Vāgners Āfrikā

Mani vienmēr nodarbinājis jautājums, kur cilvēki atstāj savus ieročus. Laikā, kad uzturējos Centrālāfrikas Republikā, dienas es lielākoties pavadīju uz viesnīcas Oubangui krastmalas terases, un, lai arī tā nebija brīvprātīga izvēle, izrādījās, ka tieši te var ļoti labi sajust intriģējošo atmosfēru, kas pamazām nolaidās pār Bangi. Tā bija tieši tāda noskaņa, kas liekas tik aizraujoša žurnālistiem. “Tik spēcīga Aukstā kara dvesma reti bijusi saožama Ubangi krastos,” rakstīja Āfrikas politisko aktualitāšu žurnāls Jeune Afrique. “Realitāte ir tāda, ka uz pašu Centrālāfrikas galvaspilsētas sirdi tagad pārcēlusies viena no tā kara frontēm, kas pirms diviem gadiem sākās Ukrainā.” Viesnīcas terase bija pilna ar cilvēkiem, kuri nepārprotami kaut kur bija noglabājuši savus ieročus, – sagurušiem miera uzturētājiem formas tērpos, drūmi klusējošiem Vāgnera grupas algotņiem, ruandiešu karavīriem, visdažādāko tautību un izskata biznesmeņu miesassargiem. Katru pēcpusdienu aptuveni šāda sastāva ļaužu grupa te sapulcējās, lai dzertu sulu vai viskiju un vērtos uz tobrīd kilometriem platās pārplūdušās upes trakojošajiem ūdeņiem. Pilnīgi iespējams, ka daži no viņiem zem apģērba slēpa kādu šaujamo, taču, ciktāl es par to varēju spriest, visi ievēroja ieroču aizliegumu, uz ko norādīja uzlīme uz viesnīcas durvīm – aplis ar pārsvītrotu M16 starptautiskā no smoking simbola stilā. Pat bruņuvestēs iejozušies vīri ar 30 patronu aptverēm munīcijas jostas kabatiņās pa vestibilu staigāja un uz terases stundām ilgi slaistījās bez ieročiem. Par šo jautājumu es lauzīju galvu vienkārši tāpēc, ka gandrīz nekā cita, ko darīt, man nebija, un arī tāpēc, ka pie mums ASV baidās atstāt šaujamieročus mašīnā, kur tos var nozagt. Taču es biju brīdināts, ka nedrīkstu tikt pieķerts kā žurnālists, tāpēc nekad nevienam nejautāju, kur viņš glabā savu ieroci.

Pirms ierašanās CĀR (ko angliski visi izrunā fonētiski “kār”, kā automašīna) man nebija ne jausmas par baumām, kas te klīda. “PAZIŅOJUMS,” 2023. gada 10. novembrī savā Facebook kontā pavēstīja Fidele Guandžika, CĀR prezidenta īpašais padomnieks, viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem valstī. “Paaugstināta modrība. CIP plāno apmeklēt CĀR. Palieku mūsu suverēnās nācijas kalps.”

Krievu Telegram kanālos rakstītāji izteicās konkrētāk. Viņi uzskatīja, ka ASV uzsāk ēnu karu: “Novembrī Bangi taisās ierasties CIP darba grupa,” bija teikts kādā ziņojumā. “Vizītes mērķis ir nostiprināt amerikāņu drošības jomu un ievākt informāciju par Vāgnera grupu, jo ASV vēl joprojām nespēj izstrādāt efektīvu kontrstratēģiju.” Amerikāņi savus informācijas vācējus sūtīja (it kā) tieši laikā, kad tur ierados es.

Krievi Bangi bija visur. Netālu no viesnīcas atradās vāgneriešu bāze, un jebkurā diennakts stundā varēja redzēt Vāgnera grupas formas tērpos ģērbtu vīru konvojus, parasti grupās pa četriem vai pieciem Land Cruiser 79 pikapiem – visas pasaules nemiernieku un algotņu grupu iecienītākajos četrriteņu piedziņas auto. Katrā no tiem parasti sēdēja pieci vīri kamuflāžas drēbēs, maskās un cepurēs ar īsu nagu, visi ar automātiskajām šautenēm rokās, bet sestais stāvēja pie lielkalibra ložmetēja DŠK uz grozāmas pamatnes. Pirmajā reizē, kad man gadījās ieraudzīt šādu konvoju, mans skatiens sastapās ar jauna, galvaskausa maskā tērpta puiša acīm. Pēc īsa brīža viņš pacēla roku un tikko manāmi pamāja.

“Fikseris”, ko biju nolīdzis, vietējās televīzijas korespondents Ležē Seržs Kokpakpa, smējās, kad es pastāstīju, ka esmu paslēpis kamuflāžas jaku, kas man bija mugurā pirms viņa ierašanās M’Poko lidostā. Kāds franču žurnālists pateica, ka man tādā apģērbā esot aspect militaire, un es negribēju lieki piesaistīt uzmanību. Reizē ar mani lidoja divas krievietes, un vīrietis, kurš viņas sagaidīja, pēc pusstundas uzradās vēlreiz un ar vienaldzīgu seju grozījās noplukušajā bagāžas saņemšanas zonā, kamēr es stāvēju rindā, lai pieteiktos uz vīzu.

– Cilvēki te skatās uz baltajiem, – Ležē Seržs teica, pamanījis, ka es metu skatienus uz šo vīrieti. – Tas ir dabiski. Pat baltie skatās uz baltajiem.

Es tomēr nedaudz nervozēju. Avoti no 16 000 vīru lielo ANO miera uzturēšanas spēku aprindām ziņoja, ka lidosta vismaz kopš vasaras bijusi “pilnīgā krievu kontrolē”. Tā kalpoja par visu Vāgnera grupas Āfrikas operāciju loģistikas centru. “Krievi pazīst visus amerikāņus, kas ierodas valstī,” man teica. “Viņiem par to ziņo muitas cilvēki. Viņi vienkārši visam seko.”

Muitas aģenti paņēma manu pasi un pateica, ka nākamajā dienā jāierodas pēc vīzas nacionālajā imigrācijas birojā. Ležē Seržs vecajā, mazajā Peugeot, ko bija no kāda aizņēmies, no lidostas stāvlaukuma izbrauca pusotru kilometru garajā skārda būdiņu un betona bloku restorāniņu rindā, kas pazīstama kā Bangi Lielais tirgus. Radās iespaids, ka gandrīz katrs otrais auto ir balts pikaps ar kādas palīdzības organizācijas vai ANO logo uz sāniem. Tad mūs apdzina jauns apvidus auto UAZ ar policijas bākugunīm, piespiežot mūs pavirzīties malā. “Tie ir krievi, vāgnerieši,” teica Ležē Seržs. Centrālafrikāņi šos vārdus lieto kā sinonīmus. “Viņi braukā šurpu turpu, nekad nevar zināt, kad uzradīsies. Viņi lido jebkurā diennakts stundā. Dara, ko grib.”

Ležē Seržs bija garš un padrūms 46 gadus vecs vīrietis, kurš dzīvoju tālu Bangi nomalē. Viņš bija trūcīgs, un viņam bija maz sakaru ar šaurajām un intīmajām elites aprindām. Taču CĀR strādāt par žurnālistu tomēr nozīmē piederēt pie zināmas daļēji oficiāli atzītas profesionālas kastas. Viņš mani sauca par savu confrère un pastāstīja par kolēģi, kuras acu priekšā 2014. gada musulmaņu un kristiešu sadursmju laikā nogalināja viņas divus dēlus.

– Man ik pa brīdim nolaižas rokas, – viņš teica. – Ģimene pastāvīgi raizējas par mani.

Viņš stāstīja, ka vardarbības kulminācijas laikā patvēries Kongo.

– Bet tas piederas pie mana darba. Man ir nācies bēgt arī agrāk, un es jebkurā brīdī varu aizbraukt no šejienes vēlreiz.

Ležē Seržs man parādīja koloniālo sarkano mūra katedrāli, tad aizveda pie pieminekļa krieviem, kuri gājuši bojā, karojot šajā valstī; tas bija pulciņš bronzas karavīru, kuri tēmēja ieročus vai vērās tālumā caur tālskati. Viņš mīlēja Bangi, pilsētu ar aptuveni miljons iedzīvotājiem, mīļi dēvētu par Bangui la Coquette.

– Tā ir vienīgā pilsēta visā valstī, – viņš sacīja. – Šeit visi cits citu pazīst.

Viesnīca Oubangui bija bēša 70. gadu 13 stāvu ēka, kura novecojot pamazām iekļāvusies tajā noplukuša modernisma estētikā, ko reizēm mēdz saukt par afrikāņu brutālismu. Numuri bija pabēdīgi, taču ēku no vienas puses ieskāva līki banjana koki un augsti, sudrabaini stumbroti kapoki. Viesnīca slējās uz klints atseguma, kas iesniedzās tālu Ubangi upē, un gājēju celiņš no tās veda uz pamestu restorānu, kur vietējie pulcējās, lai sēdētu un raudzītos uz Kongo Demokrātiskās Republikas pusi upes pretējā krastā. Upes līmenis bija tā cēlies, ka atsegums bija applūdis un zem celiņa ielīkušajiem saplākšņa dēļiem skalojās ūdens. Garām slīdēja nelielas velēnu saliņas, bieži vien ar joprojām dzīviem kokiem. Rāmi satupuši to zaros, straumes nesti, garām slīdēja trausli, balti ibisi.

– Šī ir Bangi Rivjēra, – pajokoja kāds Zambijas armijas kapteinis, ar kuru kopā es sēdēju mazā būdiņā, kas kalpoja par bāru. CĀR viņš bija pavadījis sešus mēnešus MINUSCA sastāvā; tā sauc CĀR izvietotos ANO spēkus. Viņš stāstīja, ka miera uzturētājus krūmājā vēl joprojām mēdzot sagūstīt un nogalināt.

– Šobrīd Bangi ir mierīgi, – viņš sacīja, – taču pat pilsētā ir nemiernieki, to es droši zinu.

Viņš dzēra Schweppes toniku. Zambieši mīl toniku.

– Krūmājā ir grūtāk, – viņš teica, – tas nav tāds kā citur; tie tiešām ir īsti džungļi. Ceļi ir slikti. Un tev var uzbrukt burtiski jebkur.

Sanktpēterburgā 2023. gada jūlijā Vladimirs Putins sarīkoja otro ikgadējo Krievijas un Āfrikas valstu samitu. Krievi rosināja “izvēlēties ceļus, kas suverēnās valstis atbrīvotu no koloniālā mantojuma,” īsi pirms tikšanās ar Fostēnu Arkanžu Tuaderu, matemātikas profesoru, kurš 2016. gadā tika ievēlēts par CĀR prezidentu, izteicās Krievijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs. Samitā Putins paziņoja par labas gribas žestu – graudu piegādi sešām Āfrikas valstīm. CĀR bija apsolīti 50 000 tonnu kviešu. Taču solījumu izpildīt izrādījās sarežģītāk, nekā bija iecerēts.

CĀR, Francijas izmēra valstij ar pieciem miljoniem iedzīvotāju, nav izejas uz jūru. Tai ir zelts, dimanti, koksne, nedaudz urāna un pat nafta. Taču valstī ir tikai vienas industriāla mēroga raktuves un tikai 1100 kilometri asfaltētu ceļu. Tās loģistiski svarīgākais maršruts ir stingri apsargāta šoseja, kas stiepjas uz rietumiem no Bangi. Krievu kvieši ieradās Dualas ostā Kamerūnā, gatavi transportēšanai uz CĀR, kur vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju ir atkarīgi no palīdzības un kur tikai 2022. gadā vien gāja bojā 5,6% iedzīvotāju; tas nozīmē, ka CĀR dzīvojošam cilvēkam ir par 741% lielākas izredzes nomirt nekā cilvēkam pārējā pasaulē. Taču graudi palika ostā. Krieviem nebija pat ienācis prātā, ka šajā zemē nav graudu pārstrādes uzņēmumu, kuros kviešus varētu samalt miltos.

Līdz 1960. gadam tā bija Francijas kolonija, kuras nosaukums bija Ubangi-Šari. Tā bija iesaukta par la colonie poubelle, pabiru koloniju, jo franči uz turieni sūtīja virsniekus un ierēdņus, kuri eksāmenos saņēmuši zemākās atzīmes. Franči neaizrāvās ar infrastruktūras būvēšanu un vairāk paļāvās uz šikoti, hipopotama ādas pātagu, kas Ekvatoriālajā Āfrikā kļuva par koloniālā darba simbolu, un plaši piekopto praksi, kad sievietes un bērnus saņēma par ķīlniekiem, lai piespiestu vīriešus strādāt par krāvējiem un strādniekiem kokvilnas laukos.

Pēc neatkarības iegūšanas CĀR turpināja funkcionēt kā zobratiņš ģeopolitiskajā sistēmā, kas pazīstama kā Fransāfrika; tas bija neoficiāls, taču visaptverošs Francijas ietekmes tīkls bijušajās kolonijās, kura pamatā bija ciešas sociālās saites ar vietējo eliti un gara virkne dažādu militāru, finansiālu, monetāru un politisku vienošanos. Visās CĀR valdības ministrijās bija paredzēti posteņi franču padomniekiem, kas tās būtībā arī vadīja līdz pat 90. gadiem. Visi līdzšinējie CĀR prezidenti ar diviem izņēmumiem izraudzīti ar Francijas līdzdalību. Taču 90. gados Francija sāka pamazām attālināties, un pēdējie karavīri no CĀR tika izvesti 1998. gadā. Rietumu līderi domāja, ka nu spēkā stājusies jauna starptautiskā miera, demokrātijas un globalizācijas kārtība un ka komercija atnesīs mieru. Pēc Aukstā kara beigām viņus vairs īpaši nevilināja iespēja uzturēt šo mieru saviem spēkiem.

Tāpat kā daudzās citās bijušajās Francijas kolonijās, arī CĀR eksperimenti ar daudzpartiju demokrātiju nenoveda pie spēcīgas valsts iekārtas vai stabilas valdības. CĀR kļuva par daudzarmiju valsti, kurā dažādas nemiernieku vai uzņēmīgu algotņu grupas regulāri rīkoja dumpjus, kas bieži vien nebija nekas vairāk kā fasāde parasta bandītisma piesegšanai. 2013. gadā šāda sacelšanās vainagojās ar panākumiem: gāžot toreizējo prezidentu Fransuā Bozizē, pie varas nāca samērā izplūdusi dažādu algotņu un pārsvarā musulmaņu nemiernieku alianse. Šī savienība, pazīstama kā Seleka, bija pie varas vienu gadu un šajā laikā valdīja ar neiegrožotu un gandrīz haotisku nežēlību, pastrādājot masu slepkavības, sagrābjot civiliedzīvotāju mājas, pēc patikas izspiežot naudu un laupot. Viņiem pretojās pašaizsardzības grupu alianse, ko sauca par Antibalaku, un tā aizsākās brutāla fratricīda cikls, kas iegājis vēsturē kā Krīze. Krīzes kulminācijas brīdī, 2013. gada decembrī, vienas nedēļas nogales laikā Bangi tika noslepkavots 1000 cilvēku, 400 tūkstoši aizbēga un paslēpās krūmājā vai tādās valstīs kā Kamerūna. Man bija smaga saruna ar kādu vīrieti, vārdā Krepēns Boto, Krīzes upuru tiesību organizācijas vadītāju, Krīzes laikā – benzīntanka apkalpotāju, kuru šo cīņu laikā nolaupīja un spīdzināja. Viņa dzīvību izglāba kāda musulmaņu sieviete, kas redzēja notiekošo un nolēma iejaukties.

– Mani spīdzināja bez kāda iemesla, saprotat? – viņš man teica. – Es varu paskaidrot, bet, kad to uzraksta, tas vairs neko nenozīmē. Vienkārši kārtējais cilvēks, ko spīdzina.

2013. gada beigās CĀR atgriezās Francijas karaspēks, un ANO iesūtīja MINUSCA ilgākai miera uzturēšanai. Selekas atbalstītais prezidents bija spiests atkāpties. Taču ne franči, ne MINUSCA nespēja karot ārpus pilsētas, kur nemiernieki pārgrupējās. Tobrīd CĀR bija jau pilnībā atkarīga no ārpasaules palīdzības un drošības spēkiem. Valsts elite, antropoloģes Luisas Lombardas vārdiem, izkopa “viltīgā cietēja” ārpolitiku, manipulējot ar Rietumu lielvalstīm un palīdzības grupām, lai tiktu pie finansējuma un atbalsta. “Līdz tam koncesijas piešķīra pārsvarā dabas resursu ieguvei,” viņa rakstīja, “bet tagad ar ārzemju palīdzību par koncesijām bija pārvērstas visas valdības prerogatīvas, būtībā valsts suverenitāti padarot par plaša apjoma ārpakalpojumu.”

Krīze bija trauma, kas kļuva par atskaites punktu centrālafrikāņu dzīvē. Miers un drošība kļuva svarīgāki par demokrātijas vai likuma varas diktētiem apsvērumiem. Daudzi CĀR sāka ciniski raudzīties uz vājajām, kaut arī šķietami demokrātiskajām valstīm, ko Rietumi atbalstījuši šajā reģionā. Visā frankofonajā Āfrikā pieņēmās spēkā aizvainojuma vilnis, un jauna līderu paaudze drīz sāka Francijai un Rietumiem pārmest, ka tie sludina liberālās vērtības, vienlaikus paturot viņu valstis trūcīgas un atkarīgas. “Šos jautājumus uzdod mana paaudze,” pēdējā Krievijas–Āfrikas samitā klausītājiem teica jaunais Burkinafaso prezidents Ibrahims Traorē. “Mēs jautājam: kā var būt, ka Āfrika, kuras dzīlēs ir tik daudz bagātību, ir trūcīgākais kontinents? Kāpēc Āfrika ir badacietēju kontinents? Un kāpēc mūsu valstu vadītājiem jābraukā pa pasauli ubagojot?”

Neraugoties uz gadiem saņemto palīdzību attīstības veicināšanai, Fransāfrikas sistēmas orbītas valstīm lielākoties vēl joprojām trūkst infrastruktūras un piekļuves kapitālam, kas tām ļautu pašām izmantot savus resursus. Šajā situācijā ieguvēja ir Ķīna, kas piedāvā bartera darījumus – infrastruktūru apmaiņā pret resursu koncesijām – un patlaban dažādās Āfrikas valstīs veic ārvalstu tiešās investīcijas 5,6 miljardu dolāru apmērā, iefiltrējoties stabilākās valstīs, tādās kā Angola. Taču šāds modelis neder visur. Līdz ar ASV un Francijas distancēšanos lielā Āfrikas daļā uz ziemeļiem no ekvatora izveidojās paralēlu zemas intensitātes karu zona. Daudziem no šiem konfliktiem nav nekādu izredžu tuvākajā laikā atrisināties. Tāpēc kontinenta dabas resursu ieguve arvien lielākā mērā kļūst par bruņotu operāciju.

Dažus mēnešus pirms manas ierašanās Bangi uzbrukumā krūmājā tika nogalināti deviņi ķīniešu kalnrači; tas bija asiņainākais uzbrukums Ķīnas pilsoņiem Āfrikā kopš Aukstā kara beigām. Rietumu drošības analītiķi tagad prognozē, ka Ķīna, tāpat kā pirms tam Krievija, sāks izmantot privātas militārās kompānijas, lai aizsargātu savas resursu intereses šajā kontinentā. “Pagātnē vadošo lomu pretterorisma un pretpirātisma operācijās šajā reģionā uzņēmās Savienotās Valstis un Francija, tā palīdzot Ķīnai pasargāt savas investīcijas no tiešiem draudiem,” rakstīts kādā Starptautisko un stratēģisko studiju centra ziņojumā. “Pagājušas tās dienas,” teikts citā ziņojumā, “kad kalnrūpniecības kompānijas, kas darbojās Āfrikā, varēja paļauties uz Rietumu drošības lietussargu.”

Pat Ruanda, Ekvatoriālās Āfrikas galvenā militārā lielvara, sapratusi, ka valstis, kurām draud sacelšanās, labprāt pieņems bruņotu atbalstu savu interešu sargāšanai attiecībā uz dabas resursiem. Šī zeme nosūtījusi karaspēku uz Mozambiku, kur tas sargā gāzes laukus un rubīna raktuves, kā arī vēl aptuveni 2000 karavīru uz CĀR MINUSCA sastāvā – līdztekus tiem 1200 vīriem, kas tur atrodas saskaņā ar divpusēju militāru vienošanos, kopskaitā tātad vairāk nekā Krievija. Pašai Ruandai ir visai maz dabas resursu, bet CĀR tai piešķirtas zelta, dimantu un koksnes koncesijas. Ar Ruandas valdību saistītām kompānijām bijusi iespēja piekļūt ievērojamām lauksaimniecības zemes platībām; tas ir vērtīgs resurss nelielai valstij, kurā liela daļa aramzemes jau tiek apstrādāta. “Šeit viss ir pārbaudījums pārbaudījuma galā,” reportieriem sūdzējās kāds ruandiešu uzņēmējs, kurš bija nolīdzis vietējos iedzīvotājus, lai tie ar mačetēm izcirstu krūmājā 16 hektārus zemes lopu fermas ganībām. “Te nav ne mājokļu, ne ūdens, ne elektrības. Kad es šeit ierados, te bija viens vienīgs mežs.”

Pagāja divas dienas, un es vēl joprojām gaidīju vīzu. Veikaliņā turpat kaimiņos viesnīcai es iedzēru kopā ar kādu cilvēku, vārdā Ežēns Sempliss Tuabona, izbijušu marksistu un parlamentārieti, kurš tagad pārsvarā uzturas Francijā. Es pieņēmu, ka viņam ir pāri sešdesmit, taču, kad pajautāju, viņš man nolasīja veselu lekciju.

– Mums šai zemē ir teiciens, – viņš sacīja. – “Il faut pas demander l’âge des grand-frères” – nekad nejautā, cik tēvočiem gadu.

– Iedzeriet, – viņš sacīja un ielēja man glāzē četru pirkstu tiesu viskija.

Es gribēju ar viņu parunāt par pretrietumniecisko noskaņojumu, kas vējoja frankofonajā Āfrikā.

– Es esmu kreisais, – viņš teica. – Vai zināt, ko es, būdams afrikānis, ar to saprotu? Es izaugu no internacionāles kustības. Esmu mācīts Maskavā un Rumānijā. Man bijušas divas sievas rumānietes. Mums bija tāds internacionālistu sapnis.

Viņš paziņoja arī, ka rietumnieki ir nelgas, ja domā, ka šie pēkšņie pretimperiālisma uzplūdi ir krievu propagandas rezultāts.

– Tie sniedzas tālākā pagātnē, nekā krievi droši vien iedomājas, – sacīja Tuabona.

Viņš runāja par panafrikāņu līderi Patrisu Lumumbu no Kongo, kuru gāza Beļģijas organizētā un CIP atbalstītā apvērsumā 1960. gadā, un Tomā Sankaru, Burkinafaso antiimperiālistisko prezidentu, ko nogalināja 1987. gadā pēc trīs gadus ilgušas revolucionāras prezidentūras, kuras laikā viņš atteicās ņemt naudu no SVF, padarīja valsti lauksaimniecības jomā pašpietiekamu un centās izraut savu zemi no Francijas orbītas.

– Vai Amerikā cilvēki šodien zina, kas ir Tomā Sankara? Jums nāksies viņiem to paskaidrot. Šis vēsturiskais mantojums ir svarīgāks nekā jebkas, ko šodien dara Krievija, jo Rietumi to sev nodarījuši paši. Bija cilvēki, kuri vēlējās Āfrikas attīstību mūsu pašu interesēs, bet viņus nogalināja. Tādām lietām mēs pievēršam uzmanību. Tāpēc tagad šeit ir Vāgners.

Centrālafrikāņiem, šķiet, nekad nav tādu grūtību, ar kādām sastopas Rietumu žurnālisti, mēģinot raksturot Vāgnera grupu. Viņi parasti pieņem kā pašsaprotamu, ka tā rīkojas Krievijas valsts interesēs. Līdz trīs vadošo vāgneriešu bojāejai pērnā gada aviokatastrofā gan Vāgners, gan Krievija centās uzturēt iespaidu, ka grupa darbojas neatkarīgi. Kaut kādā mērā tā tiešām bija taisnība: Vāgnera grupai bija pašai sava ieņēmumu plūsma, tā darbojās ārpus formālajām Krievijas militārā un izlūkošanas aparāta struktūrām. Īpaši Āfrikā grupa, pēc visa spriežot, savas operācijas finansēja pati. Taču tā nekad nav bijusi “ārštata” ģeopolitiskais spēlētājs. Grupa saņēma finansiālu atbalstu no valsts un cieši sadarbojās ar Krievijas militāro izlūkdienestu – Galveno izlūkošanas pārvaldi jeb GRU. No Vāgnera grupas lomas Austrumukrainā, kur 2014. gadā aizsākās tās darbība, līdz Lībijai, Sudānai, Sīrijai un tagad Mali – visur tā Krievijai piedāvājusi veidu, kā realizēt ārzemju operācijas ar iespējami mazu oficiālo kritušo skaitu un radīt Rietumu novērotājos neskaidrību par Krievijas reālajām darbībām. Taču pēc Vāgnera dumpja pērnā gada vasarā Maskava, šķiet, nolēma, ka grupa kļuvusi pārāk neatkarīga. Putins publiski atzina, ka tā saņēmusi miljardiem dolāru valsts finansējuma, un Krievijas izlūkdienests sāka tieši kontrolēt Vāgnera ieņēmumu plūsmu un politiskos kontaktus.

CĀR Vāgnera grupa uzturas kopš 2018. gada. Tās atbalsts ļāvis prezidentam Tuaderam un viņa sabiedrotajiem valdīt ar aizvien drakoniskākiem līdzekļiem, taču valstī daudzi likās gatavi paciest algotņu klātbūtni apmaiņā pret stabilitāti. Es jautāju Tuabonam, vai Vāgnera grupas uzaicināšana, viņaprāt, ir atmaksājusies.

Viņam todien pietika runu par politiku.

– Nedomāju, ka tas vairs kaut ko ietekmē, – viņš sacīja. – Nekādas ideoloģijas vairs nav, tikai intereses.