DZĪVES ZIŅA

Ļena Klabukova

Trips par naudu

Pirms gadiem 20 šveiciešu draugs man stāstīja, kā reiz labsirdīgu ārstu uzraudzībā universitātes klīnikā ēdis LSD; ārsti esot uzdevuši interesantus jautājumus, un viņam par to vēl arī maksājuši. Es pati nelietoju, taču nodomāju, ka ārstu uzraudzībā varētu arī pamēģināt.

Man nav ģimenes, bet ir Eiropas pase, un pirms diviem gadiem, kad Putins iebruka Ukrainā, es aizbēgu no Maskavas. Es protu vāciski, un daudzi mani draugi bija Berlīnē, tādēļ tur nonācu arī es. Kādu laiku es tur kā laikmetīgā māksliniece centos salūkot naudu izstādei, taču velti. Dažādi mēģinājumi nopelnīt iztiku ar humanitāra rakstura darbu arī izgāzās, tādēļ, kad uzzināju par piedāvājumu piedalīties diezgan dāsni apmaksātos jaunu zāļu izmēģinājumos, es piekritu. Zāles, kuras bija jāizmēģina, bija katrā ziņā vajadzīgas: tās bloķēja divus vemšanas centrus, palīdzot slimniekiem ķīmijas terapijas laikā justies labāk. Šīs zāles lieto jau 10 gadus, un tās tiek uzskatītas par visumā nekaitīgām, tomēr bija jāpārbauda to iedarbība šķidrā veidā. Lai pārbaudi veiktu, divas diennaktis vajadzēja uzturēties pētījumu centrā, 12 reizes dienā nodot asinis un vēl nedēļu no rītiem iet nodot asinis un izmērīt spiedienu. Nu, un tad saņemt minēto dāsno atalgojumu.

Apsvēru, ka zināmas neērtības tomēr ir: izmēģinājumus veic 500 km attālumā no Berlīnes, nav ieteicams nodarboties ar seksu četrus mēnešus (trušiem bijušas problēmas ar pēcnācējiem), un manai ne pārāk stabilajai nervu sistēmai diez vai būtu vēlamas zāles, kuras atstāj iespaidu uz serotonīna receptoriem. Taču, tā kā es nesmēķēju, gandrīz vai nedzeru, seksa šeit man īsti nav (Berlīnē visi ir pārāk aizņemti, neviens nevienam īsti nav vajadzīgs, īpaši nevienam nav vajadzīgi iebraucēji bez karjeras, un vientuļāka nekā Berlīnē es sen neesmu jutusies), bet nervozēšana par to, kā samaksāt par dzīvokli un ēšanu, šķiet, atsver iespējamos riskus, sagatavojos par dārgu naudu ziedoties zinātnei.

Izstudējusi visu, kas internetā bija pieejams par mūsu zālēm un to iedarbību, sagatavoju jautājumu sarakstu par potenciālajām blaknēm un sekām. Tiešsaistes sesijā noskaidrojās, ka no 10 klātesošajiem vēl kāds jautājums bija tikai vienam: viņš interesējās, vai patiešām varētu izkrist mati. Dakteris apgalvoja, ka jebkuras bažas ir pilnīgi liekas, un piebilda, ka sen neesot redzējis tik dzīvu auditoriju.

Pa ceļam uz Manheimu es vēlreiz piezvanīju dakterim.

– Pie mums te galvenokārt ir vietējie, – viņš teica, – jūs braucat no tālienes. Bet var darīt tā: atbrauciet uzreiz uz visu laiku, varēsiet dzīvot mūsu centrā, nevajadzēs īrēt dzīvokli.

Pie viena noskaidrojās arī, ka pārbaudāmās zāles līdz galam vēl nav izpētītas, tās ir pret vēzi un maina kaut kāda gēna uzvedību. Man uznāca nelabums.

Tikmēr maniem jaunajiem kolēģiem atšķirībā no manis garastāvoklis bija lielisks.

– Baidies? – viņi mani uzrunāja, kad mēs sēdējām kaut kādu pārbaudes centra durvju priekšā. – Beidz! Viss būs normāli! Mēs jau sen te esam!

– Es šeit esmu jau gadus 15, – kāda dāma teica. – Viss vienmēr bijis kārtībā! Atskaitot vienu gadījumu. Ar opiātiem. Opiātus – nekad vairs!” (Vēlāk noskaidrojās, ka viņa parkā bija zaudējusi samaņu, bet atguvusies vairs nespēja atcerēties, kas viņa ir.)

Stāsti bija dažādi. Bija, piemēram, tādi izmēģinājumi, par kuriem var tikai sapņot. Kāda dāma stāstīja, ka atšķirībā no daudziem zinot, ka poti pret stingumkrampjiem vajagot atjaunot reizi 10 gados: viņai patīkot rakņāties dārzā un staigāt basām kājām. Un, tā kā viņa sen neesot bijusi sapotēta, viņai vajadzējis trīs reizes atnākt ambulatoriski un saņemt poti tāda plākstera veidā. Nu, un pusotru tūkstoti eiro arī. Vai arī vajadzējis elpot aspirīna tvaikus (lai nekairinātu kuņģi): neko neesot jutuši vispār, par trim tūkstošiem. Bet bija arī citi stāsti. Vienam no mūsējiem draudzene par 8,5 tūkstošiem testējusi zāles novājēšanai; tās gan esot pret diabētu, taču amerikāņi tās izmanto tieši novājēšanai. Visi esot vēmuši tā, ka eksperimentu nācies pārtraukt. Vēl pusgadu draudzene vēmusi gan no ēdiena, gan pat ūdens. No otras puses, viens no mūsējiem arī esot testējis šīs pašas zāles, taču citā grupā, un doza mēdzot būt atšķirīga: viņiem bijusi tāda mikrodozēšana, un neviens vispār neko neesot sajutis. Tomēr visiem maniem likteņa brāļiem bija viena stopzīme: imūnsupresori. Daži bija mēģinājuši. Starp citu, divi no mūsu grupas bija piedalījušies eksperimentā ar kaut kādu milzīgu, dzeltenu pretvīrusa tableti. Āfrikā to izmanto AIDS ārstēšanā un paralēli arī kā lētu narkotiku. Pārbaudei ņēmuši dalībniekus tikai stingri no Manheimas, vajadzējis nākt vakaros, saņemt tableti un ātri tikt līdz mājām, jo trips sācies diezgan operatīvi. Abi izmēģinājušie nebija diez cik runīgi: viens teica, ka vairs nekādu tripu, bet otram esot paticis.

Iesākumā paralēli mūsu grupai veica pētījumus arī ar kaut ko pret šizofrēniju, un visiem iesaistītajiem bija murgi. Zīmīgi, ka arī viņi neko daudz nestāstīja. Kaut ko saistībā ar šizofrēniju testēja arī vēlāk, taču tiem murgi neesot bijuši tik uzmācīgi. Tiesa gan, ar katru dienu viņi izskatījās arvien uzvilktāki. Caurām dienām viņi, vados ietīti, gulēja vienā istabā ārstu uzraudzībā, mērīja elektrokardiogrammu un ēda. Viena meitene – profesionāla farmakoloģe – no viņu grupas pastāstīja par pētījumu centru kosmonautiem netālu no Ķelnes, kur par 16 tūkstošiem varot 30 dienas pagulēt nekustīgi, celties augšā nedrīkstot, pat lai pačurātu, barojot arī gultā; viņi mērot, cik ātri atrofējas muskuļi un kauli, arī redze. Un pēc trim dienām arī man pienāca vēstule ar aicinājumu pagulēt nekustīgi pie Ķelnes.

Pakāpeniski kļuva skaidrs, ka ar mūsu grupu man ļoti paveicies. No 12 dalībniekiem sievietes bija trīs, turklāt divas bija māsas un visu laiku bija kopā. Gandrīz visi mūsējie bija lieli smējēji, tā ka centra stāvos mēs cits citu varējām atrast pēc trokšņa, kādu parasti var dzirdēt no tuvējā bērnudārza. Kādu rītu, mērot spiedienu, man piecu minūšu laikā trīs reizes aizrādīja, lai es pārstājot smieties (jo ceļas spiediens). Maniem kolēģiem savukārt aizliedza pļāpāt, jo es, viņos klausīdamās, atkal smejoties.

Pirmās divas dienas mums viss bija jādara pēc saraksta pa minūtei, nedrīkstēja arī atstāt teritoriju. Jāpiebilst, ka ēdināšana ir briesmīga. Katram pētījumam ir ordinēta sava, pilnīgi vienveidīga ēdināšana: mūsu gadījumā tā bija gandrīz tikai un vienīgi maize ar desu. Brokastīs un vakariņās dod 6 gabaliņus maizes (dažādas), 4 vai 6 gabaliņus sviesta un 8 šķēles desas (dažādas), ko drīkst apmainīt pret sieru proporcijā 1:1. Vai pret džemu, bet par to jāmaksā ar divām šķēlītēm desas. Labi vēl, ka sākotnējā pārbaudē atklājās, ka man ir augsts glikozes līmenis, un es nolēmu pārstāt ēst saldumus. Ik rītu pēc asins nodošanas mēs ejam uz ēdnīcu un dzeram kafiju bez kofeīna vai tēju bez teīna, un ir laiks dažādām iniciatīvām. Iesākumā mēs sevi nodēvējām par Buena Vista Social Club, taču vēlāk pārdēvējāmies par Zinātnes kongresu. Pagājušajā nedēļā ēdnīcā norisinājās starptautisks kinofestivāls, un atklāšanas filma bija “RoboCop”, vāciski. Citu reizi mēs nolēmām rīkot nelielu “izmēģinājumu trusīšu” streiku, taču nevarējām atrast iemeslu.

Izrādījās, ka lielākā daļa eksperimentu dalībnieku neinteresējas par zālēm, kuru testēšanā viņi piedalās. Galvenais esot nauda. Pārāk daudz zināt nozīmējot papildu uztraukumus. Vācu ētikas komisija nekādus draņķus neiesmērēšot, viņi saka. Es gan nebūtu tik pārliecināta. Lai gan, no otras puses, nauda patiešām iepriecina. Tikai vēnas nogurst. Sievietēm roku vēnas nav diez ko izcilas, un, ja visu laiku dursta vienā, tā ar laiku sāk pretoties. Tādēļ es tagad nododu asinis no dūres, tur ir daudz.

Desu vakariņās pēkšņi ieraugu, ka kādam kalsnam, gadus 55 vecam vīrietim priekšā milzīgs šķīvis ar vistas nagetiem un kečupu.

– Kā tad tā? – es viņam jautāju. – Ko tu testē?

– Man, godīgi sakot, – viņš atbild, – ir pie vienas vietas. Kaut ko bērniem paredzētu.

Vīrietis, kā izrādījās, bija viens no profesionāļiem, un viņa stāsti bija atbilstoši.

Reiz viņš bija aizbraucis testēt uz Šveici, bet grupā tur bijuši savākti tikai vācieši. Drīz vien visiem kļuvis tā ne visai. Radikāli ne visai. Kāds esot sācis ģībt, un viņam sākusi attīstīties ziloņslimība, kas neesot pārgājusi vēl joprojām; kāds cits naktī izbāzis telefonu pa logu, uzķēris signālu un izsaucis ugunsdzēsējus, tādēļ visus esot aizveduši uz slimnīcu. Tur viņiem paziņots, ka no viņu zālēm tādas blaknes nevarot būt un ka viņiem acīmredzot devuši kaut ko citu. Viņš esot pārbraucis uz citu slimnīcu jau Vācijā, jo viņam nav Šveices apdrošināšanas, un labi, ka esot vācu – dārgā, valsts, jo dārgā privātā viņam izdevumus par ārstēšanos nesegtu. Noskaidrojies, ka tas pētījumu centrs neesot bijis īsts, taču vērsties tiesā viņam neieteica, jo Šveicē Vācijas pilsonis nevarot tiesā uzvarēt šveicieti; tāda nu tā pasaule esot. Tādēļ viņš Šveicē vairs savu kāju nesperot. Pēc tam vēl viņš esot piedalījies testēšanā Berlīnē, bet tur esot bijusi rinda, kaut kādu ketamīnu vajadzējis mēģināt, nu, un kopš tā laika viņam esot murgi. Berlīnē – vairs ne soli.

Nupat iepazinos ar centra zvaigzni: vīrietis mūsu biznesā jau 20 gadus, iesaista rindas kārtībā arī sievu. Vai arī – kāds miljonārs, ļoti komunikabls, ierodas šeit ļoti dārgos vāģos; ģimene uzskatot, ka viņš tikai tērē uzkrātos dārgumus, tādēļ viņš ik pa brīdim piepelnoties. Jāsaka gan, ka arī manu grupas biedru vidū ir viens, energoefektīvo risinājumu inženieris, kas šurp brauc ar teslu. Cits ir jautrs pirmspensijas vīrs ar austiņām, kurš stāsta, ka esot kaut kur savācis neiznēsātu teļu, ko bijis paredzēts iemidzināt, un tagad viņš to kopjot – vadājot ar mašīnu uz medicīniskajām apskatēm un barojot no spaiņa. Ir arī korekcijas pedagogs un politiskais analītiķis amatieris vienā personā. Svens savukārt strādā dažādos darbos ASV armijā (tai tepat netālu ir vairākas karabāzes) un plāno pēc 2,5 gadiem sākt radikālu atjaunināšanos ar sporta un pārtikas piedevu palīdzību; iesākumam viņš pie “labākā Vācijas ķirurga” par 12 tūkstošiem dolāru ir veicis plakstiņu operāciju.

Un vēl – šeit ir brīnišķīgs personāls. Pēc visa, ko esmu dzirdējusi par medicīnu Vācijā, tā vien šķiet, ka pie mums savākušies darbā paši patīkamākie mediķi no visas valsts. Iesākumā es brīnījos, ka pacienti apkampjas ar centra komandantu, bet tagad es jau pati esmu gatava apkampties ar visiem pēc kārtas. Tiesa, centra darbinieki mūs sauc pēc numuriem, turpretī mēs viņus – vārdos.

Lai nu kā, pēc trim pētījuma periodiem (kopā to ir četri) man šķiet, ka tas ir labākais, kas ar mani noticis Vācijā. Atšķirībā no maniem draugiem emigrantiem un pazīstamiem māksliniekiem, kas koncentrējušies uz karjeru, šeit cilvēkiem pa īstam ir laiks, ko viņi var veltīt man. Desmit dienas mēnesī mēs esam cits citam, ambulances rītos pļāpājam, smejamies un apkampjamies. Un Manheima ir visai jauka pilsēta.

Raksts no Jūlijs 2024 žurnāla

Līdzīga lasāmviela