Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Redziet, rakstīšanu rokrakstā manas meitas skolā vairs nemāca vispār – jau vismaz gadus sešus jeb vismaz kopš tā brīža, kad mani bērni sākuši iet valsts skolā. Kurš gan būs tas, kurš rokrakstam pavēstīs, ka tas vairs nevienam nav vajadzīgs? Taču par rokrakstu biju aizdomājies jau pirms tam, jo tik tikko bija beigusies vasara un jau trešo gadu es savai vecākajai meitai Rebekai uz nometni biju sūtījis ar roku rakstītas vēstules. Rokraksts bija mana vienīgā pretošanās forma, jo vairums viņas klasesbiedru vecāku sūtīja elektroniskā pasta vēstules.
Marks Openhaimers. “Zudušais rokraksta tikums”. The New Yorker, 22. oktobrī
Pirms apskatām glītrakstīšanas stundu gaitu tagadnē, gribas drusku pakavēties pie viņām pagātnē. Tās noritēja katram zināmā kārtībā: skolotājs raksta uz tāfeles priekšā vai nu veselu teikumu, vai atsevišķu vārdu, vai burtu un skolēni tad visu stundu savās burtnicās to pašu atkārto. Klasē valda kapa klusums. [..] Bet no tādas priekšā uzrakstīšanas skolēnam nekas netiek, viņš atkal redz tikai gatavu, bet neredz, kā burts sastādāms, jeb, pareizāki sakot, nebij ieinteresēts, lai to izprastu. [..] Bet kā nu glītrakstīšanas stundas pārvērst par interesantām?
Līdzīgi The New Yorker publicētā rokraksta nekrologa autoram Markam Openhaimeram man par rakstīšanu ar roku un šīs mākas likteni iznāk aizdomāties ar pārsteidzošu regularitāti un, varētu pat sacīt, biežāk nekā patiešām ar roku kaut ko pierakstīt. Lūk, piemēram, līdzās datoram, kuru pārsvarā izmantoju tieši rakstīšanai “ne ar roku”, man stāv allaž atvērts blociņš, kurā mēdzu pierakstīt turpmākajās dienās darāmās lietas. Gandrīz to pašu informāciju mēdzu “ievadīt” datorā esošajā kalendārā ar iespēju tai piekļūt arī no planšetdatora un pat mobilā tālruņa, taču vienmēr acu priekšā paturamo blociņu visas šīs ērtības nav skārušas. Pirms pāris dienām pievērsu uzmanību kādam ierakstam pagājušās nedēļas vidū. Līdzās atgādinājumiem par apsolītiem rakstu darbiem, jau vairākas dienas atliktiem pienākumiem un norunātu satikšanos laikiem kā pēdējais otrdienā bija ierakstīts viens ar pāris jautājuma zīmēm papildināts vārds. Tas sākās ar “S”, jautājuma zīmes, visticamāk, nozīmēja kaut kādas šaubas par šīs idejas vai darba īstenošanas iespējām vai jēdzīgumu, taču pats nepatīkamākais, ka es nekādi nespēju atšifrēt, kas šis vārds ir.
Pameklējot lietotu grāmatu veikalā, uzgāju, ka laikam viena no pēdējām glītrakstīšanas mācību grāmatām latviešu valodā – Aelitas Blūmas “Glītrakstīšana 2.–4. klasē” – ir iznākusi 1995. gadā. Kad par glītrakstīšanas likteni apvaicājos sociālajos tīklos, saņēmu vairākas “tipveida” atbildes. Kā viens no iespējamajiem šī priekšmeta norieta ierosinātājiem tika minēta nevis visas pasaules datorizācija, bet gan lodīšu pildspalvu izplatība. Taču, lai gan šāds izskaidrojums varētu šķist tehnoloģiski pievilcīgs, jo lodīšu pildspalvas nudien nav piemērotas kaligrāfiski glītu burtu vilkšanai, tas tomēr ir pārāk vienkāršs un maldinošs: laikā, kad mācījos skolā, ar tinti un rakstāmspalvām neviens vairs nerakstīja, taču ar glītrakstīšanu īpašās burtnīcās mums bija jānomokās šā vai tā. Citi vecāki un bijušie skolēni minēja, ka agrākās glītrakstīšanas stundas kaut kādā izglītības sistēmas attīstības posmā esot integrētas latviešu valodas stundās, un bija arī tādi, kuri zināja teikt, ka dažās skolās šo māku čakli apgūstot vēl šobaltdien (bet ne visās, jo tikpat daudz bija tādu, kas savu bērnu mācību programmās neko tādu nebija manījuši). Un tad vēl bija tie, kuri vai nu ar ironiju, vai apbrīnojamā nopietnībā teica, ka glītrakstīšana būtu jāuzskata “par vardarbību pret bērnu”, “kāpēc gan kaut kas tāds būtu jāmācās” un ka glītrakstīšana jeb “kaligrāfijas prasme” būtu jāuzlūko par kaut ko tikpat neobligātu kā cilvēku drēbēs ieģērbtu dzīvnieku zīmēšana un jāatstāj ārpusskolas pulciņu pārziņā.
Glītrakstīšana nebija mans mīļākais mācību priekšmets, un silti piekurinātajā klasē aizvadītās stundas, kurās skolotājas Vilkas uzraudzībā slīpi sarūtotās burtnīcās bija jāvelk vienādi slīpi burti, nepavisam nav manas patīkamākās bērnības atmiņas. Arī šīs mācības rezultāti ir, ja tā var sacīt, pretrunīgi vērtējami. Nepieciešamība lielā steigā burtnīcās un kladēs pierakstīt visu citu priekšmetu skolotāju stāstīto (kas gan parasti tāpat gandrīz vārds vārdā sakrita ar mācību grāmatas tekstu) glītrakstīšanas stundās lēnīgi kopjamo rokrakstu mudināja pielāgot pavisam citai dzīves īstenībai, padarīja to arvien steidzīgāku, paviršāku un minimālistiskāku. Taču tieši glītrakstīšana ir pirmais, ko mēdzu atcerēties ikreiz, kad iznāk pievērst uzmanību gan pašam sava rokraksta pārvērtībām, gan attieksmei pret rakstīšanu ar roku vispār.
Rakstīšana rokrakstā, saistītajā, “skrienošajā” rakstā jeb kursīvā (no viduslaiku latīņu cursivus – “skriešana”) nav nekāds dīkdienības brīdī dzimis untums vai aristokrātiska izvirtība, bet gan tāds pats cilvēcisko iemaņu attīstības vai, ja vēlaties, tehniskā progresa produkts kā svira un ritenis, svece un petrolejas lampa, rakstāmmašīna un lodīšu pildspalva. Ja izmanto trauslu putna spalvu vai otiņu, daudz parocīgāk ir to tintē, tušā vai citā rakstīšanai paredzētā krāsvielā iemērkt pēc iespējas mazāk reižu un rakstīt, rakstāmo rīku neatraujot no papirusa, pergamenta vai papīra virsmas – kaut vai tāpēc, lai samazinātu varbūtību, ka rakstudarbu tīrrakstā izcūko klekši. Šāda rakstīšana bija arī krietni vien ātrāka nekā atsevišķu “drukāto” burtu zīmēšana, un ātrumu veicināja ne vien atsevišķo rakstu zīmju plūstoša savilkšana kopā, bet arī maksimāli ērts rakstītāja rokas un rakstāmrīka novietojums pret aprakstāmo virsmu: tā veidojās ar roku rakstītajam tekstam parasti raksturīgais slīpums. Jau vēlāk, 15./16. gadsimta mijā, leģendārais grāmatizdevējs Alds Manūcijs, plānojot izdot pasaulē pirmo kabatas formāta grāmatu un tajā iespiest Vergilija dzeju, šim izdevumam pasūtināja īpašu burtu veidu, kuru viņa iespiedklišeju meistars Frančesko Grifo izgrieza, par pamatu ņemot rakstīšanas veidu, kas tolaik bija kļuvis par modes lietu, – ar slīpinātiem ne īsti rakstītiem, ne īsti drukātiem burtiem –, un tā tapa raksts, kuru vēl šobaltdien pazīstam kā itālisko jeb kursīva burtu veidu. Ar rokraksta “kursīvu” tam gan ir tikai vārdiska radniecība, taču dažādas nepatikšanas un pārpratumus spējis izraisīt arī šis raksts – to apliecina, piemēram, līdz ar datorrakstīšanas un grāmatu salikšanas izplatīšanos latviešu valodā ieviesusies indeve slīpināt gan agrāk tikai pēdiņās liktus nosaukumus, gan vārdus, kurus tekstā ir vēlme uzsvērt vai izcelt, gan pavisam nesaprotamā un nepamatotā mode šādi atzīmēt tādus vārdus kā kolosāli un forši.
Ar roku rakstītam tekstam tomēr piemīt zināmi ierobežojumi, ko var uzskatīt arī par trūkumiem. Atšķirībā no teksta, kas rakstīts ar “drukātajiem” burtiem, rokrakstu daudz tiešāk spēj iespaidot rakstītāja temperaments vai noskaņojums, rakstīšanas apstākļi (pie rakstāmgalda, rakstāmpults, ierakumos vai vilciena kupejā), rakstāmrīka izvēle un droši vien vēl daudzi citi apstākļi. Ne jau velti ar vārdu “rokraksts” bieži vien tiek saprasta ne vien teksta pavairošanas tehnoloģija, bet arī kaut kas individuāls, tikai konkrētai personai piemītošs, un šim rokraksta aspektam var būt nozīme gan kriminoloģijā, gan tādā šķietami arhaiskā izpausmē kā mūsu paraksts. Šajā neatkārtojamībā jeb individualitātē slēpjas ar roku rakstītā teksta lielākais trūkums, ko tiešā veidā dabūju izbaudīt, nesekmīgi mēģinādams izburtot paša blociņā ierakstīto vārdu. Un ar šo trūkumu pavisam nesen saskāros vēlreiz, kad kāds par mani krietni jaunāks cilvēks sacīja, ka nespējot izlasīt grāmatā pat visai kaligrāfiskā rokrakstā ierakstītu veltījumu (tā autors bija Uldis Tīrons, bet tas nu tā).
Abi nejaušie piemēri ļauj noprast, ka ar ātrumu un ērtumu rakstīšanai vien ir par maz un ir ne mazāk svarīgi, lai uzrakstīto jau vēlāk būtu iespējams izlasīt, saprast un nepārprast. Laikos, kad vēl vairumu visdažādāko dokumentu cilvēki mēdza rakstīt ar roku, tieši tas bija viens no iemesliem, kāpēc rokraksta izkopšanai tika veltītas ievērojamas pūles (nenoliedzot, protams, arī to, ka rakstvežu starpā samērīšanās ar kaligrāfiskiem rokrakstiem varēja būt arī ar sociāli hierarhisku nozīmi).
Taču tagad, kad rakstīšana ar roku no ikdienas nepieciešamības pamazām pārvēršas neobligātā vaļaspriekā vai eksotiskā apgrūtinājumā, varbūt patiešām var sākt šķist, ka tam, kā kaut kas tiek rakstīts, vairs nav nekādas nozīmes un ka galvenais ir tas, ka vispār kaut kas tiek pierakstīts. Taču ar šādu attieksmi itin viegli var nepamanīt pašu galveno rakstīšanas ar roku un datorrakstīšanas atšķirību. Rakstot datorā, pastāv neierobežotas atkāpšanās un mēģinājumu iespējas, un teikuma sākumā rakstītājam nebūt vēl nav jāzina, kā viņš to pabeigs. Rakstot ar roku, ir vēlams, lai par to būtu kaut aptuvena nojausma, citādi rakstītais teksts būs vieni vienīgi svītrojumi un ķēpājumi. Citiem vārdiem sakot, datorā tu vari rakstīt un domāt pēc tam, bet, rakstot ar roku, vispirms ir vēlams padomāt. Un, kā pats nesen pārliecinājos, droši vien arī par to, lai uzrakstīts būtu tik glīti, ka to varēs izlasīt.