Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ukraiņu militārpersonas un pašvaldību vadītāji bija izbrīnīti: kā tas iespējams, ka Viesturs Silenieks, tobrīd LR Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs, kopā ar Nacionālo bruņoto spēku virskapelānu un divām augsti stāvošām militārām amatpersonām iebraukuši austrumu pierobežas kara zonā, bet viņu tuvumā nav redzami nedz bruņutransportieri, nedz helikopteru eskorti? Postpadomju dzīves loģika teica priekšā: ja kaimiņvalsts amatpersonas ieradušās pieredzes apmaiņas vizītē, tās pienāktos sagaidīt ar fanfarām, sarkaniem paklājiem un militārām parādēm, izvadāt pa kazarmām ar delegācijai par godu svaigi izbalsinātām sienām un katrā ziņā tranšejām nelaist ne tuvumā. “Delegācijas” loģika bija pilnīgi pretēja: Latvija un Ukraina gan vēsturiski, gan ģeopolitiski atrodas samērā līdzīgā situācijā, un vismaz teorētiski abas ir pakļautas līdzīgam militāram riskam. Bez šaubām, Latvijas Nacionālie bruņotie spēki var piedalīties misijās Mali, Irākā vai Afganistānā, taču tieši Ukraina ir valsts, kuras pieredzei, kļūdām un panākumiem ir vērts pievērst īpašu uzmanību, domājot par Latvijas ideālo aizsardzības modeli. Tādēļ oficiozo pusi Silenieka darba grupai bija jācenšas apiet ar līkumu un caur sētas durvīm jāpiekļūst pēc iespējas tuvāk ne tikai tranšejām vien: militārā joma, bez šaubām, ir svarīgs valsts aizsardzības elements, taču Ukrainas piemērs liecina, ka tā ir cieši saistīta ar praktiski jebkuru citu tautsaimniecības nozari, arī kultūru un reliģiju. Lai pēc iespējas sīkāk iepazītos ar dažādām valsts struktūrām, to savstarpējo sadarbību un aizsardzības potenciālu, maršruts tika organizēts klusi un nemanāmi.
Ielidojusi Ukrainā, grupa devās uz austrumiem. Piecas dienas solījās būt intensīvas: plānos ietilpa vizītes uz armijas daļām, skolām, slimnīcām, glābšanas dienestiem, robežsardzes punktiem, pašvaldībām un citām aizsardzībai nozīmīgām institūcijām visā pierobežas zonā, bet vakari bija atvēlēti šo novērojumu apspriedei un analīzei. Drošības apsvērumu dēļ maršruts tika regulāri mainīts un pielabots, un vairumā gadījumu kārtējai vizītei tika atvēlēta labi ja pusstunda, pēc kuras apmeklētāji sēdās atpakaļ džipos un devās uz nākamo pieturas punktu.
Ceļā uz austrumiem grupai piebiedrojās vairāki brīvprātīgie Ukrainas Bruņoto spēku kapelāni, kuri labi pārzināja frontes ikdienu. Arī līdz 2014. gadam valstī ar ticību viss bija kārtībā, bet tagad, sekojot slavenajam apgalvojumam, ka “ierakumos ateistu nav”, tā ir ievērojami pieņēmusies spēkā. Kapelāni tur ir cieņā gan militārās, gan civilās aprindās: tie sniedz kareivjiem ne tikai garīgu, bet arī psiholoģisku atbalstu un regulāri apmeklē karavīru slēpņus, kas, situācijai pasliktinoties, tika ierīkoti pamestās kūtīs, graudu elevatoros un vecās lauktehnikas darbnīcās.
Viens no iemesliem, kādēļ viss tika darīts pēc iespējas ātrāk un neuzkrītošāk, bija tas, ka par ukraiņu kapelānu galvām ir izsludināta atlīdzība. Katrs idiots to var apskatīt internetā (vārds, uzvārds, adrese, cenrādis – viss brīvā pieejā) un tajā pašā vakarā bruņots uzrasties pie tuvākajām kapelāna namdurvīm. Šāda iebiedēšanas taktika robežas viņā pusē ir ļoti iecienīta, vēl jo vairāk tāpēc, ka liela daļa dienesta kapelānu Ukrainā ir brīvprātīgie, arī uzņēmēji un lielrūpnieki. Arī mobilo telefonu noklausīšanās šādos apstākļos ir gluži pašsaprotama lieta.
– Ja mēs vakara sapulces laikā noliktu uz galda desmit ieslēgtus telefonus, – saka Viesturs, – pastāvētu liela varbūtība, ka tūlīt pat šajā vietā trāpītu artilērijas lādiņš.
Dzīve Austrumukrainā nav apstājusies. Tieši otrādi, pēdējo četru gadu laikā gan karadarbības zonās, gan visā valstī ir aizvien spēcīgāka saliedētība, un dažādās sabiedrības grupās bieži var dzirdēt vienu un to pašu frāzi: “Šis karš mums ir nācis par labu.” Ne jau tāpēc, ka nemitīgi bruņoti konflikti bez pārredzamām beigām būtu kaut kas apbrīnas vērts. Karš ir, bija un būs kas tāds, no kā labāk izvairīties. Taču Ukrainā apstākļi likuši cilvēkiem atrast veidu, kā sadarboties, būt solidāriem, iesaistīties brīvprātīgo kustībās, veidot sabiedriskas organizācijas – citiem vārdiem sakot, ieturēt kopīgu kursu valstī, kurā līdz šim katrs ir bijis pats par sevi. Pirmskara Ukrainā, līdzīgi kā kaimiņvalstīs, visu lietu mēraukla bija bizness, konkurence un individuālā labuma gūšana. Grūti runāt par vienprātību, ja svarīgākais jautājums ir “kā apčakarēt citus un uzvārīties pašam”. Arī Latvijā šāda problēma joprojām pastāv, tomēr Ukrainā tā bija sasniegusi daudz bīstamākus apmērus un vietām robežojās ar sadzīves marodierismu.
Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kapelānu dienests uz Austrumukrainu regulāri sūta humanitārās palīdzības kravas. Šobrīd to kopējais apjoms pārsniedz 200 tonnas – sākot ar slimnīcu gultām un beidzot ar tik specifiskām lietām kā, piemēram, 50. izmēra apavi. Pirmā krava nekavējoties tika izzagta. Otrā tāpat. Taču gadu gaitā zagšana ir gājusi mazumā – pilnībā izskausta tā vēl nav, taču tuvojas saprāta robežām.
Ieradies kādā no palīdzību saņēmušajām pašvaldībām, Latvijas virskapelāns Elmārs Pļaviņš tā arī teicis:
– Nu ko, visu izzagāt, jā?
Administrācijās šādu atklātību ir sākuši cienīt. Tā ienākusi amatpersonu apziņā tieši tāpat kā izpratne par to, cik ievainojama ir nesaliedēta tauta. Cik vienkārši ar ārējas ietekmes palīdzību novājināt armiju, likvidēt organizētu pretestību un laist uz grunti visas tautsaimniecības nozares pēc kārtas, kā tas jau gadiem ilgi ir noticis karadarbības zonās un visā valstī.
– Žēl, – skan klasiska atbilde, – ka mēs to esam sapratuši tikai tagad.
Austrumukrainā sabiedriskā infrastruktūra attīstās ātrāk nekā jebkad, tas ir saistīts ar atziņu, ka kvalitatīva valsts aizsardzība ir visaptveroša. Labi aizsargāta valsts ir nevis tāda, kurai pieder visvairāk tanku un vīru ar automātiem, bet tāda, kuras nozares spēj organizēti sadarboties savā starpā.
Lielisks piemērs ir slimnīcas. Sākoties pirmajām apšaudēm, pierobežas mediķi drīz vien saprata, ka vienkārši turpināt darbu un ārstēt ievainotos nevarēs. Starptautiskās konvencijas paredz, ka atklāt uguni pa slimnīcām, baznīcām un skolām ir aizliegts, taču neviens to, protams, neņēma vērā – tieši slimnīcas un skolas tika izraudzītas par pirmajiem uzbrukumu mērķiem. Kad vienā slimnīcas spārnā operāciju zālēs sāk šķīst logu stikli, ir jāpārvācas uz citu. Kad arī tur notiek tas pats, vienīgais risinājums ir pārcelties uz pagrabu. Un te nu izrādās, ka aizsardzības jautājumi ir aktuāli ne tikai frontē, bet visur. Apstākļi pagrabos mēdz būt antisanitāri. Rezerves ģeneratori, ja tādi vispār ir, patērē degvielu un izdala gāzes, tātad arī ventilācijas sistēmām jābūt ideālā lietošanas kārtībā. Ķirurģijas galdi pēkšņi izrādās grūti transportējami, sevišķi tad, ja elektrības pārrāvuma gadījumā nedarbojas lifti. Betona sienas un jumti, izbūvēti pēc “saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma”, brūk kopā pēc mazākā trieciena. Mediķu skaits dramatiski samazinās, bet ievainoto kļūst arvien vairāk. Savas vizītes laikā Silenieks tikās ar diviem ķirurgiem un anestezioloģi, kuri 24 stundu laikā bija spiesti trijatā veikt vairāk nekā 70 operācijas, turklāt izrādījās, ka līdzās šautām, plēstām brūcēm un apdegumiem kara laikā īpaši izplatītas ir arī sirdslēkmes. Gaismā nāk vesela virkne sīku traucēkļu un barjeru, bez kurām tikpat labi varētu iztikt. Klasisks piemērs: kāpēc pie slimnīcas ieejas ir vajadzīgi pakāpieni? Arī miera laikā tie neatvieglo piekļuvi ne invalīdiem ratiņkrēslos, ne sanitāriem ar nestuvēm, pat ne apkopējiem, kuri tos mazgā. Kara laikā šāds šķietami maznozīmīgs šķērslis kļūst daudz izšķirošāks.
Visus šos, kā arī daudzus citus apstākļus ukraiņu slimnīcās ir sākuši ņemt vērā, un ir ļoti svarīgi saprast, vai arī Latvijas ārstniecības iestādes ir gatavas krīzes situācijai? Latvijā, atšķirībā no Ukrainas, šobrīd trūkst specializētu militāro ķirurgu, kas devuši nevis Hipokrata, bet kareivja zvērestu un līdz ar to ir spiesti glābt dzīvību, arī apdraudot paši savējo, – ko tradicionālais ārsta zvērests juridiski neparedz. Taču runa ir ne tikai par militāru agresiju no kaimiņu puses. Visi šie aizsardzības jautājumi attiecas arī uz epidēmijām, kataklizmām, piepešu bēgļu pieplūdumu un citiem apstākļiem, kurus oficiālos dokumentos mēdz dēvēt par force majeure.
Delegācija bieži apmeklēja pierobežas skolas. Mācības tajās turpinājās, kā ierasts, un pat tad, kad 100 vai pat 50 metru attālumā, par spīti Minskas vienošanās nosacījumiem, skanēja šāvieni, bērni un skolotāji vairs nemetās zem galdiem, kā sākumā, bet turpināja nodarbības, it kā nekas nebūtu noticis.
No krīzes vadības viedokļa skolām ir svarīga papildfunkcija: tajās ir daudz plašu telpu, dušas, ēdnīcas un sporta zāles, kur nepieciešamības gadījumā var izguldīt lielu daudzumu cilvēku. Kara laikā civiliedzīvotāji visbiežāk tiek evakuēti tieši uz skolām. Austrumukrainas pašvaldības to ir sākušas apzināties un tagad labiekārto gadiem ilgi neremontētās skolas.
Tiesa, nereti šī labiekārtošana joprojām notiek pašdarbības stilā. Vienā šādā skolā pie tehniskā pagraba durvīm bija piestiprināta A4 formāta lapa ar uzrakstu BUMBU PATVERTNE. Taču, kad Viesturs skolotājai apjautājies, vai drīkst apskatīties, kā viņiem tur viss iekārtots, skolotāja mazliet apmulsusi un atbildējusi:
– Jā, bet tad man būs jāaiziet pie dežuranta pēc atslēgas.
Izpratne par ērti pieejamu aizsardzības infrastruktūru Ukrainā joprojām nav vispārēja, un varbūt domāšanas līmenī tādu pagaidām arī nav iespējams ieviest, taču tieksme pēc resursu autonomijas ir novērojama visos līmeņos. Pirmkārt tas skar ekonomiku, energoresursu sadali un rūpniecību. Ukrainā ir pietiekami liels iekšējā tirgus patēriņš, lai pašmāju produkciju turpat uz vietas varētu arī pārdot. Valstī darbojas trīs rūpnīcas, kas ražo tankus un smago bruņutehniku, taču tikai pēdējos gados tā vairs netiek pārdota Krievijai. Turklāt liela daļa Krievijas militārās tehnikas, arī helikopteri, līdz šim tika ražoti ar ukraiņu dzinējiem un citām sastāvdaļām. Tagad Ukrainas rūpnīcas apgādā tikai pašas savu armiju. Arī informācijas plūsma tiek stingri ierobežota: “Pirmais Baltijas kanāls” ir atslēgts bez amnestijas iespējām, Ukrainas Pareizticīgā baznīca atdalījusies no Krievijas Pareizticīgās baznīcas, tādējādi atgūstot kontroli pār sprediķu saturu, bet krievu vīriešiem aizliegts iebraukt valstī (tas darīts tādēļ, lai pēc iespējas ierobežotu naidīgu grupu izveidi).
Vadoties pēc šī piemēra, ir svarīgi izvērtēt arī Latvijas ekonomiku un tās patstāvību. Šobrīd Latvija ir atkarīga no ārzemju energoresursiem. Gada laikā naftas produkti tiek importēti aptuveni miljarda eiro vērtībā – tā ir devītā daļa no valsts budžeta. Vēl pusmiljards tiek ieguldīts automašīnu un to detaļu iegādē. Armija turpretī tiek apgādāta ar Latvijā ražotām uniformām, uzkabēm un bruņu vestēm. Taču šie jautājumi skar arī vieglākas nozares, kaut vai to pašu pārtikas rūpniecību. Pienu un maizi varbūt arī ir lētāk iepirkt no kaimiņvalstīm. Bet vai ar pašmāju ražotnēm pietiktu, ja kara apstākļos preču imports pēkšņi vairs nebūtu iespējams?
Līdzīgās kategorijās ir jādomā arī par pilsētu energoresursu sadali un infrastruktūru. Ukrainā līdz 2014. gadam par šīm tēmām tikpat kā nedomāja. Ceļi, ietves, parki, gājēju pārejas – gandrīz viss bija saglabājies no PSRS laikiem un ar sevišķu kvalitāti neizcēlās, turklāt jaunākās padomju pilsētas gan vienā, gan otrā robežas pusē bija tik līdzīgas, ka varētu rasties gluži loģisks jautājums: kāda, atvainojiet, starpība, kurā pusē dzīvot?
Pēc neatkarības atgūšanas postpadomju valstis, arī Latvija, cieta no tās pašas tendences, kura Skandināvijā un Rietumeiropā jau ir veiksmīgi pārvarēta, – transporta infrastruktūra tika plānota tā, lai automašīnu īpašnieki gūtu maksimālu labumu, bet visi pārējie satiksmes dalībnieki tiem pēc iespējas mazāk traucētu.
Šāda pilsētplānošana, kur transporta plūsma tiek “regulēta”, būvējot aizvien lielākam automašīnu skaitam piemērotus ceļus, bet gājēji un riteņbraucēji tiek ierobežoti ar žogiem un barjerām, arī miera laikā degradē ne tikai pilsētvidi, bet arī ekonomiku un cilvēku savstarpējās attiecības. Iela ir publiska zona, kurā komerctelpām, kultūras iestādēm un sabiedriskām institūcijām jābūt viegli un ērti pieejamām bez liekiem šķēršļiem. Protams, jauns un fiziski vesels cilvēks bez grūtībām (kaut arī bez sevišķi lielas patikas) var nokāpt pazemes tunelī, uzkāpt līdz virszemes pārejai, ātri šķērsot četras vai sešas joslas pie zaļās gaismas un nepieciešamības gadījumā pārlēkt pāri nejēdzīgā vietā uzstādītai barjerai. Taču ne visiem ir šāda iespēja, un atliek vien parēķināt, cik ilgu laiku aizņem ceļš no Centrālās stacijas līdz autoostai, nenokāpjot nevienā pazemes tunelī, lai saprastu, ka Rīgā vēl ir ļoti daudz, ko uzlabot.
Austrumukrainā šī problēma bija vēl nopietnāka, un, sākoties karam, nāca gaismā vesela rinda ar infrastruktūru saistītu problēmu. Bruņota uzbrukuma laikā personīgais auto kļūst par visneizdevīgāko transporta veidu, bet plata maģistrāle – par pilsētas bīstamāko zonu. Elektrības padeve apdzīvotās vietās ļoti bieži tiek pārtraukta. Kamēr degviela vēl ir pieejama, pēc tās izveidojas milzīgas rindas, bet bez elektrības arī uzpildes staciju sūkņi vairs nedarbojas. Smagais transports – kravas mašīnas un atkritumu vedēji – tiek pielādēts ar granti un izmantots, lai bloķētu ceļus, līdz ar to tas kavē arī iedzīvotāju evakuāciju autobusos. Tātad cilvēkus no riska zonām daudz efektīvāk var izvest pa dzelzceļu. Un tad izrādās, ka ātrākais un drošākais veids, kā neatkarīgi pārvietoties pa pilsētām un karabāzēm, ir velosipēds. Katrs riteņbraucējs zina, ka pat divus centimetrus augsta ietves apmale var radīt apdraudējumu drošībai, nemaz nerunājot par lielākām barjerām un sliktu seguma kvalitāti. Krīzes situācijā vienīgais ieguvējs no cilvēkam nedraudzīgas infrastruktūras ir ienaidnieks, un Austrumukrainas pašvaldības to apzinās arvien labāk.
Taču satiksmes organizācija ir tikai maza daļa no aizsardzības kopainas. Piemēram, ko darīt, kad elektrības pārrāvuma dēļ lielveikalos atkūst saldētavas un sāk bojāties gaļa? Kā rīkoties, ja atkritumu savācēji nestrādā? Kad pilsēta nekontrolējamos ātrumos aizaug vispirms ar kilogramiem, tad ar tonnām drazu, katrs plastikāta iepakojums kļūst par problēmu. Arī mobilie sakari un elektroniskie pakalpojumi kādā brīdī var pārtrūkt. Par pieeju bezskaidras naudas uzkrājumiem bankas kontā šādos gadījumos var aizmirst. Taču viens no nopietnākajiem drošības riskiem, kas Austrumukrainā izpaudās īpaši spēcīgi, ir virs zemes izvietotas komunikācijas. Gaisā nostiepti elektrības vadi pārtrūkst pēc mazākās saskares ar krītošiem kokiem vai lādiņiem. Mīnus trīsdesmit grādu salā tie reizēm pārtrūkst paši no sevis, bet no sestā stāva augstuma krītošs kabelis var arī nosist. Pat vislabākajā darba kārtībā tie traucē ugunsdzēsējiem un glābšanas helikopteriem. Ukrainā, sekojot padomju paraugam, ne tikai elektrības, bet arī gāzes vadi ir izvietoti virs zemes, katrs diversants tos varētu pārzāģēt ar fuksīti, nemaz nerunājot par to, kas notiktu, ja tiem uzbrauktu virsū ar tanku. Liela daļa Austrumukrainas pašvaldību beidzot ir sapratušas, ka šo problēmu vajag risināt, taču trūkst gan resursu, gan laika, un ne visi atbildīgie dienesti ir jau gatavi domāt šādās kategorijās.
Protams, atzīt kļūdas un robus valsts aizsardzībā ir nepatīkami, it sevišķi administrācijas līmenī. Tā pati oficiozā padomju domāšana paredz: ja armijas daļā vai pašvaldībā ieradusies delegācija no kaimiņvalsts Aizsardzības ministrijas, tad virsnieku un amatpersonu uzdevums ir parādīt sevi no labākās puses. Taču vairums amatpersonu bija gatavas atzīt savas vājās vietas.
Iespējams, šo gatavību runāt atklāti un atzīt vecās kļūdas veicināja Elmāra Pļaviņa atbruņojoši čomiskā attieksme. Ieradies kārtējā baznīcā vai armijas daļā, viņš draudzīgi ieštaukāja ģenerāļus, rādīja uz kapelāniem ar pirkstu un teica:
– Nu? Davai paskatīsimies, kurš no mums var vairāk reižu piepumpēties!
Ukraiņu amatpersonās tas izraisīja šoku. Mācītāji, kas ikdienā pārvietojās bentlijos, tagad glaudīja bārdas un sašutuši virpināja pirkstos savus zelta krustus, bet, iedzīti stūrī, meta kaunu pie malas, pumpējās un stāvēja tā saucamajā “plankā” līdzās parastiem kareivjiem.
Šī taktika darbojās. Ukraiņi atzina, ka daudz ko joprojām nesaprot un beidzot ir gatavi mainīt domāšanas veidu, jo tieši tas ir nepieciešams, lai organizētu sadarbību visās nozarēs un valsts aizsardzību padarītu totālu.
Savstarpējā sadarbība nudien ir pieņēmusies spēkā visdažādākajos līmeņos. Līdz šim visi reģionu ienākumi tika novirzīti uz centru, tā nu iepriekšējais prezidents varēja atļauties dzīvot pilī ar zelta maizes klaipiem, bet pašvaldībām neatlika nekas cits kā turpināt lietot visai apšaubāmo padomju infrastruktūru. Tagad, līdzīgi kā Latvijā, Ukrainas reģioniem ir piešķirta daudz lielāka autonomija un iespēja lokālos jautājumus risināt patstāvīgi.
Šim nolūkam valstī ir iedibināta ļoti efektīva sistēma. Ir skaidrs, ka ārkārtas situācijās lēmumi jāpieņem operatīvi: krustugunīs nekādām iekšējām nesaskaņām un politiskām ambīcijām vairs nav laika. Vēl jo vairāk, kara apstākļos liela daļa municipālo deputātu pamet reģionu vai valsti un pilsētas dome kļūst juridiski bezspēcīga: nevienu lēmumu nav iespējams pieņemt bez kvoruma. Šādos gadījumos Kijevai ir tiesības jebkurā pilsētā iecelt pagaidu administrācijas vadītāju. Vienkārši izsakoties, tā ir amatpersona, kas uz laiku pilnvarota vienpersoniski pieņemt lēmumus krīzes situācijā.
Parasti šāds vadītājs ir cilvēks ar stingru raksturu – bijusī militārpersona vai izpilddirektors, kurš labi pārzina savu reģionu, tā stratēģiskos objektus, komunikācijas un pieejamos resursus. Konsultējoties ar pāri palikušajiem deputātiem un pašvaldību vadītājiem, tas spēj uzturēt tautsaimniecību pie dzīvības un operatīvi atrisināt jautājumus, kas miera apstākļos aizņemtu vairākas dienas vai pat mēnešus. Ukrainas valdība labi apzinās, ka dome ar tautas vēlētiem deputātiem ir svarīga un nepieciešama, taču arī avārijas risinājumam vienmēr jābūt pa rokai, jo pašvaldības uzdevumi kara laikā nemainās – tai jānodrošina civiliedzīvotāju vajadzības. Bet šie uzdevumi kļūst sarežģītāki: ēkām ir izšauti logi. Resursu trūkst. Jāorganizē mobilās maizes ceptuves un atkritumu izvešana. Jānovērš epidēmiju izcelšanās iespēja un jānodrošina dzeramais ūdens. Un tam visam klāt nāk arī cīņa ar marodierismu. Pirms šīs operatīvās pārvaldes sistēmas ieviešanas bandītisms bija, iespējams, lielākā problēma visā kara zonā. Līdz ar krīzes administratoru ieviešanu Ukrainā daudzās vietās to ir izdevies izskaust.
Viens lauciņš, kuru Ukrainai neizdevās laikus apzināt, bija cietumi. Krievijas valdība, piemēram, bez jebkādiem morāliem aizspriedumiem sūtīja cietumniekus uz fronti. Bet šī bijušo recidīvistu armija pirmām kārtām ieņēma Ukrainas cietumus, atbrīvoja ieslodzītos un pārvilināja tos savā pusē. Vadoties no šīs pieredzes, arī Latvijas Tieslietu ministrijai ir lieliska iespēja aizdomāties, kā šādu situāciju nepieļaut. Bet no šī jautājuma, kā jebkurā jomā, izriet vesela virkne citu: kas īsti ir cietumu apsargi? Kādiem spēkiem viņi būtu lojāli krīzes situācijā? Vai Latvijas cietumi būtu gatavi karagūstekņu izvietošanai?
Un ko darīt ar “trešajiem spēkiem”? Kad Donbasā notika uzbrukumi rūpnīcām, šahtām un lielām ražotnēm, to īpašnieki vērsās pie Maskavas, pieprasīdami pārtraukt uguni un likdami pretī savas privātās apsardzes firmas, kas cilvēku skaita, sagatavotības un aprīkojuma ziņā ir pielīdzināmas mazām armijām. Atsevišķos gadījumos tās bija spiestas atvairīt uzbrukumus un pierādīja, ka gluži labi to spēj. Latvijā šāda līmeņa oligarhu nav, taču apsardzes firmu veidā ir legalizējusies liela daļa 90. gadu reketa. Profesionālie apsargi regulāri iziet apmācības un ir daudz spēcīgāki par vidējo civiliedzīvotāju. Ukraiņu eksperti norāda, ka tas ir liels, organizēts spēks, ar kuru nedrīkst nerēķināties un kurš pareizas rīcības gadījumā var aizstāvēt valsts intereses, nevis atbildīgākajā brīdī vērsties pret tām.
Kad pirmie ukraiņu kaujinieki, tā sauktie kiborgi, cīnījās par Doņeckas lidostu, liela daļa no viņiem bija brīvprātīgie, jauni puišeļi bez jebkādas militāras pieredzes. Tie, kuri izdzīvoja, tagad ieņem augstas dienesta pakāpes un atrodas komandējošajā sastāvā. Silenieka brigādei armijas štābos bieži uzdeva jautājumu:
– Ko jūs te vispār meklējat?
– Mēs, – viņi atbildēja, – braucam pie jums tādēļ, ka jūs aizstāvat Latviju. Kamēr jūs esat iekodušies lācim vienā kājā, tas ir krietni mierīgāks.
Kareivji šādu attieksmi ļoti novērtēja. Ņemot vērā, ka ukraiņu armijas vadošais sastāvs kopš konflikta sākuma ir pilnībā nomainījies, arī no padomju armijas mantotā domāšana pamazām mainās.
Patlaban frontes līnija stāv uz vietas, taču ukraiņu karaspēks pēdu pa pēdai virzās uz austrumiem. Sastāva rotācija tiek veikta reizi sešos mēnešos, bet, ja aktīva karadarbība pa šo laiku nenotiek, kareivji nogurst no nekā nedarīšanas. Un, ja karavīrus nenodarbina, tie sāk darīt muļķības, zaudē asumu un reizēm iet bojā, slādami pa ierakumiem ar augsti paceltu galvu. Par spīti nu jau diezgan ilgstošajai pieredzei, šī problēma tiek risināta vāji. Viesojoties armijas daļās pie pašas uguns līnijas, darba grupa saskārās ar mūžsenu, taču joprojām aktuālu secinājumu: morāle ir ārkārtīgi svarīgs faktors, un pret kareivjiem ir jāizturas ar cieņu, vēl jo vairāk – ņemot vērā, ka lielākoties tie dzīvo nevis kazarmās, bet kūtīs, staļļos un garāžās. Morāles uzturēšana ir katra komandiera individuāls uzdevums, taču ne visi ar to tiek galā. Pie šaurāk domājošiem komandieriem slēpņos valda haoss, gaiss smako pēc ieskābušas pārtikas un kareivji nereti veic telpu labiekārtošanu paši uz savu roku – sametina, piemēram, kaut ko līdzīgu boileram, bez jebkādas izolācijas pieslēdz pie 380 voltu sprieguma un ierīko dušu, kurā nav iespējams ieiet bez gumijas zābakiem. Bet turpat netālu kādā citā daļā komandieris uztur kārtību, apkurina telpas un iespēju robežās rada mājīgu gaisotni. Aktīvākajos karadarbības posmos abas šīs vienības, iespējams, varētu kalpot vienlīdz efektīvi, taču atšķirība ir tāda, ka pirmās rīcībspēju nosaka tikai pašu entuziasms un patriotiskās jūtas, kuras visnepiemērotākajā brīdī var arī apsīkt – sevišķi tad, ja amatpersonas tā arī turpina izzagt resursus un braukāt apkārt smalkās mašīnās, kamēr tām pakļautie kareivji guļ ierakumu dubļos.
Šo uzskaitījumu varētu turpināt bezgalīgi. Visaptverošas valsts aizsardzības pamatā ir princips, ka uz jebkuras nozares jautājumu var skatīties caur jebkuras citas nozares jautājuma prizmu. Problēmas, no kurām joprojām cieš mūsdienu Ukraina, lielākā vai mazākā mērā ir aktuālas jebkurā postpadomju valstī, un arī Skandināvijā un Rietumeiropā valstis tās kādā brīdī ir izslimojušas. Arī Latvija neatkarības gados ir pieļāvusi tieši tās pašas kļūdas un vēl aizvien nav tikusi vaļā no situācijas, kad katra ministrija darbojas tikai savā nozarē, nepievēršot uzmanību un nerēķinoties ar to, kā tas ietekmē visas pārējās darbības sfēras un dzīves kvalitāti kopumā.
– Bet tas ir tikai normāli, – saka Silenieks, – katrai nācijai šīs slimības ir jāizdzīvo. Taču, ja mācās no svešām kļūdām, slimību var izslimot, vēl pirms iestājusies epidēmija. Un tā ir ļoti laba skola.
Sagatavoja Svens Kuzmins