Zudušos taukus meklējot

Sākumskolas klasēs 1. ceturkšņa sākumā obligāta procedūra bija pārgājiens “Pretī zelta rudenim”. No tiem gadiem atmiņā itin skaidri palikuši braucieni vilcienā līdz Siguldai, krāsainā Gaujas leja un līdzpaņemtā azaida notiesāšana. Visbiežāk tās bija taukmaizītes – rupjmaizes šķēles ar ceptas gaļas un ādas krikumiem baltos, smaržīgos tauciņos. Ar ieceptiem sīpoliņiem, protams. Tauku bļodiņa uz plīts malas bija pat mūsu mājās, lai arī māte ar ēst taisīšanu noņēmās tikai tik daudz, lai vienkārši pabarotu mājas vīriešus, bez kādām kulinārām pārmērībām. Kur uz pannas nonāk cūkgaļa, svaiga vai kūpināta, šķiņķis vai cauraudzītis, tur rodas arī tauciņi ar krikumiem. Salieti bļodiņā un skaisti balti sacietējuši, tie var būt gan izejviela turpmākai gatavošanai, gan patstāvīgs ēdiens vai piedeva, gandrīz kā garšviela, vai vienkārši uz maizes ziežams gardums.

Šķiru recepšu grāmatas, un, ak vai, nekā tāda nav ne pirmskara, ne padomju priekšrakstos. Pārlapojis pusduci izdevumu, tikai vienā vienīgā, 1996. gadā izdotā Agitas Kvieses “Taupīgas saimniekošanas noslēpumi”, ievaddaļā atrodu frāzi, kur tauku uzziešana minēta garāmskrienot: “Cauraugušu cūkgaļu cep gabalā (taukus pēc tam ziež uz maizes vai izlieto citiem ēdieniem) ..”, bet pašās receptēs tālāk ne vārda. Arī vēlīnajā sovetu laikā izdotajā Osvalda Bardovska “Aukstajā galdā”, kurā kopumā ir simtu simti recepšu, sviestmaižu sadaļā ir olu, gaļas, zivju un augļu sviestmaizes, karstās sviestmaizes, uzkodu maizītes un kanapē, kopskaitā 68 (!) receptes, bet taukmaizīšu nav. Ne vārda par to arī fundamentālajā staļinlaiku rokasgrāmatā “Par garšīgu un veselīgu uzturu”. Vai tiešām šai ziņā es būtu bijis iekritis kādā arhaiskā virtuves paražu laika atvarā? Vai vispār savas atmiņas izdomājis? Vai varbūt es nezinu īstā nosaukuma un vārda, tādēļ meklēšana nevedas?

Lai tiktu pie kādas nekādas skaidrības, sēžos atkal pie latviešu literatūras hrestomātijas kā ticamākā avota tai mūsu vēsturei, kas saistās ar galda lietām – ēšanu un dzeršanu gan ikdienā, gan godos.