Uzkāpšana Kančendžangā

Kančendžanga ir trešais augstākais kalns pasaulē. To pārspēj vienīgi Everests un K2. Kalns atrodas Himalaju austrumos, uz robežas starp Nepālu un Sikimas pavalsti Indijā. Daudzi, kas to redzējuši, un arī tie, kas tajā kāpuši, apliecina, ka Kančendžanga ir ne tikai viens no augstākajiem kalniem pasaulē, bet arī viens no bīstamākajiem.

Lepčas, tauta, kas dzīvo kalna pakājē, tic, ka pirmo vīrieti un sievieti, pāri, no kura cēlusies visa cilvēce, dievi radījuši no Kančendžangas virsotnes sniega. Šī iemesla dēļ lepčas paši sevi sauc par sniegoto virsotņu bērniem. Tibetiešu valodā kalna nosaukums nozīmē Pieci Lielā Sniega Dārgumi. Skaitlis “pieci” norāda uz kalna piecām iespaidīgajām virsotnēm, bet dārgumi ir sāls, zelts, dārgakmeņi, svētie raksti un nesalaužamas bruņas. Tie atklāsies ticīgo acīm vienīgi brīdī, kad pasaulei draudēs bojāeja. Aiz cieņas pret gariem, kas mājo Kančendžangas galvenajā virsotnē, tie, kuri šajā kalnā uzkāpj, vienmēr apstājas gabaliņu no paša augstākā punkta. Kalna virsotnē nav stāvējis neviens. Aptuveni 200 cilvēku nonākuši tai ļoti tuvu. Un ceturtā daļa no visiem, kas mēģinājuši, gājuši bojā.

1963. gadā tibetiešu lama, vārdā Tulšuks Lingpa, uzveda Kančendžangā 12 cilvēkus. Viņi meklēja plaisu realitātē, vārtus, caur kuriem varētu nokļūt slēptajā mūžīgās svētlaimes zemē. Lama gāja bojā lavīnā. 1992. gadā Kančendžangā mēģināja uzkāpt poļu alpīniste Vanda Rutkeviča. Viņa cerēja kļūt par pirmo sievieti, kura izcīnījusi Himalaju Kroni, uzkāpjot visās 14 pasaules virsotnēs, kas augstākas par 8000 metriem. Rutkeviča pazuda, un viņas līķis nav atrasts. Tiek uzskatīts, ka alpīniste gājusi bojā no aukstuma.

Mans tētis mīlēja kalnus, un es uzaugu, klausoties viņa stāstos par tā saucamo poļu skolu, elitāru alpīnistu grupu, kuri, sākot ar 50. gadu beigām, sarīkoja apvērsumu alpīnismā, pārvēršot to par izturības sporta veidu. Tēvs ņēma mani līdzi uz Tatriem, tiem pašiem kalniem, kuros trenējās šīs alpīnisma leģendas. Mēs abi mēdzām plānot savas sapņu ekspedīcijas, kurās dosimies kaut kad nākotnē: uzkāpsim Elbrusā un Vitnija kalnā un brauksim ar riteņiem pa Karakoruma šoseju, vienu no pasaules augstākajiem ceļiem ar segumu. (Žurnāls National Geographic reiz veltīja tam rakstu, padarot šo ieceri sevišķi vilinošu.) Es varu aizvērt acis un skaidri iztēloties visas mūsu parastās takas. Nu jau pagājuši 20 gadi, kopš es pēdējo reizi biju Tatros, taču vēl šobaltdien varētu izkāpt no vilciena Zakopanē un ar aizsietām acīm uzkāpt Risi kalnā.

Es nekad neuzkāpšu nevienā astoņtūkstošniekā, droši vien nenonākšu pat tuvu tam. Es smēķēju, un augstumā mani moka galvassāpes. Lielākais kalns, kurā es regulāri uzkāpju, nepārsniedz 1200 metrus. Taču virs dīvāna savā dzīvojamajā istabā esmu pielicis Nepālas ziemeļaustrumu karti. Tā ir skaista veca karte – vācu, no 50. gadiem. Tajā redzamas četras no četrpadsmit 8000 metrus augstajām virsotnēm: Everests, Loce, Čooju un Makalu. Kartē iezīmēti visi ledāji, sniega lauki, ledus sienas un morēnas. Ielejas ir brūnas, virsotnes ir zilas.

Kādreiz varēja teikt, ka kalnos kāpšana palīdz uzkrāt ģeogrāfiskās zināšanas vai paplašināt priekšstatus par cilvēka spēku robežām. Ievadā Morisa Erzoga “Annapūrnai”, laikam gan populārākajai grāmatai par alpīnismu, kāda jebkad sarakstīta, Lisjēns Devī raksta: “Kalnos kāpšana ir pašizteiksmes līdzeklis. Tās attaisnojums slēpjas vīros, ko tā izaudzina, – tās varoņos un svētajos.” “Kāpjot kalnos,” viņš turpina, “cilvēks pārvar pats sevi, apliecina sevi un realizē sevi šajā cīņā par uzkāpšanu virsotnē, centienos pretim absolūtam.”

Mūsdienās reti kurš alpīnists atļautos runāt par savu vaļasprieku tik piepaceltā tonī, īpaši ņemot vērā daudzās plaši apspriestās alpīnisma problēmas, kas saistītas ar vides degradāciju, koloniālisma piegaršu un augstākajā mērā nevērīgo attieksmi pret cilvēka dzīvību. Un tomēr man šķiet, ka Devī ir sava taisnība. Šajos centienos uzkāpt pasaules augstākajās virsotnēs saskatāms zināms eksistenciālisms. Domāju, ka tam ir sakars ar trauslo līdzsvaru starp sagatavotību, risku, ego un nejaušību, kas spēlē kaut kādu lomu jebkurā kalnu ekspedīcijā. Tomēr, ja esam pilnīgi godīgi, vēl svarīgāks elements par visiem minētajiem ir ik mirkli sajūtamais nāves tuvums. Kāpšana pasaules augstākajās un nedrošākajās virsotnēs ir visīstākās vienkāršas, taču iespaidīgi pirmatnējas drāmas atradnes. Parastais scenārijs ir tāds: kalns draud. Viens cilvēks grib turpināt ceļu. Otrs grib atgriezties lejā. Tiek pieņemts kāds lēmums. Ikvienā izcilā kalnu grāmatā – “Retinātā gaisā”, “Pieskarties tukšumam”, “Svētceļojums uz Nangaparbatu” – ir šāds moments. “Annapūrnā” tas pienāk jau pavisam netālu no virsotnes. Ekspedīcija mēnešiem ilgi nopūlējusies, lai nonāktu tik tālu. Veiksmes gadījumā šie alpīnisti būs pirmie, kas stāvēs uz virsotnes, kura augstāka par maģisko astoņtūkstoš metru atzīmi. No sākotnējās grupas palikuši vairs tikai divi kāpēji– Erzogs, bagāts, bet ne sevišķi pieredzējis alpīnists, kurš bija ekspedīciju noorganizējis, un Lašenāls, alpīnisma pavadonis no Francijas Alpiem, cilvēks ar daudz lielākām zināšanām, bet krietni pieticīgākiem līdzekļiem.

Erzogs, dodoties šajā ekspedīcijā, licis uz spēles savu reputāciju un gatavs upurēt tikpat kā jebko. Lašenāls zina, ka turpināt ceļu uz virsotni nozīmē riskēt ar saviem locekļiem. Viņš jautā Erzogam:

– Ja es došos atpakaļ, ko darīsi tu?

Erzogs saka:

– Tad es kāpšu viens.

Lašenāls atbild:

– Tādā gadījumā es tev sekošu.

Abi alpīnisti uzkāpa Annapūrnas virsotnē. Taču viņi par to dārgi samaksāja. Erzogs apsaldēja un zaudēja pirkstus un daļu no abām pēdām. Lašenālam amputēja kāju pirkstus. Tas ir briesmīgi, tas ir bezjēdzīgi. Bet, tāpat kā laulība, karš vai jebkādas nopietnas saistības, tās ir īstas krustceles. Tādas gadās reti. Un, kad likme ir dzīvība un nāve, novērst skatienu man liekas gandrīz neiespējami.