Redaktora Dienasgrāmata

Redaktora dienasgrāmata

1999. gada 31. decembris. Iespējams, garās mediālās gatavošanās un ņemšanās dēļ nav ne mazākās vēlēšanās interesēties, ko šovakar dara citi, vai kaut kur kaut kas notiek. Gada skaitļi ir izdo­māti, vienīgie īstie ir tie, kas no divām pusēm ierobežo cilvēka dzīvi. Daudzi paziņas gandrīz vai lepojas ar to, ka neatzīmē neko un nekā.

1999. gada 1. janvāris. Naktī Rīgas ielas pilnas ar cilvēkiem, kas nāk no uguņošanas kā 18. novembrī. Rīga tomēr nav Londona — pārdomājot to, ko teica Pjatigorskis un kas būs publicēts RL janvāra numu­rā — Rīga uzspiež savu uzvedības stilu, neļauj būt anonīmam, reizēm šķiet — neļauj dzīvot pašam savu dzīvi. Būdams kopā ar visiem, nevar būt par sevi.

4. janvāris. Rīgas Laikam jauns modelis, bez siekalošanās, ja tā drīkst teikt. “Ar seju pret savu lasītāju.” Izmaiņu sakarā šī numura intervijā (un grāmatā) angļu “Kazanova” nopietni uzdod jautājumu — sev un savam varonim: dzīve aiziet, vai patiešām būs tā, ka es uz visiem laikiem būšu vien salonu pavedējs? Vai tiešām nekas nevar mainīties? Un, saka Millers, iespējams, mans ķermenis jau sairst, taču kā rakstnieks es vēl esmu pavisam jauns. Labi teikts, lai arī kaut kur jau dzirdēts. (Starp citu, ir tāda sajūta, ka kaut kur dzirdēts ir arī tas, ko es rakstu, šī sajūta ir ne visai laba un līdzinās tai, par ko runā Kazanova Millera grāmatā.)

Viegla rezignācija, gatavojot interviju ar Bukingoltu, kā anekdotē: jaunā krieva meitene supermārketā: dodiet man 2 kg pelmeņu, okei? Un kilogramu desas, okei? Kas jums tur ir? Kilogramu cīsiņu, okei? Tas nekas, ka es angliski runāju?

Patiesībā vienīgā būtiskā aktualitāte žurnālā ir čečenu rakstnieka Jašurkajeva dienasgrāmatas fragmenti; viņš mēģina atklāt nacionālās iezīmes, cenšas atbildēt uz jautājumiem par terorismu, čečenu attieksmi pret krieviem, vārdu sakot, meklē cēloņus. Taču man šķiet, ka pat tad, ja varētu pierādīt, ka Čečenijas karā ir ieinteresēti kādi slepeni ekonomiski spēki vai cilvēki, vienalga, principiāli neko tādu saprast nav iespējams vai arī jāsaprot, ka kāds izskaidrojums ir tikai kara simbols. Tas nenozīmē, ka par karu nevajadzētu domāt. Taču ar to nākas arī dzīvot, neko nesaprotot un apstākļos, kuros iespējams tikai viens — nebūt. Taču arī to jau ir izdomājis, teiksim, Ingmārs Bergmans filmā Svētais vakarēdiens, kur kāds zviedru zemnieks nespēj dzīvot, jo izlasījis avīzē, ka kaut kur Āfrikā nogalināti 6 cilvēki. Tiesa gan, filma ir tā kā vairāk par mācītāju, kurš nespēj atrast vārdus mierinājumam.

7. janvāris. Pa šo laiku atkāpies Skrastiņš. Vai viņš būtu tas “jods un mošķis”, kuru ar Pērkona palīgu Valsts prezidente savā Jaungada uzrunā aicināja “ietriekt dziļi pazemē projām pie pekles spēkiem”? Prezidente apelē pie “mēs” un runā par mūžīgās atgriešanās mītu, viņa, protams, runā par arhaisko rituālu, kuru bezgalīgi aprakstījis Mirča Eliade. Taču to atgriešanos varētu saprast arī kā kosmiskas lamatas filmas Stalkers scenārijā, kur pagriezienā parādās kāda bruņumašīna, virsnieks no lūkas pieliek roku pie acīm, mašīna aizbrauc garām, pēc brīža atkal parādās, virsnieks pieliek roku pie acīm, mašīna aizbrauc… Vai varbūt tā, kā mūžīgo atgriešanos saprata Nīče — kā “jā” visbriesmīgākajam un šausmīgākajam esamībā? Kādam šķiet, ka vajag atgriezties, lai atjaunotos, kādam šķiet, ka vajag atgriezties, lai būtu briesmīgāk. Bet nekur jau nevar, visa tā padarīšana ir neatgriezeniska.

Pareizticīgo Ziemassvētki. Stāsts par to, ka Kārsavas baznīcā pie tēva Viktora bijis arī trīsgadīgs gruzīnu puika no Pēterburgas. “Vai tu uz baznīcu ej?” jautā batjuška. — “Eju!” — “Vai tu lūdz arī?” — “Es dziedu.” — “Tad nodziedi!” Un puika dzied gruzīniski. “Un par ko bija dziesma, mēs taču neprotam gruzīniski?” Uz ko puika nodzied to pašu dziesmu vēlreiz. “Un ko tu visvairāk jaunajā gadā vēlies?” — “Uz Gruziju!”