Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Priekškars paceļas, un es gluži pliks sēžu uz podiņa sava vectēva pagalmā mazā Serbijas ciematiņā. Ir 1940. gads. Es izskatos apmierināts ar dzīvi. Ir jauka vasaras diena, pilna ar saules gaismu, lai gan Hitlers jau okupējis lielāko daļu Eiropas. Man, protams, nav ne mazākās jausmas, ka viņi abi ar Staļinu perina smalku plānu, kā padarīt mani par amerikāņu dzejnieku. Es mīlu kaimiņu suni, kura vārds ir Toza. Skrienu tam pakaļ, savu podiņu rokā paķēris, un mēģinu paraustīt aiz astes, taču Toza man to neļauj.
Ko gan es šodien atdotu, lai tiktu pie Tozas fotogrāfijas! Viņš bija lauku krancis ar dadžiem un blusām pilnu kažoku. Ja vien mēs būtu pratuši lasīt Tozas gudrajās un skumjajās acīs, tad būtu tajās uzgājuši manu un manu vecāku dzīves stāstu.
Man bija vectēvocis, par kuru nav zināms itin nekas. Neatceros pat viņa vārdu, un diez vai es to maz esmu kādreiz zinājis. Viņš atbrauca uz Ameriku 20. gados un ne reizi neaizrakstīja uz mājām. Iedzīvojies naudā, teica mani radi. Kā jūs zināt? - es vaicāju. Neviens nezināja, kā viņi to zina. Viņi bija dzirdējuši tādas baumas. Un tad tie cilvēki, kuri šīs baumas bija dzirdējuši, nomira. Šodien vairs nav palicis neviena, kam pajautāt. Mans vectēvocis bija līdzīgs tām skudrām, kuras, ceļā sastapušas soļojošu sugas māsu kolonnu, pagriežas un tikai viņām vien zināmu iemeslu dēļ dodas pretējā virzienā.
Skudru daba ir tāda, ka nekam tamlīdzīgam nevajadzētu notikt, taču reizēm tā tomēr gadās, un neviens nezina, kāpēc.
Šis mītiskais vectēvocis mani interesē tāpēc, ka es esmu viņam mazliet līdzīgs. Arī es atbraucu uz Ameriku, un man palaikam uz krietnu laika strēķi gadījies aizmirst, no kurienes es esmu, un nekādā veidā nesazināties ar saviem tautiešiem. Nekad neesmu sapratis, kāpēc tik liela brēka sacelta ap to, kur cilvēks piedzimis, ja reiz pasaulē ir tik daudz burvīgu vietu, ko var saukt par savām mājām. Bet tā nu gadījies, ka esmu nācis pasaulē Belgradā 1938. gadā un tur es arī pavadīju piecpadsmit piedzīvojumiem bagātus gadus, pirms aizbraucu no savas dzimtenes uz visiem laikiem. Man tās nekad nav pietrūcis. Kad mēģinu to paskaidrot saviem amerikāņu draugiem, viņi man vienkārši netic. Viņiem ir aizdomas, ka es slēpju savas ilgas pēc tēvzemes vienkārši tāpēc, ka nespēju šīs sāpes pārvarēt. Murgainās karalaika atmiņas likušas man apspiest mīlestību pret veco labo Belgradu. Manas karalaika atmiņas varbūt patiešām arī ir šausmīgas, taču, par spīti bumbvedēju dunai, apdullinošiem sprādzieniem un pie laternu stabiem pakārtiem cilvēkiem, man bija laimīga bērnība. Nevar teikt, ka es būtu bijis tik prātīgs, ka sapņojis par rāmām pastaigām ar vecākiem pa zaļojošiem bulvāriem vai rotaļām parkā ar citiem bērniem. Nē. Man bija trīs gadi, kad no debesīm sāka krist pirmās bumbas, un es biju pietiekami vecs, lai tad, kad karš beidzās un man vajadzēja sākt iet skolā, justos dziļi nelaimīgs. Pirmais cilvēks, kurš man pastāstīja par pasaules ļaunumu, bija vecmāmiņa. Viņa nomira 1948. gadā, taču spilgti palikusi manā atmiņā, jo pieskatīja mūs ar brāli, kamēr māte bija darbā. Nabaga večiņai bija vairāk saprāta nekā daudziem citiem. Viņa klausījās pa radio Musolīni, Hitlera, Staļina un citu plānprātiņu runas, un, zinot vairākas valodas, saprata, kādas nejēdzības viņi gvelž. Tomēr vēl vairāk par šiem pretīgajiem vārdiem vecmāmiņu saniknoja klaigātāju gavilējošie piekritēji. Toreiz es vēl to nesapratu, taču šī vecā sieviete man iemācījusi kaut ko tādu, kas iespiedies prātā - piesargies no tā saucamajiem diženajiem vadoņiem un viņu uzkurinātās kolektīvās eiforijas. Pagāja daudzi gadi, un es viņai veltīju šo dzejoli:
Impērijas
Mana vecmāmiņa pareģoja jūsu impēriju
galu,
jūs, muļķi!
Viņa gludināja. Radio bij ieslēgts.
Zem mūsu kājām drebēja zeme.
Viens no viņu varoņiem teica runu.
“Briesmonis,” viņa to nosauca.
Briesmonim uzgavilēja, skanēja šauteņu salūts.
“Varētu viņu nožņaugt pati savām rokām,”
Viņa man paziņoja.
Nebija vajadzības. Viņi visi būs ceļā uz elli
Nu jau kuru katru dienu.
“Tik jau nu neizpļāpājies kādam,”
Viņa brīdināja.
Un parāva mani aiz auss, lai būtu pavisam droša, ka sapratu.
Kad cilvēki runā par tumšajiem pēckara gadiem, viņi parasti domā politisko apspiestību un badu, bet manu acu priekšā ataust slikti apgaismotas ielas ar melniem logiem un durvju ailēm, tik tumšām kā zem zārka vāka. Ja piepeši izdega vienīgā spuldze, kas tika izmantota, lai vēlu naktī gultā lasītu grāmatu, tā visticamāk netika īpaši ātri nomainīta. Ar katru gadu mūsu mājā palika arvien mazāk gaismas, bet ziemā - arī siltuma. Vakaros mēs sēdējām, satuntulējušies mēteļos, un klausījāmies kā burkšķ mūsu tukšie vēderi. Bet, ja atnāca viesi, viņi pat nepūlējās novilkt cepures un cimdus. Mēs saspiedāmies ciešāk kopā un čukstus runājām par arestiem, nošautiem kaimiņiem, par to, kā vēl viens cilvēks pazudis bez vēsts. Vispār jau man nekas no tā visa nebija jādzird - ja nu es gadījumā skolā aizmirstos un iegāžu savus mājiniekus.
Tā bija pirmā reize, kad es dzirdēju cilvēkus runājam, ka mēs, serbi, esam pilnīgi aunagalvas. Pret to neviens neiebilda. Kura gan cita no visām Eiropas nācijām būtu tik stulba, lai sarīkotu pilsoņu karu nacistu okupācijas laikā? Mums bija komunisti, monarhisti un vismaz kādas pāris pašmāju fašistu frakcijas. Daži grupējumi sadarbojās ar vāciešiem un itāļiem, citi - nē, bet visi cīnījās savā starpā un slepkavoja savus politiskos pretiniekus. Tolaik es neko daudz no tā visa nesapratu, taču atceros pieaugušo aizkaitinājumu un dusmas.
Citās mājās, kur komunistu atnākšana tika apsveikta, droši vien valdīja pavisam cits noskaņojums. Galu galā, mēs bijām mumificētas izputējušas vidusšķiras ģimenes locekļi, kuri vislabāk gribētu, lai viss paliek kā bijis. Māte un vecmāmiņa ienīda karus, neuzticējās nacionālistu demagogiem un ilgojās pēc valdības, kas liktu visiem svētu mieru. Citiem vārdiem, mēs bijām cilvēki, kuri, kā mums sprediķoja skolā, bija lemti tikt izmesti vēstures mēslainē.
Laiku pa laikam kāds no mūsu ciemiņiem serbus sāka aizstāvēt. Mūsu vēsture ir stāsts par godu, varonīgu uzupurēšanos un bezgalīgām ciešanām, sargājot Eiropu no Osmaņu impērijas, un par to mums neviens vēl nekad paldies nav pateicis. Mēs esam lētticīgi vientieši, kas par saviem kaimiņiem allaž ir labākās domās, nekā tie patiesībā pelnījuši. Mēs nostājāmies Anglijas un Amerikas pusē, kad nacisti jau bija sagrābuši visu pārējo Eiropu un bija tīrā pašnāvība nostāties pret viņiem.
Jā, tādās reizēs atbildēja mana vecmāmiņa, tā mēs darījām tāpēc, ka esam iedomīgi muļķi ar pārspīlētu priekšstatu par pašu vēsturisko lomu. Zaglīgu un plānprātīgu pāķu bars, salašņas, kas vislabāk jutās turku jūgā, kad viņiem nebija ne brīvības, ne izglītības un augstākais mērķis bija uz kādiem svētkiem tikt pie sivēna cepeša.
“Matijevičas kundze, nu kā jūs tā varat runāt?” iebilda mūsu ciemiņi. Vecmāmiņa tikai paraustīja plecus. Viņas vīrs bija Pirmā pasaules kara varonis, daudzus apbalvojumus saņēmis pulkvedis, kurš bija vīlies karā. Atceros, cik šokēts jutos, kad pirmo reizi dzirdēju viņu sakām, ka serbiem neesot vajadzējis patriekt valdību, kas 1941. gadā parakstīja ar Hitleru neuzbrukšanas līgumu. Skatieties, ko šis karš mums atnesis, viņš mēdza teikt.
Diez, ko par to visu domāja mans nezināmais Amerikas vectēvocis. Esmu drošs, ka viņam par šo tematu bija šādas tādas domas, kad viņš sēdēja savā āra mazmājiņā kaut kur Kanzasā vai Teksasā un pērnā mēneša avīzē lasīja par to, kā 1941. gada 27. martā varonīgie serbi soļojuši pa Belgradas ielām, izkliedzot “labāk nāve nekā pakts”, kamēr Hitlers niknumā plosījies. Domājams, ka viņš taču šad un tad būs mēģinājis paskaidrot savai sievai serbu dabu.
Ja viņa bija no apačiem vai kādas citas Amerikas indiāņu cilts, tad, iespējams, aptvēra ātrāk. Serbi ir liela un ķildīga cilts, viņš varētu būt teicis, un īsti laimīgi jūtas vienīgi tad, kad griež cits citam rīkles. Bosnijas serbam ir tikpat daudz kopīga ar serbu no Belgradas, cik hopi cilts indiānim - ar komanču. Un viņus visus vieno tas, ka bieži viņi uzvedas tā, it kā dieviņš viņiem būtu iedalījis mazāk saprašanas nekā pīlei.
No otras puses, viņš droši vien par šo tematu vispār nekad nerunāja. Balkāni ar savām daudzajām tautībām un trim dažādajām reliģijām ir pārāk sarežģīta vieta, lai tos kādam izskaidrotu vai lai kāds tos izprastu, īpaši tāpēc, ka ikviena etniskajā grupa savu vēsturi raksta, atceroties vienīgi pašiem nodarīto ļaunumu, bet visas nejaucības, ko gadsimtu gaitā pastrādājuši pret saviem kaimiņiem, ērti izlaiž.
1954. gadā ieradies Savienotajās Valstīs, es atklāju, ka serbu emigranti, ar kuriem mani vecāki šad tad mēdza satikties, savā starpā risina uz mata tādas pašas sarunas kā to, kuru biju noklausījies Belgradā. Sauklis vēl joprojām bija tas pats: kā gan mēs, tik drosmīga, godprātīga un nevainīga tauta, esam nonākuši tik tālu? Protams, tikai nodevēju vainas dēļ. Serbi mūžam dur cits citam dunci mugurā. Divkošu, pārbēdzēju, Jūdasu un nodevēju nācija. Mūsu lielie sabiedrotie bija vēl sliktāki. Anglija, Amerika un Francija mūs pamatīgi piečakarējušas. Vai gan Čērčils Īdenam Jaltā neteica, ka viņam nospļauties, kas notiks ar Dienvidslāviju, kad varu savās rokās pārņems komunisti?
Liela daļa no tā bija taisnība. Daža laba netīra vienošanās pasaules lielvalstu vadoņu starpā tik tiešām spēcīgi ietekmēja mūsu tālāko likteni. Mēs, bēgļi, bijām dzīvs pierādījums tam, ka pasaule ir nežēlīga vieta, ja gadījies atjēgties vēstures sliežu nepareizajā pusē. Taču man tik un tā negāja pie sirds visas tās uzmācīgas pārliecības pilnās runas par nodevību un iekšējo ienaidnieku. Tas pārāk atgādināja to, kā pašā Serbijā runāja komunisti. “Nogurdinoši būt serbam,” pēc tādiem vakariem mēdza sacīt mans tēvs. Viņš bija dzīvespriecīgs pesimists. Tēvs mīlēja dzīvi, taču ne drusciņas neticēja domai, ka cilvēka eksistenci iespējams uzlabot. Kara sākumā viņš juta simpātijas pret četnikiem, monarhistiski noskaņotajiem serbu nacionālistiem, taču nu tās bija pagaisušas. Nacionālistu tukšās frāzes viņu atstāja vienaldzīgu. Viņš bija tāds pats kā viņa tēvs, kurš mēdza šokēt ģimeni un draugus, izsmejot serbu nacionālos varoņus. Vectēvs ar tēvu abi regulāri gāja uz baznīcu, taču, par spīti savām patiesajām reliģiskajām jūtām, nespēja atturēties no zobošanās par mācītājiem. “Viņiem nav nekā svēta,” māte mēdza teikt, kad bija noskaitusies uz Simiču ģimeni. Protams, viņa pati nebija ne par mata tiesu labāka. Mātei vienkārši likās, ka ārēji labāk ievērot pieņemtās normas. Viņas filozofija bija tāda: lai pasaule domā, ka mēs ticam visām šīm blēņām - savus patiesos uzskatus paturēsim pie sevis.
1956. gadā mani vecāki izšķīrās, un es aizgāju no mājām. Vakaros gāju uz lekcijām universitātē, bet dienās strādāju, vispirms Čikāgā, vēlāk Ņujorkā. Ja kāds apvaicājās par manu akcentu, es mēdzu atbildēt, ka esmu dzimis Dienvidslāvijā, un ar to viss parasti arī beidzās. Es bieži satikos ar tēvu, taču, lai arī viņam patika kavēties atmiņās par dzimtenē pavadīto jaunību, tikpat liela vai vēl lielāka interese viņam bija par Ameriku, un man tāpat.
Mūžīgais serbu nācijas likteņa jautājums uzpeldēja vienīgi reizēs, kad mēs ciemojāmies pie tēva brāļa Borisa. Boriss ieņēma atbildīgu amatu plaukstošā kravas pārvadājumu kompānijā un dzīvoja smalkā Vestčesteras priekšpilsētā, kur viņam bija māja, sieva un trīs vācu aitu suņi. Viņš mīlēja rīkot lielas viesības - saaicināt ciemos savus neskaitāmos serbu draugus, cienāt viņus ar brīnišķīgiem ēdieniem un vīnu un tad strīdēties par politiku līdz rīta gaismai.
Dienvidslāvijā Boriss bija kreisais un liels partizānu apjūsmotājs, taču ar gadiem kļuva arvien konservatīvāks un sāka pārmest liberālas tendences pat Niksonam. Borisam piemita kāda domāšanas īpatnība, ko serbos bieži esmu novērojis. Viņš spēja vienubrīd demonstrēt patiesi spožu prātu, bet nākamajā - neticamu stulbumu. Kad viņam to kāds aizrādīja, Boriss pārskaitās. Es vēl nekad mūžā nebiju dzirdējis tik daudzas oriģinālas idejas un muļķības no vienas un tās pašas mutes. Vislabāk viņš jutās, kad strīdējās. Varēja piekrist visam, ko Boriss saka un atzīt, ka melns ir balts, viņš tik un tā atrada ieganstu sākt kašķi. Viņam bija vajadzīgi oponenti, bezgalīga drāma ar dusmu izvirdumiem, absurdām apsūdzībām un teju vai dūru cīņām. Visi, kas Borisu pazina, apgalvoja, ka šis cilvēks pat mahātmu Gandiju būtu novedis tik tālu, ka tas pasniegtos pēc nūjas. Kompromiss Borisa acīs bija drīzāk vājuma nekā veselā saprāta pazīme. Vispār jau viņš nebija slikts cilvēks, tikai īsts karstgalvis politikas lietās. Boriss nomira pirms Miloševiča nākšanas pie varas, un es bieži esmu prātojis, ko gan viņš teiktu par šo vīru un viņa kariem. Klausoties, kā Boriss ar draugiem bezgalīgi iztirzā mūsu tautas vēsturi, es pieņēmu, ka tās ir tikai tādas emigrantu runas, tukšu salmu kulšana. Tāpat kā daudziem citiem, arī man bija radies iespaids, ka Dienvidslāvija ir plaukstoša valsts, kam nedraud sabrukums arī pēc Tito nāves. Es divas reizes uz neilgu laiku biju aizbraucis uz Belgradu - 1972. un 1982. gadā. Biju dzirdējis par atsevišķiem etniskā naida incidentiem, taču pat 80. gadu beigās, kad pēc pirmo nacionālistu līderu uzrašanās retorika sakāpinājās arvien vairāk, turpināju ticēt, ka beigu galā uzvarēs veselais saprāts. Man nebija nekādu iebildumu pret kulturālu nacionālismu, taču tāds, kas prasa bezierunu solidaritāti ar masu aizspriedumiem, pašapmānu un paranoju, man likās pretīgs. Es to nespēju paciest. Es to nespēju paciest Amerikā, bet vēl jo mazāk - Serbijā.
Nedaudzie draugi un radi, kuri man bija palikuši Belgradā, stāstīja, ka par sevi sācis likt runāt kāds jauns vadonis, tautas glābējs, kura vārds bija Slobodans Miloševičs un kurš, pēc visa spriežot, bija izpelnījies viņu labvēlību. Es sāku lasīt Belgradas laikrakstus un nedēļas žurnālus un, nopūloties saprast, kas tad tur īsti notiek, iedzīvojos milzīgos telefona rēķinos. Pēc vairāk nekā četrdesmit Amerikā nodzīvotiem gadiem es no jauna kļuvu par serbu - tiesa gan, daudzi sacītu, ka par sliktu serbu.
“Mēs vairs negribam dzīvot ar viņiem kopā,” man teica draugi. Viņi vēlējās pilnīgu atdalīšanos no horvātiem un bosniešiem, bet tajā pašā laikā arī tādu Serbiju, kurai piederētu visas teritorijas, kurās gadsimtiem dzīvojuši serbi. Kad es aizrādīju, ka tas nav iespējams bez asinsizliešanas, draugi uz mani ļoti sadusmojās, jo bija krietni cilvēki, kas neatzīst vardarbību. Viņi vienkārši atsacījās atzīt, ka šie vadoņi un politika, par ko tik ļoti sajūsminājās, agri vai vēlu novedīs pie slaktiņa.
“Kā gan jūs varat cits no cita nošķirties, ja esat tā sajaukušies?” es bieži jautāju, taču konkrētu atbildi uz to nesaņēmu. Atcerējos to etnisko kokteili, kāds manā bērnībā bija mūsu rajonā, un nespēju iedomāties, ka kāds patiešām varētu mēģināt pastrādāt kaut ko tik nekrietnu. Turklāt man šis sajaukums patika. Lielāko sava mūža daļu esmu pavadījis, atdzejojot visdažādāko Dienvidslāvijas reģionu dzeju, tāpēc man bija zināms priekšstats par šīm atšķirīgajām kultūrām un es nesaskatīju nekādas priekšrocības dzīvei izolētā geto, tikai starp savējiem.
Es, protams, biju naivs. Es nesapratu, kāds milzu prestižs necilvēcībai un brutalitātei ir nacionālistu acīs. Neaptvēru arī to, cik maz viņus iespējams ietekmēt ar veselā saprāta argumentiem. Uz šiem cilvēkiem ne mazāko iespaidu neatstāj mēģinājums norādīt uz viņu rīcības neizbēgamo iznākumu, jo viņi atsakās ticēt cēloņu un seku sakarībai.
Jebkura nacionālisma aspekts, kas izraisa vislielāko niknumu, ir nespēja saprast, ka tas ir kāda cita nacionālisma spoguļattēls un ka lielākā daļa no tā, ko tas sludina, jau dzirdēts citur un citos laikos. Pašapmierinātiem savā etnocentriskumā, pārliecinātiem par savu pārākumu, vienaldzīgiem pret savu kaimiņu kulturālajām, reliģiskajām un politiskajām interesēm, serbiem 1990. gadā bija vajadzīgs vēl vienīgi vadonis, kas viņus novestu līdz katastrofai.
Kā es saskatīju to, kas daudziem citiem palika apslēpts - jeb, kā teiktu serbi, kas padarīja mani par odrod (renegātu)?
Vjetnamas kara gadi ievirzīja manu domāšanu. Bija vajadzīgs zināms laiks, lai pilnībā novērtētu patiesības noklusēšanas un klajas plānprātības mērogus mūsu presē, televīzijā un sabiedrības politiskajā pārliecībā - saskatīt, kādā bezdibenī mūs grūž visi šie patrioti, kas ar putām uz lūpām brēc pēc vispārēja slaktiņa. Karš nostiprināja manas visu mūžu justās aizdomas pret jebkuru mērķi, kas liek paraudzīties caur pirkstiem uz nevainīgu cilvēku slepkavošanu.
“Vācieties atpakaļ uz Krieviju!” - atceros, ka tā kāds uzkliedza pretkara demonstrantiem Ņujorkā. Tātad tā tas notiek, es toreiz nodomāju. Tu iestājies par indivīda neaizskaramību, un tavi līdzpilsoņi tūdaļ grib vilkt tevi pie āķa. Vēl šobaltdien mūsu konservatīvie apgalvo, ka mēs esot zaudējuši Vjetnamas karā tāpēc, ka protestētāji novājinājuši armiju, būtībā sasienot tai rokas. Citiem vārdiem, ja mēs būtu ķērušies pie lietas ar pilnu sparu un nogalinājuši nevis divus, bet četrus miljonus vjetnamiešu, tad būtu šajā karā uzvarējuši.
Jau no sākta gala - 80. gadu beigām - man likās, ka no Miloševiča var gaidīt tikai nepatikšanas. Aptuveni tā es arī izteicos intervijā kādam serbu laikrakstam. Tas izsauca vētrainu reakciju. Mani nosauca par nodevēju, ko savervējuši Serbijas ienaidnieki, un vēl daudzos citos vārdos. Tas mani tikai uzkurināja vēl vairāk.
Pēc Horvātijas pilsētas Vukovaras aplenkuma 1991. gadā nevajadzēja būt nekādam Nostradamam, lai pareģotu, cik bēdīgi tas viss beigsies serbiem. Es publicēju vairākus rakstus serbu un vācu laikrakstos, oponējot nacionālistiem. Serbijā to pašu darīja arī daudzi citi, turklāt krietni spēcīgāk un daiļrunīgāk, nekā tas izdevās man. Taču mēs bijām mazākumā.
Kā jau tas notiek visur, gļēvā un korumpētā inteliģence nebija noskaņota celt trauksmi par to, ka visapkārt tiek pastrādāti kara noziegumi, pieradusi tāpat kā komunistu laikos tēlot varas pakalpiņus. Lielākā daļa no divdesmitā gadsimta notikumiem pierādījuši, ka tā saucamā intelektuāļu neatkarība ir tīrā pasaciņa. Pašus atbaidošākos noziegumus, kas tika pastrādāti bijušajā Dienvidslāvijā, ar milzu entuziasmu atbalstīja cilvēki, kuru izglītība un pagātnes nopelni varētu uzvedināt uz domām, ka viņiem jau nu gan vajadzētu saprast, ko paši runā. Pat ļoti talantīgi un slaveni dzejnieki atrada kaut ko cildināmu veselu pilsētu sagraušanā. Ja viņi nobirdināja kādu asaru, tad tikai par savējiem. Viņi ne reizi nepapūlējās apstāties un iztēloties, kādu cenu par šiem viņu vadoņa izraisītajiem kariem nākas maksāt visiem pārējiem.
Daudzi mani tautieši bija ar mani nemierā. Serbi allaž visur saskata rūpīgi izplānotas sazvērestības. Viņiem jebkurš notikums ir tikai viltus fasāde, aiz kuras slēpjas kādas netīras intereses. Iespēja, ka mani uzskati tiešām varētu būt tikai mana pārliecība, manu bezmiega nakšu un sirdsapziņas mocību auglis, bija neiedomājama. Tikai izteikti dažādi mājieni par manu ģimeni: par mums jau gadiem ilgi esot bijušas zināmas aizdomas; mēs patiesībā esot kaut kādi ārzemnieki, kas gadsimtiem ilgi pamanījušies uzdoties par serbiem.
Vislabāk man patika stāsts par to, ka CIP man samaksājusi varenas summas par antiserbu dzejoļiem, tāpēc tagad es varu atļauties dzīvot bez bēdām savā Ņūhempšīras villā, kur mani aptekā pulciņš melnādainu kalpotāju.
Miloševičs ar sekotājiem nebija spējīgi ne prasmīgi pārvaldīt valsti, ne nospraust kādas likumīgas nacionālās intereses; vienīgais, ko viņi pieprata tiešām labi, bija kurināt naidu un sarīdīt kaimiņu pret kaimiņu. Mēs tagad zinām, ka visas šīs it kā spontāni radušās militāri patriotiskās vienības, kas devās aizstāvēt serbus Horvātijā un Bosnijā, organizēja, apbruņoja un kontrolēja Miloševiča slepenie dienesti.
Nav nekā nomācošāka kā gadu pēc gada noraudzīties, kā tiek iznīcinātas pilsētas un ciemati, bet cilvēki - nogalināti vai padzīti trimdā, labi apzinoties, ka šīs ciešanas nebija nenovēršamas. Kad laikraksti un nedēļas žurnāli kļuva pieejami internetā, es sāku ik rītu celties agrāk, lai varētu tos izlasīt. Līdz pulksten astoņiem es jau neizbēgami biju iegrimis melnā izmisumā.
Serbi aizstāvoties bieži iebilst, ka viņi neesot vienīgie, kas pastrādājuši kara noziegumus. Protams, nē. Ja jau visi pārējie būtu īsti eņģeļi, Serbijā šodien nebūtu vairāki simti tūkstošu bēgļu. Tik un tā, katra morālais pienākums ir vispirms tikt galā ar slepkavām paša ģimenē. Es uzzināju, ka tā nav īsta patriota cienīga attieksme. Izrādās, inteliģences uzdevums ir meklēt aizbildinājumus sieviešu un bērnu slepkavām. Savukārt žurnālistu un politisko komentētāju funkcija ir izplatīt melus un tad pierādīt, ka tie ir patiesība. Acumirklī kļuva skaidrs, ka mani paša tautieši no manis prasa, lai es kļūstu par nozieguma līdzzinātāju, izliekoties, ka es saprotu un attaisnoju rīcību, kura ir nepiedodama.
Protams, serbi nav vienīgie, kas izvirza tādas prasības. Šodienas Amerikā situācija nav daudz labāka, taču arī tas nav nekāds attaisnojums. Serbijas nevēlēšanās noskaidrot attiecības ar pašas pagātni to padarījusi par sabiedrību, kas dzīvo atpakaļgaitā, nespējot paraudzīties uz savu tagadni, kur nu vēl ķerties pie sarežģītu šībrīža problēmu risināšanas. Tā ir kā ģimene, kas ik dienu sasēžas pie vakariņu galda, izliekoties, ka vecmāmiņa nav sadūrusi pastnieku ar šķērēm un tētis vēl šopēcpusdien nav mēģinājis vannas istabā izvarot vienu no savām mazajām meitiņām.
Visļaunāk ir tad, ja tev ir taisnība par savējiem. To tev nemūžam nepiedos. Labāk simtreiz kļūdīties! To vēlāk kaut kā attaisnos, paskaidrojot, ka tu vienkārši esi pārāk stipri mīlējis savu tautu. Nacionālistu vidū mūs drīzāk apbrīnos, ja esam nofotografēti, pārgriežot bērnam rīkli, nekā piedaloties demonstrācijā pret karu, kurā viņi cīnījušies un zaudējuši.
1972. gadā atgriezies Belgradā pēc gandrīz divdesmit gadu prombūtnes, es atklāju, ka mūsu mājas kāpņutelpas logs, kuru es pēc kara izsitu, spēlējot bumbu, vēl joprojām nav iestiklots. Arī 1982. gadā tas vēl aizvien bija izsists. Pērnruden atklāju, ka pēc NATO uzlidojuma, kurā bumba trāpīja pa netālo televīzijas ēku un tika izsisti daudzi logi visā tuvākajā apkārtnē, mūsējais beidzot ir iestiklots.
Iemesls, kādēļ logu neviens nesalaboja līdz tam, ir šāds - visi ēkas iedzīvotāji bija sanīdušies un savā starpā nesarunājās. Mana nelaiķe tante četrdesmit gadus neatzina dažu savu kaimiņu eksistenci, tāpēc bija pilnīgi neiedomājami, ka viņa varētu klauvēt pie šo cilvēku durvīm izsistā loga vai daudzu citu darāmu darbu dēļ. Manuprāt, tas ir arī stāsts par serbiem un Serbiju vispār - vismaz tā es grasos pateikt savam vectēvocim, kuru vēl joprojām ceru kādudien nejauši sastapt.
Viņam būs jau stipri pāri simtam, un viņš, kurls un gandrīz pilnīgi akls, sēdēs šūpuļkrēslā kādā veco ļaužu pansionātā kaut kur Alabamas laukos - salmu cepuri galvā, apsējis bolo aukliņu virs raibā havajiešu krekla, taču vēl joprojām izskatīsies pēc serba, par spīti visiem maskēšanās trikiem, ko viņš savā garajā mūžā izgudrojis. Laiku pa laikam viņš sāk murmināt kaut kādus vārdus tai dīvainajā valodā, ko viņa kopējas uzskata par nesakarīgu veca vīra buldurēšanu. “Viss, kas dzīvē vajadzīgs - jumts virs galvas, šķīvis pupiņu zupas un tad vēl kāda vāverīte ar’.”
Publicēts The New York Review of Books, 2007. gada 20. decembrī
No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola