Žager. Ebreju gudrības centra maģija un liktenis

– Saki, esi no Lietuvas? Un no kurienes?

– No Žagares.

– No Vecās vai Jaunās?

Saruna jidišā uz ielas Buenosairesā

Lietuvā gandrīz nav iespējams atrast miestu, kas pasaulei nebūtu dāvinājis kādu slavenību. Bet Žagare! Ar ebreju izcelsmes slavenību skaitu tā pārspēj citus miestus jau kopš tiem laikiem, kad tur vēl plaši skanēja jidišs, jo jau senos laikos izslavēti bija Žagares gudrie (hahmei Žager) – Talmūda zinātāji, sprediķotāji, ješivu¹ vadītāji, traktātu autori.

Kāpēc tieši Žagare? Nereti to skaidro ar atrašanos kaimiņos Kurzemei, jo caur Kurzemi no Vācijas izplatījās haskalas – ebreju apgaismības – laicīgās izglītības idejas. Varbūt tāpēc Žagares emigrantu bērni, pat mazbērni no Dienvidāfrikas, ASV, Kanādas, Austrālijas sabrauc uz ķiršu festivālu vai tāpat vien apciemo senču dzimteni, lai ieelpotu “ebreju gudrības centra” gaisu? Pat zinādami, ka Žagarē ebreju vairs nav, ka no trijām pārpalikušajām sinagogām viena – plašā vasaras sinagoga – ir pielāgota sporta skolas vajadzībām, otra – mazākā ziemas – kļuvusi par ugunsdzēsēju depo, vēl cita pārvērsta par tehnikas noliktavu. Viesi grib paši savām acīm ieraudzīt miestu, kur radies musar – tikumiski reliģiska mācība, kas sludina, ka vienīgi spēcīga personība, kura apzinās savas patiesās vēlmes un nodomus un spēj sevi disciplinēt, varēs iespaidot citus un pienācīgi risinās sociālās problēmas. Vai arī ļauties minējumiem, ka varbūt dižais dzejnieks Osips Mandelštams, rakstot: “Я скажу тебе с последней прямотой:/ Всё лишь бредни, шерри-бренди,/ Ангел мой,”² – ir atradis ne tikai skanīgu sabalsmi, bet, atcerēdamies senču dzimteni, izmantojis Žagares ķiršu metaforu? Lai būtu kā būdams, Žagares gravitācijas lauks, Žagares maģija patiešām pastāv.

“Es daudz ceļoju, izstaigāju teju pusi pasaules, kuģoju pa jūrām, klejoju pa tuksnešiem, bet nekur neredzēju tik neparastus saulrietus, kādi mēdza būt manā dzimtajā pilsētā Zemgalē. Studēju Tīringenē, kas slavena ar saviem saullēktiem un saulrietiem. Gēte devās uz Tīringenes mežiem patīksmināties par dabu divreiz dienā – kad gaisma ausa un kad satumsa. Taču Tīringenes saulrieti, lai arī cik vareni un neparasti būtu, tomēr nespēj līdzināties tiem, kādus redzēju vienā no Zametas³ pilsētām Baltijas valstī.

Karpatu kalnos, kad saule dodas prom nakts atpūtā, debesis iekrāsojas neskaitāmās krāsās un nokrāsās. Kolorādo pavalstī saule atvadās svinīgi, paslēpdamās aiz Klinšu kalniem. Sjerranevadas debesis dāsni bārsta dārgakmeņus. Taču neviens no tiem saulrietiem nepārspēj krāsu dzīres, kādas ilgās, karstās dienās notiek šai Zametas pilsētā...

Ap sešiem vai septiņiem vakarā visa pilsēta itin kā uzliesmo. Logu stiklos kvēlo uguns zibšņi, koku apakšējie zari dzen uguni augšup, tā kāpj uz namu jumtiem. Kas iepriekš tādas dabas izrādes nav redzējis, varētu nodomāt, ka sācies visīstākais ugunsgrēks, kurš tūlīt aprīs koka mājeles ar to bodītēm un visu ap tām. Taču pat vietējiem ļaudīm, te dzimušiem un augušiem, tā milzīgā gailēšana izraisa neskaidru nemieru. Augstāko ēku – baznīcas, sinagogas – logi spīd izkusušos rubīnos un asiņaini nokrāso visu apkārtni,” – tā atmiņās raksta zinātnieks, rakstnieks Abrahams Simha Zakss, kurš Žagari pameta 1893. gadā, būdams 15 gadus vecs.⁴

Tiek uzskatīts, ka pirmie ebreji Žagarē apmetās 18. gadsimta sākumā. Taisnība gan, Žagares muižas tiesas grāmatās 1691. gada 22. maijā ir pieminēta lieta par nopirktu zagtu zirgu, prasītājs – ebrejs Mojzeszas Majerowiczius. 1751. gadā tika izskatīta Žagares ebreju kopienas lieta pret Jozapu Venclovaiti no Stuņģiem – par to, ka tas sagrāvis ebreju kapsētas žogu. Puses panāca izlīgumu, Venclovaitis apsolījās žogu atjaunot un segt tiesas izdevumus 4 timpu apmērā. Ja pēc žoga atjaunošanas kāds vēl izteiktu Venclovaitim pārmetumus, tad tam par sodu būtu jāmaksā 10 kapas grašu. Acīmredzot ebreji šai vietā bija apmetušies uz dzīvi jau sen, ja reiz viņu kapsētai bija žogs. Žagares ebrejs Abrahams Leibovičs 1747. gada 17. maijā iesūdzēja tiesā Pumpēnu rabīnu Izraelu Izakoviču pazuduša pulkstenīša un neslavas celšanas dēļ; lieta pārsūtīta tālāk rabīnu tiesai. Te jāatzīmē, ka ebreju lietas ar kristiešiem izskatīja Žagares muižas tiesa, bet strīdus starp tautiešiem izsprieda rabīni.

Polijas–Lietuvas ūnijas laikos inventarizācijas sarakstos ebreju vārdi ir norādīti tikai ar personvārdiem, kas veidoti no tēva vārda: Iankel Nachimowicz, Szmuel Meierowicz, Moizes Iankielowicz…

Nav ziņu, no kurienes ebreji ieceļojuši un vai to ierašanās ir saistīta ar valdnieka Ģedimina aicinājumu 14. gadsimtā Hanzas tirgotājiem un amatniekiem apmesties viņa valstī. Visticamāk, viņi atklīda no Viduseiropas, no Vācijas, kur uzradās jau pirmajos gadsimtos. Žagares apkaimē ebreju kopienas sāka veidoties droši vien jau 17. gadsimtā, jo ir zināms, ka Vecajā Žagarē 1766. gadā dzīvoja 840, bet Jaunajā Žagarē – 313 ebreju. Nav šaubu, ka tik daudz viņu nevarēja vienlaikus atbraukt un apmesties uz dzīvi. Tajā laika periodā tiek minētas divas ješivas. Vecās Žagares ebreju kopiena, iespējams, iesniedzas pat 16. gadsimtā. Saskaņā ar citu viedokli šeit, kur Lietuva robežojas ar Kurzemi, ebrejiem apmesties atļāva 18. gadsimta sākumā, kad šis novads bija stipri zaudējis iedzīvotājus pēc Ziemeļu kara un mēra epidēmijas (izmira 10 ciemu). Šajās auglīgajās zemēs audzēja labību, linus, tirgojās ar lopiem. Atbraucēji ar vietējiem bez grūtībām sazinājās vācu valodā, uz kuras pamatiem bija veidojies jidišs – aškenazu ebreju (pēc ebrejiskā Vācijas nosaukuma Aškenaz) ikdienas sarunvaloda. Zemgalē ebreji turējās kopā kompakti, centās saglabāt savu identitāti, ievēroja paražas, cienīja senās tradīcijas. Zināja, ka viņu tiesības – valdnieku piešķirtās privilēģijas – nav mūžīgas. Parasti viņi apmetās grupās miestiņu centros. Žagarē visapkārt tirgus laukumam 1790. gadā dzīvoja 50 ebreju ģimenes. 1765.–1796. gadā viņiem jau bija sava kopiena – kahals. Kopienas rabīns bija Bereks Icikovičs.⁵ Žagarē tolaik bija divas sinagogas, vairāki hederi⁶, 30 veikaliņu. Krogus ebreji turēja ne tikai savā miestiņā, bet arī plašākā apkaimē.

1817. gadā tika uzcelta trešā sinagoga. Sinagogas nedrīkstēja izskatīties greznas, tās nedrīkstēja augstumā pārsniegt kristiešu baznīcas un atrasties tām pārāk tuvu. Ebreju stāvokli sabiedrībā, pat apģērbu reglamentēja likumi: “Lai neuzdrošinās ebreji staigāt dārgās drānās ar zelta ķēdēm, bet viņu sievas rotāties ar zeltu un sudrabu. Lai neuzdrošinās ebreji nesāt sudrabu uz zobeniem. Taču lai viņu apģērbs ir pamanāms ikvienam; lai viņi nēsā dzeltenu platmali vai cepuri, bet viņu sievas – apmetni no dzeltenas drānas, lai ikviens varētu atšķirt ebreju no kristieša.”⁷ Tādas prasības nebija spēkā ilgi. Vēlāk no tām atteicās, ebrejiem piekodināja valkāt parastas attiecīgā novada drānas, bet tiem, kas nevēlējās atteikties no tradicionālajiem tērpiem, uzlika sodu. Dzīve svešā zemē, līdzās citas ticības ļaudīm, kuri tur valdīja, mudināja ebrejus turēties kopā vēl ciešāk, vēl cītīgāk kopt savu ticību un kultūru. Vietas, kur dzīvoja viņu kopiena, ebreji paši reizēm dēvēja par geto. Slavas dienas bija palikušas senajā Jeruzalemē kopā ar dziļā senatnē viedo vīru dotajiem likumiem, saskaņā ar kuriem visi dzīvoja. Tas mudināja dziļāk urbties pagātnē, savā vēsturē. Viņi pulcējās beismidrašā, kur, nolīkuši pār Toru un Talmūdu, smēlās gudrību, bet atsveicinādamies atkārtoja: “Nākamgad Jeruzalemē!”⁸

Līdzās Vecajai Žagarei vēlāk izveidojās un sāka strauji augt apdzīvota vieta pretējā upes krastā. Tās abas savienoja koka tilts pāri ne īpaši platajai Svētes upei. Jaunā Žagare, gadsimtu jaunāka par Veco, pieņēmās spēkā, ļaudis tur izskatījās turīgāki. 1814. gadā atvērās pirmā aptieka. 1861. gadā darbojās trīs nelielas fabrikas. Četrstūraino tirgus laukumu 1863. gadā izbruģēja. Apkārtējo ciemu iemītniekiem, atbraucot uz tirgu, bija pienākums atvest pa vairākiem akmeņiem bruģim, citādi viņus laukumā neielaida.⁹ Ebreji apmetās gan Vecajā, gan Jaunajā Žagarē, taču turējās atsevišķi – katrai kopienai bija savs rabīns un sava kapsēta. Gadījās pat konflikti. Ap 20. gadsimta sākumu izcēlās strīds: kuram pienāktos segt izdevumus par tilta remontu. Jaunžagarieši apgalvoja, ka tiltu ar pakaviem esot izdauzījuši zirgi, vilkdami smagus vezumus no Vecās Žagares, bet vecžagarieši žēlojās, ka tilta dēļus esot izvazājuši Jaunās Žagares zeņķi. Kas zina, ar ko tas viss būtu beidzies, taču par tilta remontu parūpējās pilsētiņas vietvara.

Jaunās Žagares bērni baidījās iet pāri tiltam, jo viņiem varot uzbrukt Vecās Žagares kapsētas spoki un viņus nožņaugt. Savukārt Vecās Žagares pusaudži baidījās no Jaunās Žagares kaušļiem, kas pusnaktī vazājoties pa kapiem. Reizēm konflikts pārauga īstos kautiņos. Abu kopienu pusaugu zeņķi nobarikādējās katrs savā upes krastā un svaidīja pāri upītei visu, kas pagadījās pa rokai, – pudeļu lauskas, koka gabalus, zarus. Ieradās vecāki, iztrenkāja kaušļus pa mājām, taču pamiers allaž bija īslaicīgs, kautiņi turpinājās.¹⁰ Tā nu Buenosairesā uz ielas noklausītais dialogs atspoguļo vēsturiskas reālijas. Tomēr, ja atgadījās kas nopietns, teiksim, izcēlās ugunsgrēks, abas kopienas, aizmirsušas atvašu ķildas vai savstarpējās nesaprašanās kādas sarežģītas Talmūda rindas traktējumā, vienoti glāba abus krastus, piemēram, kad 1881. gada 11. augusta ugunsgrēks iznīcināja 339 Jaunās Žagares ēkas, to vidū arī skolu un pagasta valdi, un atstāja 500 ģimeņu bez mantas un pajumtes. Kad 1884. gadā spēcīgs ugunsgrēks izpostīja Laižuvu, abu Žagaru ļaudis vāca ziedojumus cietušajam miestiņam un nodegušās baznīcas atjaunošanai.¹¹ Tomēr nesaskaņas starp šīm kopienām gruzdēja līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem. Starpkaru periodā tās pilnībā kliedēt izdevās Jaunās Žagares rabīnam Izraelam Reifam un viņa dēlam Ichakam Zundelim, kas kļuva par Vecās Žagares rabīnu. Vai varbūt aizmirst savstarpējās pārestības un apremdēt ambīcijas piespieda pieredzētās Pirmā pasaules kara šausmas un pēckara grūtības.

Žagarē dzīvojošie ebreji uzpirka un pārdeva tālāk lauksaimniecības produktus, lopus, medu, vasku, ādas, speķi, izvērsa dārzkopību, nodarbojās ar amatiem. Izgatavoja darba rīkus zemniekiem, pogas un āķīšus, šķēres un dažādus mājsaimniecības rīkus. Cūku sarus apstrādāja baršteri un darināja no tiem sukas (jidišā baršt nozīmē “suka”).

Žagarieši nodarbojās arī ar graudu vairumtirdzniecību. Kad tika uzbūvēts Rīgas–Liepājas dzelzceļš, trīs vietējie tirgotāji gada laikā eksportēja uz Latviju 300 vagonus ar graudiem. Tirgojās ar zosīm (to nobarošana arī bija īpašs arods), piena produktiem, cūku sariem, ādām un kažokādām. No 640 amatniekiem lielākā daļa bija ebreji. Daži nomāja zemes gabalus sakņu dārziem, audzēja un pārdeva dārzeņus, ķiršus.

19. gadsimta beigās no 210 Vecās Žagares sētām 158 piederēja ebrejiem. Darbojās sinagoga un lūgšanu nams, rituālā pirts un divu klašu ebreju meiteņu skola, kas bija nodibināta 1893. gadā. No 3000 pilsētiņas iemītniekiem trīs ceturtdaļas (2250) bija ebreji, pārējie bija lietuvieši, latvieši, vācieši.

Jaunajā Žagarē pie tilta no 1890. gada darbojās medalus darītava, Vecās Žagares darbnīciņā lēja sveces. Abi šie uzņēmumi piederēja ebrejiem. Jaunās Žagares uzņēmēji izvērsa tirdzniecību ar dzelzslietām, tekstilizstrādājumiem. Ne vienai vien pilsētai skaudību izraisīja Branta vīna pagrabi. Žagares dāmas varēja pasūtīt cepurītes veselās trijās darbnīcās, kur strādāja piecas modistes, bet kleitas šūdināja pie modelētu apģērbu meistara, kurš no sava amata dzīvoja visnotaļ turīgi.

II ģildes tirgotājs Estermanis no Šauļiem 1889. gadā uzrakstīja lūgumu izveidot Jaunajā Žagarē grāmatnīcu, kas varētu ar krievu valodas mācību grāmatām apgādāt pilsētiņas skolēnus, kuriem ir par tālu doties tās meklēt uz Šauļiem. 1898. gadā savu grāmatnīcu atvēra žagarietis Segermanis, bet ārsta Hercberga izveidotajā grāmatnīcā bija arī lasītava un tika piedāvāts abonements, lai grāmatas varētu nest lasīšanai uz mājām. Žagarē darbojās divas privātas ebreju skolas, 53 audzēknes apmeklēja meiteņu skolu. Centrālajā ielā skaistā namā, kas bija uzbūvēts par mecenāta V. Visocka līdzekļiem, iekārtojās heders, kurā divi licencēti melamedi¹² mācīja jūdaisma pamatus aptuveni 100 zēniem.

Paplašinoties tirdzniecībai, tika gādāts par šīs jomas profesionāļu sagatavošanu: Žagares komercskola pēc savas līdzinieces Kauņā bija otrā tāda tipa mācību iestāde. Te varēja mācīties visu tautību un abu dzimumu jaunieši. Augot tirdzniecībai un rūpniecībai, izcēlās problēmas ar transportu. Dzelzceļš vēl bija tāls sapnis, preces uz Rīgu, Jelgavu veda ar zirgiem. Žagarieši Orkins un Hilmanis šim nolūkam turēja 40 pārus zirgu ar ratiem. Vēlāk, kad bija izbūvēts dzelzceļš uz Rīgu, preču transportēšana kļuva vieglāka, zirgus izmantoja vairs tikai diližansiem pasažieru pārvadāšanai. Žagare kļuva arvien modernāka.

1897. gadā Šlioma Jofe atvēra nelielu ādas apstrādes uzņēmumu, Leiba Jakobsons – stiepļu ražošanas darbnīcu. Daži lielāki uzņēmēji tirgojās ar netālajām Latvijas pilsētām Rīgu, Jelgavu, taču lielais vairums nodarbojās ar mazākiem biznesiem: centrā, kur cits pie cita spiedās viņu mājeles, darbojās frizētava, dzirnavas, vilnas kārstuve, skroderu darbnīcas, kurpnieku kambarīši. Akušiere ebrejiete Jodeikiniene palīdzēja visu tautību dzemdētājām. Netālu no sinagogu kompleksa atradās pirts, Svētes upes krastā – rituālā kautuve. Tajā šo amatu apguvis šoihets sniedza pakalpojumus tiem, kuri ievēro kašrutu – noteikumu kopumu, kas reglamentē, kāds ēdiens ir piemērots ebreju uzturam. Vārds kašer nozīmē “derīgs”, “īsts”. Saskaņā ar kašrutu ir atļauts ēst tikai to savvaļas dzīvnieku un mājlopu gaļu, kuriem ir šķelti nagi un kuri atgremo. Tos nokauj saskaņā ar noteiktu rituālu, neizraisot dzīvniekiem sāpes.

Žagarē, pierobežas pilsētiņā, saskanīgi dzīvoja luterāņi un katoļi, jūdaisti un pareizticīgie, sektanti un brīvdomātāji. Ebreji, lai arī ievēroja savas tradīcijas, te nejutās izolēti. Godājamākos locekļus kopiena ievēlēja pilsētas valdē. Pirmā tāda pilsētas valde tika izveidota 1880. gadā. Par Vecās Žagares vecākajiem ievēlēti Āronsons, Heins, Virbicks, Levits; Jaunajā Žagarē – Rozenbergs, Mozesons Bērs, Kocins Todess, Rozmanis Joselis, Prans Jurevičs. Līdz Pirmajam pasaules karam vecākie bija Ābels Levits un Mozesons Bērs.¹³

Kopā ar visiem ciezdami cariskā režīma apspiestībā, ebreji atbalstīja lietuviešu nacionālo kustību, lietuviešu drukas aizlieguma gados palīdzēja slepus pāri robežai atgādāt un izplatīt lietuviešu grāmatas. “Nelielajā Žagares gaišāko grāmatnešu un gaismas izplatītāju pulciņā bija arī ebreji,” rakstīja Žagares novadpētnieks Petrs Mažīlis. “Grāmatu izplatīšanas darbā tolaik te palīdzēja vairāki Žagares ebreji. Sevišķi riskēja ebrejs Ščupaks. [..] Viņa dēls 1920. gadā dienēja mūsu armijā, bet pēc tam strādāja Karavīru ekonomiskajā biedrībā par fotogrāfu.”¹⁴

1905. gada sacelšanās laikā Žagarē sapulcējās vairāki simti cilvēku, lielākoties jaunieši, bruņojušies ar šautenēm, pistolēm. Dziedādami revolucionāras dziesmas, dumpinieki devās uz Jauno Žagari, skandēdami: “Nevajag mums krievu caru, lai dzīvo prezidents, nost ar patvaldību, nost ar varu!” Pūlis nesa trīs karogus ar uzrakstiem lietuviešu, latviešu valodā un jidišā. Tika gāzts “staršina”, nemiernieki atbruņoja policiju un par policistiem iecēla lietuviešus, nodibināja Žagares lietuviešu republiku, kas izdzīvoja pāris nedēļas. Ieradās 100 kazaku vienība, atveda līdzi lielgabalus, ar ko apšaudīja un sagrāva tās ēkas, kurās pulcējās revolucionāri. Vieni krita, citus apcietināja un nošāva vai ieslodzīja cietumā uz pusgadu, daudzi zaudēja veselību. Sevišķi nikni kazaki uzbruka ebrejiem. “Par Lietuvas brīvību te ebreji kopā ar lietuviešiem stīvējās, kopā cīnījās un cieta no kazaku lodēm.”¹⁵

Žagarē kopš senseniem laikiem mierīgi līdzās sadzīvojuši kurši, zemgaļi, teitoņu bruņinieku un zviedru pēcteči, pareizticīgie un Napoleona armijas dezertieru mazmazdēli – katrs ar savu ticību, paražām un tradīcijām. Neviens nebrīnījās, ka janvāra beigās ebreji svin Koku jauno gadu – Tu bišvat. Tie ir dabas atmodas svētki. Tā kā ebreju vēsturiskajā dzimtenē daba sāk mosties švata mēnesī, kas atbilst ziemeļu zemju janvārim, tajās dienās jūdaisti stāda kokus, svētī augļus – koku dāvanas. Tiem, kuri nezina, kāda ir šo svētku reliģiskā un filozofiskā nozīme, varētu šķist, ka tas vienkārši ir dāsns cienasts ar žāvētiem augļiem un riekstiem. Izraēla zemē augošo koku augļiem vajadzēja ļaudīm atgādināt ciešo saikni ar dabu un pienākumu to saudzēt. Tajā dienā bērni katrs pēc iespējām nesa šādus labumus uz hederu, un tur melameds tos visiem izdalīja vienlīdzīgi. Sevišķā godā bija žāvētu ceratonijas pākšu mīkstums – tā sauktā svētā Jāņa maizīte.

Ebreju rituāli to kaimiņiem kristiešiem un brīvdomātājiem nelikās nekas dīvains, jo pašiem bija ne mazāk savējo.