Tūpersenteru dzīres

Man šķiet, es esmu diezgan daudz pārdomājis to, ko jūs man jautājat, jo, kad pirms dažām dienām man gadījās nākt no Falēras uz Atēnām, kāds mans paziņa, mani no muguras ieraudzījis, man jokodamies jau pa gabalu sauca:

– Ai, Falēriet Apollodor, vai tu mazliet neapstātos?

Es apstājos un viņu pagaidīju.

– Apollodor, – viņš tad teica, – es tevi jau kādu laiku meklēju, gribēdams pajautāt par Sokratu, Alkibiadu un citiem, kas bijuši dzīrēs pie Agatona un runājuši par Erotu. Pastāsti tātad tu, jo tev visvairāk pienākas stāstīt, ko teicis tavs draugs. Vispirms tomēr pasaki, vai tu arī pats biji tajās dzīrēs.

Teicu, ka biju.

– Tad kāpēc gan tu, Apollodor, nevarētu arī man to pastāstīt.

Katrā ziņā, ejot uz pilsētu, ir laba izdevība gan stāstīt, gan klausīties. Un tā, kopā ejot, mēs runājām par šīm dzīrēm, un es, kā jau sākumā aizrādīju, biju pārdomājis, ko teikt, un, ja tas vajadzīgs, pastāstīšu arī jums.¹