Rozes vārds, Umberto Eko

Ivo Krumholcs,

radiospēles Lieliskais piecinieks vadītājs

Šī grāmata ir par… Īstenībā jau tās ir divas grāmatas, varētu salīdzināt, piemēram ar Vējiem līdzi, kur ir Amerikas vēsture un mīlas stāsts, vai Dvēseļu putenī ir mīlas stāsts un Pirmā pasaules kara vēsture, tad šeit ir viduslaiku vēsture, vai, precīzāk, par visiem šiem ķeceriem un tādām lietām, tā būtu viena grāmata, bet otra — kriminālromāns, nosauksim to tā.

Īsumā: tas ir jaunā mūka stāsts par notikumiem gadā tādā un tādā, kur pats gads netiek minēts. Viņš dodas ceļā ar vienu mūku, krietni vecāku un prātīgāku vīru. Viņi nokļūst klosterī, kur jānotiek vienai lielai baznīcas sapulcei, kur lems par garīgiem jautājumiem. Taču šajā pašā klosterī mistiski aiziet bojā viens mūks, aiziet otrs… Pat tiek izvirzīta versija par apokalipsi… Pēc tam šis vecais mūks sāk pētīt pašu klosteri: izrādās, ka tanī ir krietni liela bibliotēka ar visvisādiem tuneļiem, labirintiem un ko tik vēl ne. Parādās pat īsts labirinta motīvs, un tikai pašās beigās atšķetinās, kas tad ir visa šī scenārija autors, kura dēļ notiek šīs slepkavības. Protams, parādās arī mīlas stāsta līnija, bet beigās — ugunsgrēks, kur viss aiziet bojā.

Gatis Puriņš, students

Grāmatas sižets ir par to, kā vecs mūks un neofīts, kurš vēl grasās kļūt par mūku, dodas uz kādu šausmīgi smalku klosteri, ja nemaldos — Itālijas Alpos, kur jānotiek neoficiālai teologu sapulcei. Tas ir laiks, kad katoļu baznīcā valda teoloģiskas domstarpības un nav īstas skaidrības, ko darīt ar franciskāņu ordeni. Domstarpību pamatā ir nespēja vienoties par to, vai Kristus bija bagāts vai nabags, jo no tā ir atkarīgs baznīcas īpašumu liktenis un baznīcas kalpu privātā dzīve, tas, cik daudz viņi var atļauties. Tātad šie cilvēki ierodas augšminētajā klosterī. Vecais mūks ir apveltīts ar analītisku prātu un lasa dabā kā atvērtā grāmatā, protams, labi orientējas teoloģijā un bez tam ir Šerloka Holmsa prototips.

Pēc viņu ierašanās klosterī atklājas liela šmuce — viens mūks it kā ir izdarījis pašnāvību, taču mūsu vecākajam varonim viss ir skaidrs, un šeit sākas īsts “krimiķis”: klosterī ir liela bibliotēka, kurā savākts daudz grāmatu — gan atļautu, gan aizliegtu, un aizliegtās, gluži kā padomju laikā, tiek uzglabātas slēgtos fondos, kuri ir pieejami tikai izredzētajiem vai ar īpašu klostera priekšnieka atļauju.

Tur ir viens tāds vecs un akls marasmatiķis, kas ļoti labi orientējas bibliotēkā, kas, kā vēlāk noskaidrojas, ir pretendējis uz bibliotēkas priekšnieka posteni. Tā kā viņš posteni nav dabūjis, tad viņā gruzd tāds zināms aizvainojums, viņš arī ir tas cilvēks, kurš uzskata, ka viņu Dievs ir aicinājis sargāt bibliotēkas slēgtos fondus. Kā jau teicu, tur ir šīs teoloģiskās domstarpības, un tas jau vien liecina par zināmu brīvdomību, par to, ka laikmets mainās un jaunā paaudze sāk pieteikt savas tiesības un domāt par to, ka slēgtais fonds ir jāpataisa pieejamāks, proti, ka zināšanas ir spēks. Taču aklais večuks uzskata, ka, lai arī zināšanas ir spēks, bet varbūt tomēr cilvēkam labāk nezināt, jo, kā zināms, zināšana ir svētlaime…

Beigās, protams, atklājas, ka tieši šis večuks laika gaitā ir novācis kādus astoņus mūkus, un darījis to viena iemesla dēļ — lai citāda informācija netraucētu cilvēkiem ticēt Dievam. Visa skaidrošanās beidzas ar bibliotēkas un klostera sadegšanu un varoņu brīnumainu izglābšanos.

Baiba Kranāte, TV dīva

Tā ir grāmata, kurai, manuprāt, sižets ir ļoti vienkāršs, bet tas interesantākais ir viss pārējais. Ne jau sižets ir tas, kas mani interesē! Es šo grāmatu pirmo reizi lasīju deviņpadsmit gadu vecumā un arī toreiz, protams, bija interesanti uzzināt, kurš ir vainīgs un kāpēc, bet ne jau tas bija galvenais! Svarīgi bija, kā tas ir. Arī ar filmām man ir līdzīgi — es pusstundu skatos un nevaru saprast, par ko filma ir un pēc tam arī to neatceros.

Rozes vārdā man patīk, kā autors ar mani ampelējas — jau pašā sākumā autors stāsta, ka viņš ir atradis tādu un tādu rokrakstu, tad tu it kā notici, ka tas tik tiešām tā arī ir. Tikai vēlāk sapratu, ka tas ir tāds autora paņēmiens, ka tā ir literatūra. Par ko ir sižets? — Nezinu! Man tas nav būtiski! Man patīk visas tās enciklopēdiskās lietas, par kurām raksta autors, es esmu par slinku lasīt zinātnisku literatūru, bet šī grāmata man uztveramā līmenī daudz ko pastāsta: tur ir plaši un smalki, piemēram, izstāstīts, kas ir franciskāņu ordenis, un vēl dažādas vēsturiskas detaļas. Un pat ne tas, ka vienu brīdi man bija ļoti aktuāli domāt, ka galu galā — Dievs ir viens un kā citi to var nesaprast un šaut viens uz otru, nīcināt, galināt, ja ideja ir viena.