Tīģera rēgs

Gandrīz 15 gadus es rakstīju kaudzēm vēstuļu, kuras nebija no manis. Tās bija ļoti dažādas – no vienkāršām pateicības kartītēm un līdzjūtībām līdz garām sarakstēm ar dižākajiem un izcilākajiem: politiķiem, avīžu redaktoriem, bīskapiem, Lordu palātas deputātiem. Personiskākas dabas vēstules, sekojot ierastai procedūrai, es rakstīju lielā šriftā ar dubultatstarpēm un izdrukāju. Tad mans darba devējs – vēstuļu sūtītājs – tās rūpīgi pārrakstīja uz reljefa vēstuļpapīra ar Montblanc pildspalvu, nosusināja ar dzēšlapu un apakšā uzlika kruzuļotu parakstu.

Es sarakstīju arī milzum daudz avīžu rakstu, runu, šad tad pa dzejolim, kā arī vairākas grāmatas. Šīm grāmatām tika veltīts lērums recenziju un portretrakstu par cilvēku, kura vārds greznojās uz vāka. Neskaitāmi literāti sāka sarakstīties ar “autoru”, pat nenojauzdami, ka arī atbildes uz viņu vēstulēm sacer algota darbiniece. Mēs esam lieliska komanda, autors bieži mēdza teikt. Un viņam bija taisnība. Kad viņš bija apmierināts, arī es biju apmierināta. Mēs labi sastrādājāmies, un es lielākoties biju uzticama sabiedrotā, ko interesēja darbs un apbrīnojamie psiholoģiskie procesi, kas risinājās abās iesaistītajās pusēs. Gadu gaitā es daudz ko uzzināju par godkāri, par vēlmi tikt pieņemtam, par tiem garajiem ceļiem, kurus vīrietis gatavs mērot, lai izliktos par to, kas viņš nav. Kā arī par ceļiem, kurus gatava mērot sieviete, lai konspiratīvi līdzdarbotos šajā izlikšanās spēlē.

Tas, kā es iepazinos ar savu darba devēju, ir garš stāsts, šeit to nāksies saīsināt. Īsumā tātad: mēs iepazināmies, pateicoties manai interesei par krievu valodu un tulkotājas darbam. Tas notika 1981. gadā. Es atbraucu no Sentandrūsas Skotijā, lai palīdzētu viņam iegādāties Leonida Pasternaka Palestīnas ainavu sēriju, jo nesen biju iztulkojusi gleznotāja memuārus. Paskaidroju, ka Pasternaka meitas Žozefina un Lidija bija apzvērējušas nekad nepārdot tēva gleznas. Taču viņu tas neinteresēja.

– Tu nesaproti, – viņš sacīja, – man tās vajag. Vajag, un viss. Tās man atgādina par bērnību, par dzimteni, kuras vairs nav, kura ir pilnīgi iznīcināta. Man vajag tās bildes.

Nekad iepriekš nebiju satikusi tik dīvainu un ekstravagantu cilvēku – viņš bija kā rets tropu putns. Viņa košās spalvas bija apbrīnojamas; kad viņš izpleta spārnus, viņa žaketes odere mirdzēja un vizuļoja kā stikla prizma. Viņš nēsāja milzīgu safīru pie atloka, spilgtu zīda kaklasaiti, vienu zeķi rozā, otru zaļu. Uz labās rokas viņam bija divi zelta pulksteņi, uz kreisās – viens platīna, pirkstos vesela dārgakmeņu kolekcija – rubīni, dimanti, smaragdi.

Mēs devāmies uz Oksfordu satikt Žozefinu Pasternaku. Viņa bija erudīta un mērķtiecīga sieviete, uz kuru grūti atstāt iespaidu, taču šī eksotiskā radījuma klātbūtnē viņa acumirklī meitenīgi atmaiga un sāka koķetēt. Man par izbrīnu, gleznas viņa pārdeva.

Pēc tam viņš aizveda mani uz Londonu savā rolsroisā ar privāto šoferi. Brauciena laikā es runāju maz, taču, tuvojoties Londonai, viņš sāka taujāt par manu dzīvi un interesi par Pasternaku. Viņš uzmanīgi klausījās, tad pārsteidza mani, teikdams, ka vienmēr esot vēlējies izdot ārzemju grāmatas un ka man noteikti jānāk strādāt viņa izdevniecībā un jāpārrauga krievu autoru saraksts. Nez kur ir āķis, es nodomāju. Ja tev ir trīs bērni, jaunāki par pieciem gadiem, reizēm sāk likties, ka tu nekad vairs nestrādāsi, ka visu atlikušo mūžu lasīsi tikai vakara pasaciņas. Bet te pēkšņi man piedāvāja interesantu intelektuālu darbu, ko varētu veikt no mājām brīvajā laikā, cik vien bērnu audzināšana atļautu. Nekāda āķa nebija, vismaz es tādu nepratu saskatīt. Mana alga būtu 5000 mārciņu plus izdevumi – “Visas manas meitenes sāk ar pieciem tūkstošiem gadā, vai kā?” –, un es varētu sākt strādāt nekavējoties. Man būtu jābrauc no Skotijas uz redakcijas sapulcēm un dienu vai divas mēnesī jāpastrādā Londonas birojā. Visu atlikušo laiku es varētu dzīvot mājās un sazināties ar cilvēkiem pa telefonu. Sēžot rolsroisa aizmugurējā sēdeklī, mēs apstiprinājām vienošanos ar rokas spiedienu.

Tad viņš lika šoferim izmest līkumu gar biroju, lai man to izrādītu. “Tev patiks pie manis strādāt. Man ir laba priekšnojauta. Mans moto ir: kad mēs strādājam, tad strādājam, kad atpūšamies, tad atpūšamies. Tādā veidā visi ir apmierināti, vai kā?”

Mēs ieradāmies plašā penthausāar skatu uz pašu Soho sirdi. Pirmā lieta, kurai pievērsu uzmanību, bija gleznas pie sienām – nevis Svētās zemes rāmās ainavas, kādas biju gaidījusi, bet vesels krājums kailu un puskailu sieviešu, kā arī vairāki milzu kaķi, kas gluži vai lauzās ārā no apzeltītajiem rāmjiem. Bet aiz rakstāmgalda ar ādas virsmu pie sienas karājās kolekcijas centrālais objekts, kas patiesībā nemaz nebija glezna: tā bija milzīga tīģerāda ar visu galvu. Neraugoties uz to, ka dzīvnieks bija miris, tas izskatījās pat ļoti dzīvs ar savu trekno melni oranžo svītrojumu, kas tā vien kvēloja pie sienas.

– Tev patīk? – viņš jautāja, ar žestu aicinādams iekārtoties viņam pretī pie rakstāmgalda. – Es viņu saucu par Ķeizaru. Tu zini, kas ir Ķeizars?

Un, it kā tas kaut ko paskaidrotu, viņš piemetināja:

– Mans tēvs Pirmajā pasaules karā cīnījās vāciešu pusē.

– Es identificējos ar tīģeri, – viņš nemulstot sacīja. – Tīģeris ēd visus, bet tīģeri neēd neviens. Ja viņš gribēs, apēdīs pat krokodilu! Viņš ir Kalnu karalis, Mežu karalis, Pasaules karalis.

Viņš valdonīgi iekārtojās krēslā. Tīģera galva ar tās spoži mirdzošajām, dīvaini apaļajām un cilvēciskajām acīm atradās tieši virs viņējās. Uz īsu brīdi tajā mazajā nostūrī, kur iztēle saskaras ar īstenību, abas galvas saplūda vienā.

– Kā man jūs labāk uzrunāt? – es jautāju, kad paspiedām rokas uz atvadām.

– Uzrunā, kā vēlies, – viņš teica. – Es tevi saukšu par Mīļoto. Visas meitenes, kas strādā pie manis, ir Mīļotās, bet mani tu vari saukt, kā gribi.

– Tādā gadījumā, – es sacīju, – saukšu jūs par Tīģeri.

– Tas man patīk, – viņš teica un noskūpstīja man roku.

Kad pirmo reizi ierados Tīģera izdevniecībā, jutos kā iekļuvusi svešā sapnī vai kā iekritusi truša alā, turklāt visai dziļi. Tur nebija nekādu pazīstamu orientieru, kompasa bultiņa bija absolūti nojukusi. Viss šķita elektrizēts un mazliet bīstams. Pirmais, ko pamanīju, bija pretdabiskā emocionālā pacilātība, kas valdīja visapkārt, – milzum daudz aizgrābtu smieklu, spiegšanas un apskaušanās. Gaisotne balansēja uz histērijas robežas, un bija grūti izšķirt atsevišķas skaņas. Vai šie cilvēki bija dusmīgi vai vienkārši skaļi uzvedās? Nekas no tā visa nešķita loģisks. Nekas neatbilda nedz īstiem, nedz iedomātiem priekšstatiem par darbavietas vidi. Droši vien biju maldīgi iztēlojusies, ka pie grāmatām strādā tikai gudri un nopietni cilvēki, kuri dara savu darbu klusi un rūpīgi, proti, kā jau grāmatniekiem pieklājas. Iztēlē biju uzbūrusi godprātīgus burta kalpus, vecmodīgus džentlmeņus ar vieglu naftalīna aromātu un bālu ādu, kas gandrīz nekad nav redzējusi dienasgaismu.

Taču visa šī ēka sprēgāt sprēgāja jauneklīgā dzīvespriekā, ko uzturēja apburošas, izglītotas jaunas sievietes. Viņām visām bija patriciešu akcents, nevainojama stāja un apbrīnojami garas kājas. Viņu āda bija nevis bāla, bet gan ar veselīgu bronzas nokrāsu. Un neviena paša vīrieša. Nudien, ja tur pēkšņi iegadītos kāds mītisks marsietis, tam pat prātā neienāktu, ka savulaik sievietes ir bijušas apspiestas vai ka to loma kādreiz bijusi otršķirīga un pasīva. Šai birojā 1981. gadā sievietēm piederēja vara. Taču zilzeķes tur nebija manāmas, tikai zīda zeķes.

Biroja telpas atradās Soho nošņurkušajā daļā un aizņēma divas ēkas nolaistā ielā, ēkas šķīra itāļu restorāns un frizētava. Gaisā pastāvīgi bija viegls aromāts, kaut kas pa vidu starp ķiplokiem un matu losjonu. Izdevniecība aizņēma četrus stāvus ar nedaudz ieslīpām trepēm un šķībām sienām. Mēbeles bija diezgan apbružātas, un to virsmas klāja melnu Londonas putekļu slānis. Visapkārt slējās grāmatu kaudzes un augsti manuskriptu torņi. Un grāmatu izdevniecībai neraksturīgā kārtā durvju ailēs un pie sienu lampām bija sakārtas drēbes, it kā telpas īrētu uz pusēm ar šūšanas darbnīcu. Uz krēslu atzveltnēm mētājās boa apkakles un jostas, uz dažām durvīm šūpojās pakaramie ar vakarkleitām un elegantām žaketēm. Tualetē es atradu apakšveļu, zeķubikses un nagu laku.

Tīģerim piederēja ar izdevējdarbību, modi, kino un teātri saistītu uzņēmumu konglomerāts. Laikraksts The Times viņu reiz nodēvēja par “kultūras magnātu”, un šo iesauku viņš pilnā mērā attaisnoja. Viņa impērijas ētoss balstījās nevis uz peļņu un zaudējumiem, bet uz vārdu un slavu. Izdevniecība, gluži kā tās īpašnieks, bija sui generis un baudīja izmēram neproporcionālu reputāciju. Bija zināms, ka tā ir radikāla un avantūristiska. Tīģeris riskēja, izvēlēdamies grāmatas, ko izdot, un lielākoties, šķiet, rīkojās impulsīvi. Viņš mēdza iepazīties ar autoriem ballītēs un turpat uz vietas parakstīt līgumus. Pēkšņas idejas tika pārvērstas apšaubāmos izdevējdarbības projektos, tika radītas grāmatas, kurām pēc tiesas un taisnības nevajadzētu pastāvēt. Viņš rīkojās ātri un pieņēma lēmumus, ne mirkli neraustoties. Viņš mīlēja strīdus, pat speciāli tos provocēja, un visniecīgākā skandāla priekšnojauta tikai stiprināja viņa apņēmību publicēt. “Lai tik sūdz tiesā! Lai tik sūdz,” viņš teica, berzēdams plaukstas. “Bet es esmu cīnītājs, es cīnos un uzvaru!” Tīģeris gozējās šīs slavas gaismā, un mēs gozējāmies līdz ar viņu. Gluži likumsakarīgi arī mēs jutāmies kā cīnītājas, arī mēs noteikti uzvarēsim, un, lai gan redkolēģijas sanāksmēm tikpat kā nebija skaidra, racionāla plāna, gaisotne tajās bija enerģijas pārpilna un spraigajās sarunās tika apspriestas cēlas idejas. Cita starpā bija arī daudz vaļību, taču šīs vaļības bija pārsteidzoši nopietnas, un lielākoties mēs uzvedāmies tā, it kā uz mūsu pleciem gultos visaugstākā līmeņa atbildība.

“Kā tev patīk manas meitenes?” Tīģeris pajautāja neilgi pēc tam, kad biju sākusi strādāt. Todien viņam kājās bija krokodilādas kurpes un dažādas zeķes – viena violeta, otra dzeltena. “Viņas ir brīnišķīgas, vai kā?” Viņa meitenes pastāvīgi bija redzamas tenku slejās un vienmēr pazina kādu, kas pazina kādu citu. Savu svarīgāko uzdevumu, kā teica pats Tīģeris, viņas veica ārpus darba laika – saviesīgās vakariņās, prezentācijās, labdarības pasākumos, galeriju atklāšanās un medību ballēs: viņas rūpējās, lai svaigākās ziņas par Tīģera varoņdarbiem tiktu apspriestas Londonas stilīgākajās aprindās. Tagad man bija skaidrs, kāpēc biroja durvīs karājās tie elegantie tērpi.

Mani iepazīstināja ar Kozimu, Selīnu, Lusindu, Davīnu, Samantu un divām Sofijām. Pievērsu uzmanību aizdomīgajam kristiešu vārdu īpatsvaram. Ir jābūt kādam vārdam, kas apzīmē šo fenomenu, es nodomāju, šo radniecīgo personvārdu koncentrātu. Asonanse? Jeb varbūt artilērija? Nedaudz vēlāk es iepazinos ar meitenēm, vārdā Andrea (baronese) un Sabrīna (mantiniece), bet laika gaitā – ar Aleteju, Naidželu, Ilaizu, Kandidu, Marielu, Zelfu, Džordžiju, Henrietu un Arabelu. Tas bija pamatīgs informācijas apjoms, viens no tiem sarakstiem, kādus skolā liek mācīties no galvas pēc atkārtošanas metodes, kā Bībeles pantus vai latīņu darbības vārdus vienkāršajā pagātnē. Reizēm, pastaigājoties pa Londonu, es atkārtoju šos vārdus, cenzdamās tos iekalt un apbrīnodama to radītos skaņu rakstus. Drīz vien atklāju, ka tos var sarindot brīnišķīgos angļu dzejas pantmēros, piemēram, perfektā trohaja tetrametrā, ja sāk ar vārdiem:

Arabela, Henrieta

Zelfa, Džordžija, Kandida

gluži kā “Dziesmā par Haijavatu”:

Spožā Dižezera malā

Lielā Giči Gumi krastā.¹

Bija skaidrs, ka es šajā pasaulē neiederos. Birojā valdīja uzskats, ka mana klātbūtne ir skaidrojama ar Tīģera kārtējo kaprīzi – galu galā, es dzīvoju Skotijā, ierados vienīgi uz redakcijas sanāksmēm un uzkavējos pilsētā tikai pāris dienas. Un pat tad varēja redzēt, ka šai svešajā zemē esmu caurbraucot – es tajā uzturējos, bet tai nepiederēju. Turklāt es nevienu nepazinu. Pat ne kādu, kas pazītu kādu citu. Tā bija dīvaina vieta, kurā ik pa laikam ielūkoties, un tās svešādība tā arī nebeidza mani pārsteigt. Mājās Skotijā mani gaidīja divi mazi bērni un zīdainis, mana visuma centrs. Bet Londonas birojā es pat nepieminēju faktu, ka esmu māte. Iekļauties kolektīvā jau tā bija grūti, un es jutu, ka runāt par bērniem nebūtu prātīgi. Līdz ar to es izlikos par kādu citu, par kādu, kas neesmu.

Mans tulkotājas darbs labi iederējās šajā izlikšanās spēlē. Lai kaut cik jēdzīgi tulkotu, zināmā mērā jāprot pazust. Man patika būt neredzamai, uzsūkt tekstu, nedaudz ar to padzīvot un pārvērst to par kaut ko jaunu – unikālu, bet ne oriģinālu, māksliniecisku, bet ne inovatīvu. Gadu gaitā es novirzījos no šī kursa un iemācījos būt nemanāmi klātesoša citādi, cenšoties uztvert autora balsi un translēt tā jaunradi. Es kļuvu par Tīģera rēgu.

Mūsu sadarbības rezultātā tapa daudz ziņu rakstu, interviju ar plaši pazīstamiem cilvēkiem un vairākas dokumentālas grāmatas. Tas viss deva Tīģerim zināmu piepildījuma sajūtu, taču ilgstošu gandarījumu nesniedza. Kādā brīdī viņš pats sevi pārliecināja, ka nākotne pieder cita veida iespieddarbam. Intervijām, žurnālistikai un grāmatu recenzijām nebija ne vainas, taču īstais pārbaudījums bija romāns.

– Mums ir jāevolucionē, – viņš teica.

Es neiebildu.