Zobi jeb Par mutes lomu sejas skaistumā

Zobi ir punkts, kurā mēs sastopam ārpasauli, pirmā uzbrukuma līnija. Šie veidojumi, kristāliski pēc uzbūves un minerāliski pēc sastāva, vislabāk parāda mūsu līdzību ar moluskiem. Fakts, ka mēs varam zobus izaudzēt, zaudēt un tad izaudzēt no jauna (kaut arī tikai vienu reizi), šķiet, liecina par mūsu radniecību ar reptiļiem un lielākajām skrimšļzivīm. Un tomēr nav daudz īpatnību, kas mūs saistītu ar citiem zīdītājiem vēl ciešāk nekā zobi. Dažādo zobu formu un izvietojuma attīstība bijusi viens no lielākajiem zīdītājdzīvnieku evolūcijas trumpjiem. Savā dziļākajā būtībā mēs esam skrubinātāju, košļātāju un smalcinātāju cilts. Cilvēka zobu formula – līdzeni priekšzobi, nelieli acuzobi, pamatīgi nodarbināti dzerokļi – ir klasisks visēdāja kompromiss: priekšējā daļa gādā par agresiju un gaļēdāja ēdienkarti, bet aizmugurējai uzticēts strādīgs veģetārisms.

Kaut arī zobi ir cietāki par kaulu, cietāki par jebkuru citu ķermeņa daļu, tie vienlaikus ir arī mūsu ievainojamākā ķermeņa daļa. Tomass de Kvinsijs rakstīja: ja vien zobu sāpes spētu arī nogalināt, tās būtu atzītas par “šaušalīgāko cilvēka kaiti”. Pēc apokrifiskām ziņām, viņš it kā esot arī izsaucies, ka zobu sāpju “nežēlīgās mocības” atbildīgas vismaz par ceturto daļu no visām cilvēces ciešanām. Man ir zināmas aizdomas, ka šāds skaitlis ir pārspīlēts, taču pats esmu piedzīvojis pietiekami biežas urbšanas un plombēšanas, zoba saknes kanāla tīrīšanas, smaganu konturēšanas, kroņu uzlikšanas un gluži vienkārši zobu raušanas, lai lēstu, ka runa varētu būt par kārtīgiem 20 procentiem. Es regulāri naktīs murgoju, kā man no mutes cits pēc cita izbirst visi zobi. Kad saožu zoba urbšanas smaku, manā prātā tā saistās ar degošas miesas smārdu. Tā ir patapināta atmiņa – aizgūta no Mareka Kupermana, cilvēka, kurš pēckara Varšavā bija liels retums: īsts Polijas lauku ebrejs. Vai vismaz viņš tā izturējās. Kad vien Mareks iegriezās manu vecvecāku dzīvoklī Javožiņskas ielā, viņam vienmēr līdzi bija avīzē ietīta vesela vista bez galvas. Noplūkt un nosvilināt spalvas vajadzēja kādam citam.

Mareks pazina manu vectēvu no pirmskara laikiem. Viņi sastapās tolaik Polijā nelegālās komunistu partijas paspārnē. Vectēvam ar komunistiem toreiz vēl bija vienīgi pa ceļam; par īstu partijas biedru viņš kļuva tikai 1943. gadā, kad dienēja padomju partizānu vienībā Baltkrievijā.

Mareks bija iestājies partijā jau pirms kara. Par to viņš savulaik nonāca cietumā, kur sargi viņam izsita aizmugurējos zobus. Viņam patika pie pusdienu galda, ar pirkstu pavelkot lūpas, atsegt zobus un rādīt manai vecmammai Zosjai sarkanās, tukšās smaganu bedres vietās, kur kādreiz bijuši dzerokļi. Zosja nevarēja ciest, ka viņš tā dara, un katru reizi sarīkoja lielu šķobīšanos un riebuma pilnu aizgriešanos. Tas liekas pārsteidzoši, jo cilvēki Zosjai vienmēr rādīja zobus. Zosja bija zobārste. Ne aiz pārliecības vai sadisma, bet nepieciešamības dēļ. Viņas tēvs bija armijas farmaceits, mācījies Sanktpēterburgas virsnieku skolā. Ģimenes leģenda vēsta, ka viņš gatavojies kļūt par ķirurgu, taču baidījies no asinīm. Kā visi vīrieši viņa ģimenē, 200 gadus senā sīkmuižnieku dzimtā no Lietuvas (savulaik ne tik sīku, taču tas ir cits stāsts), viņš nomira jauns, kad viņam vēl bija tikai pāri četrdesmit, – ar sirdslēkmi.

Zosja uzauga bez tēva Viļņā, pilsētā, kura starpkaru gados piederēja Polijai un saucās Wilno. 1939. gada 1. septembrī viņa grasījās sākt savu pirmo studiju gadu medicīnas skolā, bet Polijā iebruka Vācija. Pēc 16 dienām pieslēdzās Padomju Savienība un strauji ieņēma Viļņu līdz ar lielāko daļu Polijas austrumu. Pēc mēneša PSRS atdeva pilsētu Lietuvai, kas to bija kārojusi jau kopš iepriekšējā kara beigām. Maksa par šo dāvanu bija atļauja ierīkot Lietuvas teritorijā padomju karaspēka bāzes. Pavisam drīz tam bija visai briesmīgas sekas pašai Lietuvai, taču tobrīd Zosjai svarīgāks bija fakts, ka Wilno – tagad Vilnius – pāri vēlās pēkšņs piespiedu lietuviskošanas vilnis. Veco poļu universitāti slēdza un tās vietā atvēra jaunu, lietuviešu. Medicīnas lekcijas, kas agrāk notika poliski, tagad bija jāklausās lietuviski, valodā, kuru viņa pilnīgi nemaz neprata.

Daudzus gadu desmitus vēlāk Zosja apgalvoja, ka lietuviski atceroties tikai dažus vārdus – četrrindi par kādu vīru un viņa kāpnēm. Ar to, protams, nepietika, lai studētu medicīnu, un tā nu viņa no universitātes izstājās. Paraugoties plašāk, lietuviskošanas kampaņai tomēr lielas lomas nebija; Zosjai tik un tā būtu nācies studijas pārtraukt. 1940. gada jūnijā Padomju Savienība anektēja visu Lietuvu, arī Viļņu, un pārtaisīja to par Lietuvas Padomju Sociālistisko Republiku. 1941. gadā Lietuvā iebruka Vācija, un pilsēta uz trim gariem gadiem nonāca nacistu režīma rokās.

Zosjas māsa Barbara aizbēga ar kādu krievu kareivi uz Sibīrijas dzīlēm. Otra māsa nonāca piespiedu darba nometnē kaut kur Vācijā. Zosja ar māti palika Viļņā. Pēc kara viņas no jauna sastapās Varšavā. Barbaras karavīrs tolaik jau bija kritis, bet otra māsa (viņas vārdu manas mātes mājās nekad neizrunāja) bija sajukusi prātā.

Pati Varšava bija drupās. Liela daļa Polijas mediķu bija nogalināti, un valstī izmisīgi trūka jebkāda veida medicīnas darbinieku. Šī vajadzība bija tik liela, ka nācās pazemināt medicīniskās izglītības standartus. Īpaši vaļīga pieeja ieviesās zobārstniecības disciplīnā. Lai kļūtu par zobārsti, Zosjai vairs nevajadzēja gadiem ilgi mācīties medicīnas skolā; pietika izturēt neilgu praktisko apmācību un nokārtot eksāmenu. Eksāmenā vajadzēja rakstīt sacerējumu par tēmu “Mutes loma sejas skaistumā”.

Iespējams, ka Zosjas sacerējums vēl glabājas kaut kur Varšavas Zobārstniecības akadēmijas arhīvos. Es ļoti gribētu zināt, ko viņa toreiz uzrakstīja. Pirmajā mirklī temats liekas idiotisks. Taču, jo ilgāk es par to domāju – un es par to domāju jau kādus 25 gadus –, jo jautājums šķiet dziļāks. Zobos ir kaut kas biedējoši daudznozīmīgs. Kura cita ķermeņa daļa ir tik cieši saistīta vienlaikus ar baudu un sāpēm?

Paplāte ar instrumentiem, krēsls, kas upuri notur nekustīgu, sejā spīdināta pratināšanas gaisma: radniecība starp zobārstiem un spīdzinātājiem pamanīta jau sen. Bet vai tas ir taisnīgi? Bērnībā es visādā ziņā domāju, ka jā. Man patika spēlēties ar vecmāmiņas veco zobu urbi, vienīgo priekšmetu, kas viņas dzīvoklī, kur citu spēļmantiņu nebija, kaut cik atgādināja rotaļlietu. Tolaik, kad Zosja pievērsās zobārstniecībai, urbji vēl nebija elektriski; tos joprojām darbināja ar pedāli. Šīs ierīces atgādināja vērpjamo ratiņu. Zosjas urbis bija šaušalīgs čuguna monstrs, melns no lietuves kvēpiem un vismaz tikpat smags, cik es. Man patika sparīgi mīt pedāli, līdz piedziņas rats griezās tik ātri, cik iespējams; tas bija mans personīgais mazais vienriteņa sliežu ceļš uz sāpēm. Tagad man ir baisi par to domāt. Īpaši, kad atceros, ka Zosja ar to urba manas mātes cauros zobus – turpat mājās. Mamma, par to stāstot, vecmammu mēdza iztēlot par īstu spīdzinātāju, taču vainojams noteikti bija arī šis rats. Lai nu kādi bija viņas darba rīki, Zosjai tomēr bija talants, un cilvēki viņas pakalpojumus novērtēja atzinīgi. Viņas pirmā darbavieta bija cietums. Daži cietumnieki jutās tik pateicīgi par Zosjas palīdzību, ka sniedza viņai pašdarinātas dāvanas. Viens izgatavoja viņai mēbeles; dažus no šiem priekšmetiem es pirmo reizi ieraudzīju tikai pirms diviem gadiem. Kad uz laiku biju apmeties savas tantes viesnīciņā Polijas laukos, uz ziemeļaustrumiem no Varšavas, viņa man parādīja vienu no pēdējiem šo cietumnieku dāsno velšu paraugiem. Tas bija koka rakstāmgalds, grandiozs kā megalīts, tik smags, ka likās neizkustināms no vietas. Es to ļoti gribēju sev, taču doma par pārvadāšanas izmaksām šķita nepanesama. Vēl tur bija arī vairākas Krakovas stila silītes ainas (szopki), ko no koka izgrebis kāds cits apmierināts karātavu putns, bet tās es itin nemaz neiekāroju.

Polijā es vācu materiālus grāmatai. Tā bija Austrumeiropas vēsture, tematiski izklāstīta ar anekdotisku atgadījumu un nostāstu palīdzību. Tobrīd es strādāju pie sadaļas par impērijām. Man vajadzēja aprakstīt trīs – Krievijas, Osmaņu un Austroungārijas impēriju. Katrā no šiem gadījumiem mana iecere bija rakt dziļāk par gadskaitļiem, valdniekiem un robežām. Es gribēju atrast paņēmienu, kas ļautu instinktīvi un nepastarpināti uztverami parādīt, kā impērijas valdīja un kā jutās tie, pār kuriem tās valdīja. Krievijas impērijas gadījumā man šķita, ka šādu pieeju esmu atradis, lasot igauņu rakstnieka Jāna Krosa romānu “Ķeizara trakais”.

Grāmatas varonis ir Timotejs (Timo) fon Boks, vācu muižnieks no Livonijas (tagadējās Igaunijas un Latvijas), reāla vēsturiska persona, cilvēks, kurš cīnījās karos pret Napoleonu un kļuva par tuvu cara Aleksandra I draugu. Fon Boks dzimis 1787. gadā bagātā ģimenē, saņēmis progresīvu izglītību, skolojoties pie privātskolotājiem. Lai arī fon Boks piederēja pie vācu aristokrātijas, kas valdīja Baltijā, viņš sevi tomēr uzskatīja par Krievijas patriotu. 25 gadu vecumā viņš jau bija cīnījies 60 kaujās, lielākoties – krievu pretuzbrukumā pēc Napoleona karagājiena uz Maskavu. Šīs militārās kampaņas laikā viņš iepazinās ar Gēti, kas izskatīgajam vāciski runājošajam karotājam, kura kazaki bija palīdzējuši padzīt frančus no Veimāras, veltīja īsu improvizētu dzejoli. Vēl pēc diviem gadiem, 1815. gadā, fon Boks satika caru Aleksandru I, kurš jaunajam karotājam ātri pieķērās un iecēla viņu par vienu no saviem adjutantiem. Viņš arī pieprasīja, lai fon Boks zvēr, ka vienmēr sacīs tikai un vienīgi patiesību. Ar šo zvērestu sākās fon Boka nedienas.

1816. gadā fon Boks atvaļinājās no armijas. Drīz pēc tam viņš sacēla skandālu, apprecot savu kalponi, igaunieti Ēvu (vēlāk kristītu kā Jekaterinu), kas bija no dzimtļaudīm. Pēc visa spriežot, fon Boks Ēvu apprecējis, daļēji mīlestības, daļēji pārliecības vadīts. Tas bijis veids, kā visiem uzskatāmi parādīt nicinājumu pret pieņemtajiem tikumiem un paust ticību neierobežotai cilvēces pielāgošanās un izglītošanās spējai. Vispirms pamatīgi šokējis kaimiņus, 1818. gadā fon Boks nolēma izklāstīt caram savus uzskatus par dzimtbūšanu un visu pārējo, kas, pēc viņa domām, impērijā nebija kārtībā. Viņš nosūtīja Aleksandram 60 lappuses garu memorandu, kurā uzskaitīja visus trūkumus, kas caram piemita gan kā cilvēkam, gan kā valdniekam (to vidū bija “despotisms, divkosība, nekompetence, gļēvulība, nodevīgums un ārišķīga lepnība”), un aicināja darīt galu patvaldībai un uzsākt jaunu konstitucionālās varas ēru Krievijā.

Aleksandrs pavēlēja fon Boku nekavējoties arestēt un nosūtīt uz politieslodzītajiem paredzētu cietumu, kas atradās uz salas. Pēc cara personīga rīkojuma fon Boku pastāvīgi novēroja, un viņam nebija ļauts izmantot papīru, spalvu, tinti un zīmuļus. Viņa sievai nebija tiesību saņemt ziņas par to, kur viņas vīrs atrodas vai kas ar viņu notiek. Fon Bokam tika atņemta jebkāda cilvēku sabiedrība un prāta nodarbināšanas iespēja, un viņš sāka jukt prātā. Tieši šajā punktā, vissmagākajā ieslodzījuma posmā, Krosa romāns sasniedz savu morālo kulmināciju. Pēc kādas fon Boka maniakālās kliegšanas lēkmes pie viņa kamerā ierodas cietumsargi un izsit viņam visus zobus. Lai to panāktu, viņi iegrūž fon Bokam mutē milzīgu dzelzs atslēgu un pagriež to vispirms uz vienu, tad otru pusi, līdz visi zobi, izņemot dzerokļus, ir izlauzti un mute pārvērtusies par vienu lielu asiņojošu brūci.

Pēc šīs spīdzināšanas fon Boks salūst. Agrāko niknumu pret caru un dusmas par netaisnīgo ieslodzījumu tagad aizstāj apātija un vājprāts. Visu šo laiku cars Aleksandrs I uzmanīgi seko sava agrākā drauga stāvoklim. Itin kā lai atlīdzinātu šaušalīgo epizodi ar atslēgu, Aleksandrs liek nogādāt uz Timo kameru flīģeli (fon Boks bija lielisks pianists), taču neatceļ un nemīkstina šī slepenā ieslodzījuma nosacījumus; tam pienāk gals vienīgi pēc cara nāves.

Tieši to es biju meklējis. Manās acīs šis stāsts iemiesoja impērijas kaprīzo dabu un rādīja, kā tā ielaužas cilvēka miesā un no tās tālāk iekļūst viņa prātā, kā to apdraud brīva runa, kā to baro klusuciešana.

Bija tikai viena problēma: stāsts nebija patiess. Krosa romānā gandrīz visam, no Gētes dzejoļa līdz flīģelim, pamatā likti rūpīgi izpētīti un pārbaudīti fakti. Gadījumos, kad fakti izrādījās pārāk trūcīgi, Kross tos papildinājis ar paša spožās iztēles būvētu notikumu rekonstrukciju. Epizode ar atslēgu ir vienīgā, kur viņš pasniedzies tālāk par vēstures liecībām, pagrābjot kaut ko no zila gaisa. Nevar gan teikt, ka stāsts būtu kaut kādā ziņā neticams: anarhists Mihails Bakuņins, radikāli orientēts aristokrāts, kurš bija par vienu paaudzi jaunāks nekā fon Boks, savulaik zaudēja zobus tieši tajā pašā cietumā; tiesa gan, vainīga bija cietuma briesmīgā uztura izraisītā cinga. Pēdējos 180 gados, kas pagājuši kopš tā laika, zobu veselība Krievijas cietumos palikusi tikpat katastrofālā līmenī. Pirms noslepkavošanas šā gada februārī demokrātiskās kustības aktīvists Aleksejs Navaļnijs no savas arktiskās cietuma kameras atzīmēja, ka šodienas krievu cietumnieku raksturīgākā iezīme nav ne tetovējumi, ne cietuma žargons vai “īpašs skumju un sāpju pilns skatiens”, bet gan vienkāršais fakts, ka vairumam no viņiem nav zobu. Pēc Navaļnija domām, cēlonis tam ir “slikta ēdināšana, cietas barības trūkums, daudz saldumu (tie ir pieejamākie produkti), daudz stipras tējas, smēķēšana un absolūta jebkādas zobu aprūpes neesība”. Es savā grāmatā izmantoju patiesu stāstu par pieciem igauņu puišiem, kuri 1823. gadā paši izsita sev zobus, cenšoties izsprukt no iesaukuma cara armijā: tolaik tas nozīmēja 25 dienesta gadus un īpaši neatšķīrās no nāves sprieduma. (Viņu pašsakropļošanās nāca gaismā, un puišiem 25 gadus tik un tā nācās nodienēt.)

Un tomēr es nožēloju, ka nevaru izmantot stāstu par fon Boka zobiem. Krosa grāmatā fon Boka sakropļošana nav tikai viens notikums, bet motīvs, kas caurvij visu romānu. Tas ieskanas jau brīdī, kad mēs pirmo reizi sastopam fon Boku, kurš pēc astoņiem cietumā pavadītiem gadiem beidzot atgriezies mājās, Igaunijā, kā pāragri novecojis un salauzts cilvēks. Par cietumu Kross šo to zināja no paša pieredzes. Staļinisma norieta laikos viņš astoņus gadus pavadīja Gulagā, vispirms Vorkutā, ogļraču pilsētā aiz polārā loka, pēc tam – Krasnojarskas apkaimes ciemā Abanā. Viņam paveicās, cik nu tas šādās lietās vispār iespējams. Vorkutā Kross tika norīkots par filca velteņu žāvētāju, un tas viņu paglāba no paša lielākā aukstuma. Abanā viņš iepazinās ar savu pirmo sievu. Tur viņš arī pirmoreiz izmēģināja roku daiļliteratūrā, lai kaut kā aizpildītu laiku: viņš domāja, ka šai izsūtījuma vietā paliks līdz mūža galam.

Kross Gulagā nonāca 1946. gadā. Viņa arests bija daļa no milzīgās represiju kampaņas pret igauņu intelektuāļiem, politiķiem, arodbiedrību darbiniekiem – visiem, kas varēja kaut kā apdraudēt jaundibināto padomju republiku. Kopumā laikā no 1945. līdz 1946. gadam KGB deportēja aptuveni 150 000 igauņu. Šis terora vilnis Igauniju piemeklēja laikā, kad mana vecmamma sēdās rakstīt sacerējumu par mutes lomu sejas skaistumā. Viņas nākamais vīrs, mans vectēvs Jakubs, ar kuru viņa vēl nebija iepazinusies, šajā pagrīdes karā ar disidentiem, ko padomju režīms piekopa visā savā jauniegūtajā ietekmes zonā, cīnījās pretējā pusē.

Jakubs lielāko daļu no Otrā pasaules kara laika bija pavadījis partizāna gaitās; viņš cīnījās vienībā, kuras sastāvā bija pārsvarā poļi, taču tā bija Sarkanās armijas pakļautībā. Vienība bija izvietota ienaidnieka aizmugurē Baltkrievijā, kur viņš redzēja, kā ebrejus bariem sadzen darba nometnēs un civiliedzīvotājus dzīvus sadedzina šķūņos. Viņš pievienojās uzvaras gājienam uz Berlīni, taču šrapneļa ievainojuma dēļ galamērķi tomēr nesasniedza. Pēc kara Jakubs, tāpat kā daudzi bijušie partizāni, tika savervēts darbam jaunā padomju varas aparāta drošības dienestos, konkrētāk, UB (Urząd Bezpieczeństwa) jeb Polijas slepenpolicijas pretizlūkošanas vienībā.

Jakuba pretizlūkošanas gaitu detaļas ir diezgan miglainas. Lai gan esmu lasījis viņa tālaika dienesta dosjē, man pagaidām nav izdevies piekļūt dokumentiem par viņa operatīvo darbību. Šī iemesla dēļ lielākā daļa no visa, ko vectēvs darīja (vai nedarīja) pēckara gados, man paliek noslēpums. Tomēr zinu, ka viņš bija iesaistīts tā sauktajā operācijā “Cēzars”, vērienīgā viltus kampaņā, kurā izveidoja neīstu pagrīdes antikomunistu grupu ar nosaukumu Brīvība un neatkarība (Wolność i Niepodległość jeb WiN). Šo Potjomkina organizāciju izmantoja, lai lūgtu finansējumu Rietumu izlūkdienestiem (galvenokārt CIP un MI6), kuri piešķīra miljoniem dolāru, pieņemot, ka naudu tiešām izmantos pusmilitārs grupējums, kas cīnās ar komunistisko režīmu.

Poļu slepenpolicija WiN izmantoja arī, lai izvilinātu dienasgaismā dzīvus palikušos antikomunistiskās pagrīdes darbiniekus. Operācija “Cēzars” bija tikai viens no pasākumiem, ar kuriem centās apzināt palikušos kaujiniekus un saņemt ciet tos, kuri vēl slēpās. Šim nolūkam slepenpolicija nevarēja pilnībā paļauties tikai uz vienu viltus organizāciju. Bija vajadzīgi arī dubultaģenti – cilvēki, kuri darbotos kā vervētāji un kuriem bijušie pretpadomju cīnītāji uzticētos kā savējiem.

Viens no tiem, ko viņi izvēlējās, bija kāds cilvēks, vārdā Marjans, pazīstams ar operatīvo segvārdu Arturs. Viņa stāstam es uzdūros, pūloties tikt skaidrībā, kādā mērā mans vectēvs Jakubs bijis iesaistīts operācijā “Cēzars”. Jakubs tiek pieminēts tikai attālināti, man pieejamo dokumentu piezīmēs (ir daudz tādu, kuriem man neizdodas piekļūt). Turpretim Marjans/Arturs bieži vien atrodas pašā darbības epicentrā. Arturs savulaik bijis īstās Brīvības un neatkarības biedrs, pirms šo grupu kara beigās likvidēja. Kā jaunās (un fiktīvās) “Piektās komandas” loceklis viņš vienpersoniski paveica gandrīz vairāk nekā jebkurš cits, savervējot un tad nododot citus pagrīdes grupas biedrus.

1952. gadā operācija “Cēzars” pēkšņi tika pārtraukta. Viss šis apmāns, kā arī fakts, ka izdevies piemānīt CIP, tika ar baudu izklāstīts plātīgā preses konferencē. Līdz šai dienai nav skaidrs, kāpēc poļu slepenie dienesti izbeiguši tik veiksmīgu pretizlūkošanas operāciju, ja tā nav tikusi kaut kādā veidā apdraudēta. Daži vēsturnieki domā, ka pavēli varbūt personīgi devis pats Staļins – kā brīdinājuma šāvienu jaunievēlētā prezidenta Eizenhauera virzienā. Lai nu kā, Artura dzīve tagad bija visai drūma. Viņš bija atmaskots, taču nevarēja nevienam stāstīt, ko ir darījis: atdzīvinātās Brīvības un neatkarības viltus daba Polijā vēl joprojām bija viens no visstingrākajā slepenībā glabātajiem noslēpumiem. Vēl gadu desmitiem slepenie dienesti turpināja izlikties, ka WiN bijusi īsta, no ārzemēm finansēta organizācija, nevis viltus veidojums, kas izmantots, lai ievilinātu lamatās tos, kuri gribēja pretoties komunistu režīmam. Tas nozīmēja, ka Arturs nekā nevarēja izskaidrot sava darba stāža pārtraukumus, kuru laikā viņš Rietumos strādājis slepenpolicijas labā. Un bez darba viņš nevarēja tikt pie dzīvokļa vai pārtikas kartītēm gaļai vai sviestam. Drošības dienests kādu laiku piedāvāja Arturam darbu, īstu sinekūru, kas neļautu viņam nonākt uz ielas, taču viņš pārāk daudz dzēra un pamanījās tikt atlaists arī no šīs siltās vietiņas.

Pēc dažiem gadiem Arturam mutē sāka veidoties sastrutojumi. Drīz pēc tam viņam vajadzēja izraut visus zobus un aizstāt tos ar protēzi, taču viņš nevarēja atļauties ne privātu zobārstu, ne penicilīna kursu. Viņš sāka rakstīt saviem agrākajiem hendleriem, atkal un atkal prasot, lai tie samaksā par lieko zobu komplektu. Ap šo laiku viņš varēja sastapt manu vecmammu Zosju. 1950. gadā, apprecējusies ar manu vectēvu, viņa aizgāja no darba cietumā un pārcēlās uz patīkamu poliklīniku Varšavas centrā; to uzturēja Valsts drošības ministrijas – slepenpolicijas – vajadzībām. Laikā, kad Arturs lūdzās, lai viņam apmaksā protēzes, viņa ik dienu vērās neskaitāmu aģentu un spiegošanas dienestu priekšnieku mutēs. Vai viņi Zosjai reizēm kaut ko uzticēja? Ja tā bija, viņa neko par to nestāstīja. Pat pieņemot, ka spiegi viņai izpaustu kādus noslēpumus, es šaubos, vai tie vecmammai liktos īpaši aizraujoši. Zosja nekad neizrādīja sevišķu interesi par vīra darbu. Likās, ka viņai nav ne jausmas par dažādajām sazvērestībām un iekšējām tuvcīņām, kas satricināja UB īsi pirms un pēc Staļina nāves un pēdīgi nogremdēja Jakuba karjeru pretizlūkošanā. Iespējams (un ļoti ticams), ka viņa par to tiešām itin neko nezināja. Tajos laikos noslēpumus vajadzēja glabāt ļoti uzmanīgi.

Zosja prasmīgi rīkojās ar zobu urbi, toties pie viņas talantiem nepiederēja ne kavēšanās atmiņās, ne introspekcija. Viņa nemēdza ne daudz runāt par pagātni, ne arī iedziļināties tajā, kas noticis. Viņa bija īpatnēja un mazliet virspusīga sieviete, kam nebija raksturīgas dziļas emocijas vai spēcīga pieķeršanās. Manā ģimenē par to mēdza jokot (tēva pusē; dabiski, ka starp abām līnijām valdīja nesaskaņas). Mēļoja, ka Zosjai reiz vajadzējis izoperēt žultspūsli, bet kļūmes dēļ ķirurgs izņēmis sirdi. Visus četrus atraitnes kārtā nodzīvotos gadu desmitus (Jakubs nomira 1963. gadā) Zosjas intereses palika nemainīgas: krāsošanās, sauļošanās uz balkona, vasarā – braucieni uz Baltijas jūras piekrasti, ziemā – mazureka (tradicionālās Lieldienu kūkas) cepšana. 70. gados viņa ar milzu aizrautību skatījās amerikāņu ziepju operu “Dinastija” (tāpat kā miljoniem citu poļu), bet, ja mājās biju es, neizslēdza televizoru arī, kad sākās kārtējā “Makgaivera” sērija.

Laiku pa laikam Zosja mēdza aplūkot vecas fotogrāfijas, lielākoties – lai pakavētos pie senu pielūdzēju sūtītiem momentuzņēmumiem. Un tomēr, kaut arī viņa palika šķietami vienaldzīga pret lielāko daļu no pašas pieredzētā, Zosja ar sava laika slepeno vēsturi bija saskārusies tik tuvu kā reti kurš cits. Tik daudz bojājumu, tik daudz izrautu zobu: tie noteikti viņai kaut ko pastāstījuši – kaut ko vairāk par visu to, ko man pašam izdevies uzzināt no dosjē un mašīnraksta dokumentiem uz dzeltējoša papīra. Zobi par cilvēku var pastāstīt tik daudz kā reti kura cita ķermeņa daļa. Katra zobu rinda ir unikāla maza pasaule. Zobu pēdas, ko atstājis kodums, vienalga, vai tās stāsta par pastrādātu noziegumu vai mīlas mirkli, var atklāt kodēja identitāti; šajā ziņā tās ir tikpat uzticamas kā pirkstu nospiedumi; tieši tāpat zobārsta pierakstus var izmantot, lai identificētu ugunsgrēku, lidmašīnas avāriju un citu postošu katastrofu upurus. Zobi savā veidā kalpo arī kā laika kapsulas. Mīkstie audi to viducī ir labākais ģenētisko datu avots pēc cilvēka nāves. Zoba pulpas glabātā DNS, droši paslēpta emaljas cietoksnī, var saglabāties neskarta tūkstošiem, pat desmitiem tūkstošu gadu. Vadoties pēc senos zobos atrastajiem gēniem, zinātniekiem izdevies rekonstruēt sendienu infekciju – tuberkulozes un buboņu mēra – izplatīšanās modeļus. Taču zobi mums var daudz pastāstīt par pagātni arī bez gēnu palīdzības. Tikai nedaudzi zina, ka zobs aug slāņos, tāpēc tam ir gredzeni – gluži kā kokam. Katrs gredzens parāda, ko cilvēks ēdis un dzēris laikā, kad tas veidojies. Pamatojoties uz pavisam niecīgām variācijām ķīmiskajā sastāvā, iespējams noteikt, kur cilvēks tajā laikā atradies un no kā pārticis. Teiksim, zobs var pastāstīt, ka cilvēks uzaudzis, dzerot pienu un ēdot zivis Baltijas jūras krastos, bet jaunībā cietis no nepietiekama uztura Sibīrijā. Lūk, par ko vajadzēja vaicāt Zosjas zobārstniecības skolas eksāmenā. Nevis par mutes lomu sejas skaistumā, bet par zobiem kā ķermeņa atmiņu. Zobi atceras visu, un šī atmiņa ir pat ļoti reāla. Protams, ja zobus izdodas paturēt.

Apciemojis tanti viņas viesnīciņā divu stundu attālumā no Varšavas, es devos uz tālāku faktu izpēti Latvijā. Kamēr autobusā braucu pa Kurzemes lauku apvidu, izlūza viens no maniem dzerokļiem – vai vismaz lielākā daļa no tā. Pēc daudziem atkārtotu bojājumu un labojumu gadiem zobs bija kļuvis arhitektoniski nestabils. Un pēkšņi te nu tas bija – manā plaukstā. Sajūta bija briesmīga, taču man nesāpēja. Atlikušās zoba pazemes daļas izraušanu es atliku līdz brīdim, kad būšu atgriezies Savienotajās Valstīs. Tiem, kuriem nav nācies šādi šķirties no kāda zoba, varu pastāstīt, ka raušanas process ir biedējoši mehānisks. Zobārsts izmanto mazu metāla stienīti, kam ir miniatūra lauznīša forma, un gluži vienkārši izceļ zobu no smaganām. Apmēram tā, it kā tev mutē ar visām saknēm izrautu koku.

Kad tas bija paveikts, zobārsts apstājās, lai paraudzītos, ko ir izdarījis. Viņš apgalvoja, ka manam dzeroklim, kura redzamā daļa ne ar ko nebija izcēlusies, esot milzīga sakne – vienkārši gigantiska. Dakteris Bhatačarja teica, ka nekad mūžā neko tādu neesot redzējis. Viņš nerimās un gribēja zināt, no kurienes es esot.

“No Lietuvas,” teicu un ieliku zoba sakni mazā plastmasas kārbiņā, lai paņemtu līdzi uz mājām.

© The Point, 2024. gada 29. septembrī