālu, Jāni Akurateru, Viktoru Eglīti un citiem jauniem māksliniekiem. Eglītim Blaumanis 1900. gada pavasarī rakstīja: “Cik karsti es Niedri neesmu mīlējis! Kādas karstas rūpes man kāda cita drauga nedienas sagādājušas! Cik mīļš man Melngailis, Tu, Jürgens un mana jaunākā “mīlestība” – tas ģimnāzists, par kuru sākumā ieminējos! Visu šo cilvēku klātbūtnē manī kaut kas raisās, kaut kas tiek vaļā, it kā no trauka ar saldi smaržojošām zālēm būtu noņemts vāks un viņu garaiņas man izplūstu caur un caur.”

Šī sarakste, ko sastādījis un komentējis Andrievs Niedra, ir viņu draudzības lēnās, nenovēršamās iziršanas hronika. Ir pamats uzskatīt, ka draugi atsvešinājās Niedras un Melngaiļa vērpto intrigu dēļ. Arī pats Niedra visai šaubīgā augstsirdībā atzina, ka “vainas lielākā daļa guļ manā un manas dabas pusē”. Iespējams, tieši tādēļ viņš savas attiecības ar Blaumani aprakstīja garā apoloģijā ar nosaukumu “Kā man Blaumanis prātā stāv”.¹

Aplūkot šos notikumus no Blaumaņa skatpunkta ir daudz grūtāk. Taču īsi un kodolīgi viņš savas jūtas pret Niedru reiz atklāja vēstulē Aspazijai. “Jūs zināt,” viņš rakstīja, “es biju Niedras lielākais draugs, bet jo tālāk viņš attīstās, jo nesimpātiskāks viņš man ir. [..] No N. izgaro kaut kas nepatiess, un tas sagādā man sāpes, kad atceros pagājušos laikus.”

Svens Kuzmins

Niedras vēstule Blaumanim no Puzeniekiem uz Brakiem 1894. g. rudenī ¹

“Mīļo balto! Caur māsas vēstuli saņēmu šodien arī no Tevis labas-dienas. Tas man der par pierādījumu, ka Tu uz mani nemaz tik lieliski nedusmojies, kā es to pelnījis. Kā Tev, varbūt, vēl piemiņā  – pagājušo vasaru es gribēju ar Tevi tikties, tādēļ ar rakstīšanu vilcinājos. Par vasaru izblandījos pa malu malām un atkal netiku rakstījis. Par visu šo rudeņa gabalu strādāju uz eksāmeniem tā, ka neatlika gandrīz laika – degunu nošņaukt. Zināms, manu rakstīšanas kūtrumu tas neattaisno... Šorīt beidzot pārbraucu no Mētraines², kur noliku vienā dienā trīs eksāmenus, divi no tiem par itin plašiem priekšmetiem: vecas derības ievadā un bībeles stāstos, filozofijas vēsturē un loģikā. Tagad nu esmu ar tā saucamiem priekšarodiem galā un varu strādāt pēc sirds patikšanas uz beigu-eksāmenu (atliek gan vēl sprediķis, zinisks darbs un katēcheze, bet tos nevar nemaz skaitīt par eksāmeniem). Par sevi saprotams, tagad pasteigšos atsteigt to, ko vēstuļu rakstīšanā par pagājušo laiku nokavēju, tādēļ “nepiemin’, kas jau grēkots sen”. Šodien gan vēl nevaru nekā prātīga Tev uzrakstīt, jo esmu stipri noguris, bet turpmāk strādāšu arī pa šai pusei uzcītīgāki. – Kā man tagad citādi iet? Tu jau neļaunosies, ka runāju tikai par sevi. Ar veselību veicas tā palabi. It īpaši tagad, kur grozīgais rudens laiks pašu stipro gāž gar zemi, es pats tīri pabrīnos: pa reizei jau gan vēders aizcietinās, bet (pa lielkundziski!) es jau zinu, ko Kurzemē nozīmē Franz-Josef-Quelle. Tad, zināms, veselībai pieturoties var arī labāk strādāt, un darbs man tagad vēl vairāk, kā agrāk, ir tapis par baudījumu. Tā tad dzīvoju vienos baudījumos. Nākošā vēstulē pārstāstīšu sīkāki par saviem darbiem. Tagad tikai vēl minēšu par saviem attālākiem nākotnes nodomiem. Nākošā augustā atkal došos uz Mētraini. Līdz tam laikam te būšu varbūt jau apstrādājis beigu eksāmena pirmo pusi, tā tad varbūt varētu uz ziemas-svētkiem par gadu taisīt beigu-eksāmenu. Bet nu mani vēl dīda godkārības velns, piedalīties sacenšanās darbā par teoloģiskiem jautājumiem. Ja nu padošu šim vilinātājam savu pirkstu, roku un dvēseli, tad, zināms, beigt varēšu tikai pusgadu vēlāk, t. i. par Jāņiem, tagad pēc pusotra, gandrīz diviem gadiem. Pēc tam tad laidīsimies abi uz Heidelbergu. Tur pusgads sākas 16. okt. m. d., tā tad līdz tam laikam (no jūnija sākot) varēsim izklenderēties pa Šveiciju, manis pēc kad pa Italiju.

Dzirdēju, ka Tu domājot gandrīz vai precēties. Ja nemaldos – Melngailis³ man to minēja. Turklāt viņš apzīmēja vienu (vecāko) P – – ļu skuķi par Tavu objektu, (t. i. varbūtisko). Ja nu lieta ir tāda, tad jau nu gan mazāk ko cerēt, ar Tevi kopā apskatīt ārzemes. Jo uz Savu kāzu-ceļojumu Tu manis līdzi neņemtu (kaut gan es stipri vien taisos laboties). Bet par to nekas. Tad es varētu Tevi jau Mētrainē būdams iecelt par savu desu- un šķiņķa liferantu, t. i. patiesībā to liferētu Tava labākā puse, kamēr Tu pats fabricētu makulātūru, kuŗā šie dārgumi būtu ietīti. Katrā ziņā – skaties, no kuŗas puses gribi, nākotne izrādās jauka.

Un tad vēl Tev minēšu, kas mani iepriecināja: latvieši sāk mosties. Nerunāju te par jaunajām idejām un strāvām – no turienes nekas pozitīvs nevar nākt –, nē, Mētrainē, pat lettoņu starpā, sāk ierasties jau strādnieki, intelligenti puikas. Es ticu, ka drīz nozudīs mūsu ārējā pamošanās. Vairs neķerstīsimies pēc ārējiem spīdekļiem, bet strādāsim, strādāsim un nelielīsimies. Tas jau bij gluži dabiski, ka par pagājušiem 30 gadiem vēl nebij iespējams izaudzināt īsti izglītotus latviešus. Ko par tādiem sauc, bij pa lielākai daļai putas; bet tagad nāks citi laiki. Līdz šim mums bij tikai slimi ģeniji (maziņi); tagad nāks veselīgi talanti. Un to mums vajadzīgs, tie priecina sirdi. Nezinu, ar ko Tu tagad satiecies; nezinu, vai arī Tu ar tādiem esi iepazinies. Laikrakstos viņu vārdi gan nebūs sastopami.

Varbūt arī Tu šad un tad man atrakstīsi pa rindiņai. Daudzi nē: to, kā iet ar veselību pa neģēlīgo rudens laiku, vai literātūrā kas ievērojams (latviski es ilgu laiku nekā neesmu lasījis)... Un varbūt ja kaut ko raksti Melngailim, tad piezīmē, lai viņš atsūta man ar’ izlasīt. Pie Melngaiļa vēl neesmu bijis, nebij vaļas. Bet tagad gan būs jāapskatās, vai viņš nesāk laist vaļā kādu muļķību. Vienu reizi jau gandrīz tā nopratu no dakteŗa, ka Emilis pa reizei tomēr vēl ir par strauju. – Ko domā: P – – ls pircis vijolīni par kādiem 200 rubļiem. Melngailis nosolījies priekš P – – ļu Ernsta izgādāt kādus 40 rubļus un tos viņam aizdot, un šis pats Melngailis griežas pie Andrieva Niedras ar lūgumu, lai aizdodot Melngailim 40 rubļus, ko aizdot P – – lim. Pie tā paša Andrieva Niedras griežas ar lūgumu kāds Jānis Niedra, stud. pharm. Mētrainē, lai atgādinot Emilim Melngailim mīļiem vārdiem alte Verbindlichkeiten⁴, tā rubļi 5, kuŗi min. farmaceitam esot ļoti vajadzīgi. Ko Tu šinī brīdī darītu, it īpaši, kad Emilis Melngailis raksta – šis negribot palikt par blēdi, kas esot solīts, tas jāpildot? Es apskatījos pa istabu, kad izlasīju viņa vēstuli. Melngaiļa tur nebij un pērienu pa pastu viņam aizsūtīt nevarēju. Aizrakstīju tikai, tak lai nerūpējas; kad braukšu uz Mētraini, tad vedīšu šo lietu kārtībā. Kā man tas izdevās, par to nākošu reizi. Sveicini Savu māti. Tavs Andrievs.”

Piezīmes

1) Savu studiju lielāko daļu es pavadīju ārpus’ Mētraines, gan kā mājskolotājs, gan arī pie savējiem vai pie kādiem pazīstamiem. Studēju no grāmatām, ko vai nu paņēmu no ūniversitātes bibliotēkas, vai ar’ iegādājos pats. Vēlāk manas bibliotēkas labāko daļu aizveda no Kalsnavas vai nu lielnieki, vai arī kāds teologs, kas bij zinājis atšķirt labākās grāmatas teoloģijā no mazāk labām, un pie tam bij interesējies taisni par tām pašām teoloģijas nozarēm, kā es. – Uz eksāmeniem es tad mēdzu aizbraukt uz Mētraini, uzmeklēt vajadzīgos profesorus un tos lūgt, lai mani eksāminē. Tolaik šai ziņā profesori nabaga studentiem labprāt nāca pretīm.

2) Mans aprēķins par studiju beigšanu, diemžēl, izrādījās par gluži greizu. Bij jauzrauj vēl vesels gads virsū, – gan nu ne slinkuma dēļ, bet dēļ tā paša godkārības velna un, sakarā ar to, arī dēļ nejēdzīgām sejas nervu sāpēm, ko iemantoju skriedams termiņa beidzamā acumirklī ar savu sacerējumu uz dekānu. Sacensības temats 1896. gadā teologiem bij par vakarēdiena iestādīšanas vārdu īsto nozīmi. Es uzstādīju jaunu iztulkojumu, kuŗš nav bez sava pamata, bet maniem profesoriem tomēr bij izlicies par traku. Alfrēds Zēbergs bij par to nodevis spriedumu, ka man neesot nekādas nojautas, kas esot eksegēze. Man atkal likās, ka viņam bij maz nojautas, kas ir motīvu pārveidošanās, jo uzdevumu es lūkoju atrisināt pēc patstāvīgas metodes, piemērodams Teichmüllera teōriju par sajēgumu vēsturi valodas gleznu un dzejisku motīvu pārveidošanai. Prof. Kvačala gan bij piezīmējis, ka manas domas esot pārdrošas, bet ne bez prāta; tomēr godalgu es nedabūju. – Tāpat savam ziniskam darbam (par Esras 4. grāmatas kompoziciju) es ziedoju veselu pusgadu, lūkodams arī tur atrast jaunu atrisinājumu. Tā es tik’ tik’ nogāju gaŗām tām briesmām, kas aiznesa neziņā dažu no maniem visvairāk apdāvinātiem biedriem: iepeldēt zinātnes bezgalībā un pazaudēt krastu no acīm.

3) Blaumanis mūžam skuma par to, ka viņš nebij domātājs, neskatoties uz to, ka saprātīgākos brīžos gan izteicās – šis ar savu mākslu esot pilnīgi apmierināts un laimīgs. Tādēļ viņš šad un tad sadūšojās un sāka mācīties latīniski un grieķiski, lai tad kopā ar mani (citu reiz ar Andrējanovu⁵) dotos uz Vāciju kā brīvklausītājs augstskolā vai arī kā novērotājs turienes kultūras dzīvē.