Revolūcija bez robežām

“Saspīlējums starp ASV, Afganistānu un Pakistānu pastiprinājies pēc tam, kad noplūdis tūkstošiem militāro dokumentu par Afganistānas karu. Kad ASV Kongresā tika skarti jautājumi par Pakistānas atbalstu talibiem, oficiālās personas Islāmābādā un Kabulā arī šajā sakarā apmainījās ar savstarpējām apsūdzībām. Turpmākās noplūdes atsedza jaunus pierādījumus koalīcijas komandieru mēģinājumiem slēpt konflikta civiliedzīvotāju upurus. Šīs ziņas lasāmas 90 000 slepeno ASV failu, kas attiecas uz sešiem kara gadiem, un sacēlušas lielu troksni visā pasaulē kopš to publicēšanas vakar.”

The Guardian, 2010. gada 27. jūlijā

Saits Wikileaks, kas sniedzas pāri visvisādām robežām, veicis kārtējo informatīvā anarhisma varoņdarbu, publicējot “Afganistānas dosjē” – desmitiem tūkstošu Pentagona slepeno dokumentu, kas attiecas uz militārajām operācijām Afganistānā. Tajos ir viss – gan tas, kā amerikāņu karavīri kļūdas dēļ nogalina mierīgos afgāņus, gan tas, kā viņi cenšas slēpt notikušo, gan tas, cik šausmīgs juceklis un nekompetence valda sabiedroto komandlīmenī, un pat tas, kā pakistāniešu izlūkdienests patiešām slepeni palīdz talibiem. Uzliesmoja nenovēršams skandāls, apšaubot pašu starptautiskās klātbūtnes ideju Afganistānā. Eksperti kaislīgi apspriež situāciju, pacifisti pieprasa pārtraukt karu, islāmisti berzē rokas, Pentagons sūdzas, ka apdraudēta amerikāņu karavīru drošība (varētu domāt, ka viņi pirms tam būtu gozējušies Floridas pludmalēs). Wikileaks šefs Džulians Asanžs slēpjas no dažādu specdienestu aģentiem un gatavojas atklāt pasaulei jaunus noslēpumus. Viss ļoti līdzinās kārtējam Holivudas blokbāsteram, taču – ja padomā – dzīve ir daudz interesantāka par jebkuru kino. Tādēļ – padomāsim.

Šim gadījumam ar Wikileaks – bet tādu gadījumu ir daudz, vienkārši šis ir skaļākais – ir trīs dimensijas, trīs sarunas līmeņi. Pirmais – politiskais. Šeit viss ir itin paredzams. Rietumu (un ASV tai skaitā) pozīcijas Afganistānā pašreiz ir vājas. Ārzemju karaspēks šīs valsts teritorijā atrodas jau gandrīz deviņus gadus – pa šo laiku par spīti gan Rietumu, gan jauno vietējo varu izmisīgiem pūliņiem nav izdevies sasniegt mieru un stabilitāti. Jo tālāk, jo stiprāka ir talibu pretošanās – un skaļāka neapmierinātība pašās ASV un to sabiedroto vidū. Karzaja valdība vairs neiedveš Rietumiem tik nesatricināmu uzticību kā pirms dažiem gadiem, bet ārzemju karavīru klātbūtne un militāro operāciju nenovēršamās humanitārās sekas tikai vairo talibu popularitāti Afganistānā un mazina atbalstu jaunajai varai. Wikileaks publicētie dokumenti tikai saasināja jau pastāvošu problēmu, neradot jaunu.

Otrs sarunas līmenis – humanitārais. Šeit Wikileaks “Afganistānas dosjē”, kur var lasīt par mierīgo iedzīvotāju bojāeju un ciešanām, par militāristu pūliņiem to visu slēpt, diemžēl arī neko jaunu neatklāj. Karš, cilvēku zaudējumi, priekšniecības nekompetence, haoss un juceklis, nodevība – tas viss cilvēkiem ar 20. gadsimta pieredzi nešķiet kas īpaši svaigs. Sabiedrotie Afganistānā cenšas padarīt militāro akciju humanitārās sekas iespējami minimālākas (to neviens arī neapšauba), taču realitāte, kuru mēs zinājām arī pirms Wikileaks, ir traģiskāka par ideālajām shēmām.

Tikai trešā šī gadījuma dimensija mums dod, tā teikt, jaunas zināšanas par apkārtējo pasauli. Wikileaks ir tehnoloģiskās revolūcijas bērns, bet tā, kā ikviena revolūcija, maina ne vien tehniku, bet arī cilvēku apziņu, sabiedrību, galu galā – arī valsti. Entuziastu privātā iniciatīva, mīklainais šefs Džulians Asanžs – hakeris kopš dzimšanas, nespēja neko padarīt šiem jaunākajiem “netīrumu izsmēlējiem” (internetam nav robežu!); tas viss raksturīgs tieši šodienai. Asanžam un viņa līdzbiedriem, stingri ņemot, nav politiskās pārliecības, viņi vienkārši slepeno padara atklātu – lai par kuru valsti būtu runa, vai nu par autoritāro Ķīnu, vai demokrātisko Ameriku. Rīcības politiskās sekas Džulianu Asanžu neinteresē, tikai informācijas atklātība, un viss. Starp citu, atšķirībā no daudziem citiem “kompromata” saitiem, Wikileaks paziņo, ka šķiro un filtrē pie viņiem nonākušos dokumentus – tam par pierādījumu kalpo fakts, ka “Afganistānas dosjē” izgājis cauri rūpīgai redakcionālai analīzei trijos cienījamos Rietumu izdevumos – Guardian, New York Times un Der Spiegel, un ievērojama to daļa tika publicētas tajos. Pēdējais apstāklis daudz ko izsaka par mūsdienu mediju pasauli. Bagāti solīdi izdevumi, kas tērē daudz spēka un naudas informācijas vākšanai, bez samaksas izmanto entuziastu labdarību. Rodas jautājums – bet kāpēc tad vajadzīga avīze New York Times ar tās honorāriem un reklāmu?

19. jūlijā izvairīgais Asanžs (starp citu, The Economist un Amnesty International prēmiju laureāts) pēkšņi uzradās Oksfordā tehnoloģijas un dizaina konferencē. Intervijā viņš pavēstīja, ka Wikileaks gatavojas publicēt dokumentus par naftas izplūšanu Meksikas līcī. “Jauno mediju” uzbrukums turpinās.

Un pēdējais. Romantiski blondais Asanžs, kurš attāli līdzinās vācu aktierim Brandaueram jaunībā, stipri pietuvojies mūsu laika varoņa tēlam. Nenotveramais atriebējs, kuru vajā visas pasaules specdienesti, kurš iznirst te šeit, te tur – lai dotu kārtējo triecienu visādiem drūmiem ļaundariem, kas gan salīdzinājumā ar viņu ir kuslais Orlando Blūms? Īstā revolūcija šodien notiek internetā. Asanža portrets noteikti varētu izkonkurēt Če Gevaras seju uz tēkrekliem.