Rubīni ar koraļļiem

Latvijā, tāpat kā daudzviet citur, Anita Naira kļuva pazīstama ar romānu “Dāmu kupeja". Tas ir stāsts, kurā diezgan triviālā situācijā - sešas dažāda vecuma un kārtas sievietes brauc kopīgā nakts vilciena kupejā - atklājas notikumi, pārdzīvojumi, rūpes un raizes, kas ārpus Indijas un ārpus Nairas dzimtā Keralas štata Indijas dienvidos, iespējams, varētu šķist kaut kas svešāds, varbūt tik pat eksotisks kā grāmatas beigās pievienotās indiešu tradicionālo ēdienu receptes. Keralā popularitāti rakstniecei nodrošina jau uzvārds - Nair-, kas norāda uz piederību vienai no pazīstamākajām šī apvidus augstākās kastas dzimtām, kurā pēctecība tradicionāli tiek pārmantota pa mātes līniju. Kā ar lepnumu paziņots vienā no vairākām šīs dzimtas radurakstiem un ievērojamiem pārstāvjiem veltītām interneta lappusēm, kas pēc Ainitas Nairas vārdiem vēl ir visai mērena ap šo vārdu virmojošā urrāpatriotisma izpausme: “Nair ir ar īpašu spēku apveltīts vārds. Nairi ir pati nozīmīgākā dzimta Keralas štatā Indijas dienvidos. Tā ir kopiena, no kuras nākušas tādas leģendām apvītas personas kā [politiķis] Krišna Menons, [rakstnieks] Krišnans Nairs, [malajālamas valodā rakstošais rakstnieks] Vasudevans Nairs un [Indijas kosmosa izpētes organizācijas vadītājs] Madhavans Nairs". Gēteborgas grāmatu tirgū Naira stāstīja par savu jaunāko grāmatu - Eiropā un ASV pirms diviem gadiem iznākušo romānu “Mīļākā". Arī tajā vienkārša metafora - stāsts par “mīlestības trīsstūri" - ir formāls ietvars vēstījumam par vietējo un atšķirīgo, proti, par kathakali tradīciju (lai gan, iespējams, ka romānu daudziem varētu būt interesanti lasīt arī “pretējā virzienā"). Kathakali ir klasisks indiešu dejas teātra virziens, kas radies ap 16. gadsimtu Keralā, attīstoties no tādiem tradicionālā indiešu teātra veidiem kā Rāmanatams un Krišnanatams, burtiski, - Rāmas attēlojums un Krišnas attēlojums. Par kathakali pamatlicēju uzskata Keralas dienvidu novada Kotarakaras valdnieku Kotarakaru Thampuranu (1555-1605), kas bija pirmais kathakali lugu autors. Par klasiskām tiek uzskatīta 101 kathakali luga, katra vienas nakts garumā, taču līdz pat mūsdienām nenorimst centieni šo sarakstu un klasiskās no Rāmajānas un Mahābhāratas aizgūtās tēmas papildināt. Tradicionālā indiešu teātra aktiera “uzdevums bija ne ar ritmiskām kustībām radīt skatuves darbību, bet [..] izsaukt skatītājos jūtas un noskaņas, jo arī pati drāma iziet uz jūtu attēlošanu. Tai ziņā indiešu teātra apmeklētāju prasības tik ļoti atšķiras no citu zemju teātriem," 1934. gadā iznākušajā grāmatā “Teātra vēsture", iespējams, latviešu valodā garākajā kathakali tradīcijai veltītā publikācijā rakstīja Roberts Kroders. “Eiropieši atzīst to neaistētisku, nedzīvu, garlaicīgu. Bet indieši vadījās paši no saviem aistētiskiem principiem, jūtu klasificēšanas, kas uzglabājusies no seniem laikiem poētikas un mācību grāmatās. Valdošās “jūtas" pašas, kuras nācās aktieriem tēlot, bija pēc mācības grāmatām iedalītas 9 kategorijās. Tās bija: mīla, jautrība, sēras, dusmas, drosme, bailes, riebums, izbrīnas un pasaules sāpes. Klausītājā pārnesās attiecīgā noskaņa - “rasas", atbilstoša jūtām. Viņu skaits atkal deviņi: mīla izsauca erotisko, jautrība komisko, sēras eloģisko, dusmas briesmīgo, drosme varonīgo, riebums pretīgo, izbrīnas pasakaino un pasaules sāpes svētjūsmīgo noskaņu. Tām atbilst atkal krāsas: tumšā, baltā, pelēkā, sarkanā, sarkandzeltenā, zilā, dzeltenā. Tāda dramaturģija uz skatuves prasīja zināšanas no skatītāja. Skatītāji dzīvi disputējuši par spēli, to analizējuši, uztraukumā piecēlās kājās, piekrita rokas sasitot, dzīvoja līdzi izrādei. Bet arī teātris pats bija iedalīts pēc kastām, nodalījumi zālē ar pīlāriem kastu krāsās. Šī likumība uzglabājusies cauri gadu tūkstošiem līdz mūsu dienām. Spilgti to liecina “Kathakali" izrādes Malabarā, kuras ir savā ziņā mistērijas, dievu kaujas ar daimoniem [..]. Aktieri izskatās uz skatuves, savā kostīmā, grimā, tipiskās kustībās kā dzīvi elki, jo viņi attēlo varoņa tipu, nepersonīgi, tradicionālo. Kathakalu izrādes, pēc Marvarta apraksta, vadās no divpadsmit “vešam" (tips, teatrāla tipa apdare). Tie ir dievi, valdnieki, svētie un viņiem atbilstošas sievietes. Tad dievu pretinieki milži - asura, rakšaša - mežu daimons un cilvēku ēdājs, sieviete daimons rakši, pērtiķi un dievu putns Garuda. Aktieru grims atgādina drīzāk masku, jo tas sastāv pa lielākai daļai no rīsa pastas. [..] Šie kathakalas aktieri esot apbrīnojami mākslinieki pirkstu un roku kustību valodā."

Naira un pārējie Indijas delegācijas rakstnieki Gēteborgas tirgū šķita apmulsuši un nomaldījušies. “Man nav ne mazākās jausmas, kā mūsu rakstīto uztver un kā to var uztvert tik tālu no mājām," Naira teica pirms mūsu sarunas. “Te viss ir tik citādāks." Naivajā vērojumā bija kaut kas, ko varētu uzskatīt par eksotiku. Tā bija savdabīgi mierinoša atskārta: kaut gan pasaule šķietami sarukusi pavisam maza (mēs drīz vien noskaidrojām, ka mums ir vismaz viens kopīgs paziņa - indiešu komiksu autors un mākslinieks Sārnats Banerdžī), tajā tomēr vēl arvien pastāv arī ievērojami attālumi; vārdu sakot, tā vienlaikus spēj būt gan pavisam maza, gan noslēpumu pilna un neizmērojami liela.

P. B.

Rīgas Laiks: Vai jūs, būdama indiešu rakstniece, kas raksta angļu valodā, jūtat piederību kādai noteiktai tradīcijai? Ar to, protams, vispirms es domāju “pasaules literatūras” jeb “postkoloniālās literatūras” virzienu, ko 80. gados Lielbritānijā iesāka Salmans Rušdi, Hanifs Kureiši un vēlāk citi.

Anita Naira: Es negribu būt kaut kam piederīga, es vēlētos, lai mani uztver pašu par sevi. Mani interesē izteikti tautiskas tēmas, kas līdz šim varbūt tikušas aplūkotas vienīgi citās valodās, tomēr ne angļu valodā rakstītajā literatūrā. Es cenšos notvert īpašās nianses, sajūtas un visu pārējo. Tas ir ļoti specifisks virziens un, ja jūs izlasītu “Mīļāko”, jūs varbūt saprastu labāk, jo tur liela nozīme ir Keralas apvidū lietotajam manipravalam (buriski: “rubīni ar koraļļiem” - Red.) - valodai, kurā dravīdu valodas sajaukušās ar sanskritu. Tā ir valoda, kas tiek izmantota kathakali dejas uzvedumu libretos. Tomēr lasītājam nedrīkst rasties sajūta, ka viņš lasa aptuvenu tulkojumu angļu valodā. Es zinu, tas var izklausīties pārspīlēti, taču man šķiet, ka neko tādu pirms manis neviens nav mēģinājis. Es vēlos attālināties no tēmām, kas parasti aplūkotas angļu valodā rakstītajā indiešu vai postkoloniālajā literatūrā - vienalga, lai kā to arī dēvētu, jo mani tās neinteresē. Iespējams, man palīdz tas, ka man nav pārāk liela literārā bagāža, un tas ļauj neieslīgt zinošā pašapmierinātībā, es zināšanas neuztveru kā nastu. Lai gan nevar noliegt, ka tieši šis “pasaules literatūras” virziens un tā popularitāte varētu būt viens no iemesliem, kāpēc man ir tik daudz lasītāju. Es rakstu par lauku iedzīvotājiem, par Indijas priekšpilsētām, taču nerakstu par lielpilsētu dzīvi, par dzīvi trimdā. Es rakstu par Indiju, kas ir dzīva un elpo. Visas kultūras nianses, kas mani patiesi interesē, parasti ir sastopamas vienīgi Indijas novadu literatūrā, bet ne literatūrā, kas tiek rakstīta angļu valodā. Es nerotaļājos ar vārdiem tā, kā to dara Salmans Rušdi, kas visus savus tēlus parasti izmitina kaut kādā izdomu pasaulē - viņiem nav pamata zem kājām, ja jūs saprotat, kā es to domāju. Viņam tie nav tautā sastopami tēli, savukārt manus tēlus jūs varat pazīt uzreiz. Agrāk, kad indiešu rakstieki rakstīja angļu valodā un gribēja aprakstīt varoņus, kas dzīvo ciematos vai mazpilsētās, viņi vienmēr lika tiem runāt angļu dialektā, kaut kādā angļu pidžinvalodā. Tas mani tiešām uztrauca, jo tie cilvēki angļu valodu bieži vien neprot vispār. Viņi runā vienīgi attiecīgā apvidus valodā, un savā valodā viņi runā ļoti tekoši, bez jebkādām izloksnēm un dialektiem. Tas, ko es vēlējos izdarīt, bija šīs pasaules - angliski rakstošo un angliski nerunājošo - kaut kā savienot, un, ņemot vērā manus dzīves apstākļus, man tas, iespējams, bija vieglāk, nekā kādam citam. Es uzaugu vienā Indijas malā, piedzimu otrā, es runāju trīs četrās Indijā lietotās valodās, tomēr domāju angļu valodā.

RL: Kur jūs esat dzimusi?

Naira: Es piedzimu Mundakotakurisi Keralā, taču uzaugu blakus štatā - Tamilnadā. Mans tēvs strādāja armijas rūp..., tas ir - viņš bija valdības dienestā. Tā kā valsts aizsardzība ir ārkārtīgi slepena joma, viņi vienmēr tajās apdzīvotajās vietās centās izmitināt dažādus iedzīvotājus. Mums visi kaimiņi bija no atšķirīgiem Indijas nostūriem, jo viņi nekad neļāva vienkopus apmesties vairākām vienas etniskās izcelsmes ģimenēm, tajā tika saskatīts iespējams apdraudējums. Tā nu es uzaugu kopā ar dažādas izcelsmes indiešiem. Mācības skolā man bija hindi valodā. Protams, liela daļa priekšmetu bija angļu valodā, tomēr tā dēvētās sociālo zinību stundas - vēsture, ģeogrāfija un pārējās - bija hindi valodā, un lai gan tas bija diezgan netipiski, tās tas turpinājās, kamēr biju trīspadsmit četrpadsmit gadus veca.

RL : Vai esat piederīga kādai reliģijai?

Naira: Jā, esmu. Es neesmu piederīga, es ticu Dievam. Es piedzimusi kā hinduiste, un hinduisti savu reliģiju jau nepraktizē kaut kādā īpašā formā, tā vienkārši ir daļa no ikdienas. Mans dēls man prasa, kā gan tu kā domājoša būtne vari ticēt Dievam, bet es viņam saku, jo vecāka palieku, jo vairāk ticu, tāpēc, ka redzu, cik cilvēka dzīve ir maznozīmīga.

RL: Sūzena Zontāga intervijā Rīgas Laikam reiz teica, ka esot rakstniece, taču nedomājot par sevi nedz šādā, nedz kādā citā aspektā. Vai jūs apzināties sevi kā rakstnieci? Un ja jums šāda apziņa ir, vai atceraties, kad pirmoreiz to apzinājāties?

Naira: Jā, 1997. gadā tika publicēts mans pirmais stāstu krājums “Satīrs no metro un vienpadsmit citi stāsti”, ko sāku rakstīt, šķiet, 1993. gadā. Biju iesākusi pirmo stāstu, sēdēju savā darbā - jo tolaik es vēl strādāju algotu darbu - un biju trīs stundās uzrakstījusi kādus 2500 vārdus vai tuvu tam. Es paskatījos uz uzrakstīto un nodomāju - jā, tieši ar to es vēlos nodarboties visu atlikušo mūžu. Es sapratu, ka gribu rakstīt, pati sev diktējot noteikumus, neatkarīgi no tā, vai kāds to lasa, vai kāds to izdod. Es strādāju reklāmas kantorī, un turpināju to darīt vēl labu laiku pēc tam, kad biju sākusi rakstīt, jo uzskatīju, ka nebūtu labi, ja rakstīšana kļūtu par iztikas avotu. Tā nu es strādāju reklāmā - un tur man gāja labi, lai gan man šī joma riebās - un tas man ļāva ieņemt šo ideālistisko pozu: man vienalga, vai rakstīto kāds publicē, vai nē. Es šaubos, vai būtu to varējusi, ja strādātu, teiksim, par skolotāju - profesijā, kas no tevis prasa tikpat daudz vai pat vēl vairāk nekā no reklāmu autora, taču kas ir krietni sliktāk apmaksāta. Protams, arī tas nebija viegli, jo es biju teksteris - un reklāmas tekstu rakstītāju devīze ir: “Katram vārdam, ko tu uzraksti, klientam jāienes vismaz viens dolārs.” Tas nosaka rakstības stilu - tu centies rakstīt blīvi. Kad pārnācu mājās, man bija jāaizmirst šī mantra, un jāmēģina aprakstīt un aprakstīt un aprakstīt... No reklāmas es aizgāju tikai pirms pašas “Dāmu kupejas” iznākšanas. Par manu iepriekšējo romānu “Labāks cilvēks” bija tik daudz recenziju, tas bija recenzēts The New York Times, un tur bija sarakstīts tik daudz laba, un par to man kā rakstniecei bija liels prieks.

Taču tajā pašā laikā man bija jāiet uz sanāksmēm ar klientiem, un reklāmas pasūtinātājs, paskatījies uz rindkopu, teica: “Ziniet, man nepatīk šis vārds! Vai jūs tā vietā nevarētu lietot citu?” Un tad man gribējās teikt: “Es te esmu rakstnieks, nevis jūs!” Var jau būt, ka tā bija tikai mana mākslinieka pašmīla vai kaut kas tāds, taču man sāka likties, ka tas ir mazohisms, tāda kā sevis sodīšana par to, ko tu dari. Tā nu mēnesi pirms romāna iznākšanas es aizgāju. Un nospriedu, ka ja nu nekas nesanāks, es vienmēr varu atgriezties. Taču pēc tam jau es kļuvu nenodarbināma. (Smejas.)

RL: Bet pirms tam? Cik liela nozīme bija literatūrai, lasīšanai jūsu ģimenē?

Naira: Es nāku no visai tipiskas indiešu vidusšķiras ģimenes. Tas nozīmē, ka tēvam bija darbs, māte bija mājsaimniece. Un vienīgais, kas šādā ziņā mūsu ģimeni padarīja atšķirīgu, bija fakts, ka māte bija cēlusies no mākslinieku, gleznotāju dzimtas. Mans tēvs bija ļoti tradicionāli, konservatīvi noskaņots cilvēks, tomēr ar lielisku valodas, angļu valodas izjūtu. Bet no mātes ģimenes puses nāca tas absolūti bohēmiskais noskaņojums, viens no viņas radiem Kovaleži Čērampatūrs Šankarans Panikers bija piedalījies Čolamandalas mākslinieku ciema dibināšanā Čenajā. Ģimenē sastapās šīs divas ietekmes, taču tām nebija nekādas saistības ar literatūru. Tomēr rakstīts teksts mani apbūra jau agrā bērnībā, es agri kļuvu par lielu lasītāju, un jo vairāk lasīju, jo vēlme lasīt kļuva nepiesātināmāka. Un kaut kā no visas šīs lasīšanas radās vēlme arī rakstīt. Izmēģināju roku gan dzejā, gan esejās, es iesāku romānu, taču visu laiku bija sajūta, ka tam nav īsta svara. Līdz pienāca brīdis ar to vienu nodaļu, kad sapratu - jā, tas tad nu beidzot ir. Pirms tam es gribēju kļūt par žurnālisti, taču necik tālu mācībās netiku - pabeidzu tikai pašus pamatus, ieguvu bakalaura grādu, kas Indijā nenozīmē neko. Lai strādātu žurnālistikā, jābūt vismaz maģistrantūrā. Visur, kur meklēju darbu, man teica, ka ar to ir par maz. Vienīgā joma, kur neprasa par tavu pagātni vai izglītību, ir reklāma - tev tikai jāspēj veikt pārbaudes darbu. Tur man bija kolēģi ar inženieru-ķīmiķu diplomiem un kolēģi, kas bija mācījušies par ārstiem. Tā nu reklāma kļuva par manu pēdējo patvērumu.

RL: Kā radās doma par romāna “Mīļākā” tēmu izmantot kathakali teātri?

Naira: Tas notika brīdī, kad vēl strādāju reklāmā. Kathakali ir dejas forma, kuras apgūšana prasa vismaz astoņus gadus ilgas mācības, pirms tu vispār vari kāpt uz skatuves un tēlot kādu mazu un otršķirīgu lomiņu. Kādu dienu, kad atnācu uz reklāmas kantori, manā priekšā stāvēja šāds aktieris - pilnā ietērpā, kas ir aptuveni divu šo klubkrēslu platumā, tas tērps ir milzīgs. Sejas nogrimēšana vien ilgst kādas trīs stundas. Manam kabinetam bija maza priekštelpa, un tur, gandrīz piepildīdams visu telpu, stāvēja šis cilvēks. Ko gan viņš tur meklēja? Izrādījās, ka viņu vadā no vienas reklāmas aģentūras uz citu kā papildus atrakciju viena laikraksta reklāmas izcenojumu reklāmām. Viņš tika izmantots kā tāda ēsma. Pārējie darbinieki aģentūrā nezināja neko par šo dejas veidu, taču man viņš atgādināja tos cilvēkus, kas staigā pārģērbti par cāļiem vai vēl kaut ko - arī šeit Gēteborgas izstādē jūs tādus varat redzēt. Viņš tika vienkārši izmantots.

RL: Jūsu mājas lappusē internetā īpaši uzsvērts, ka jūs rakstāt ar roku, un tikai pēc tam uzrakstīto pārrakstāt datorā. Taču tā ir tikai tehniskā puse. Vai jūs varētu mēģināt aprakstīt, kas notiek, kad jūs rakstāt?

Naira: Man šķiet ļoti svarīgi sajust domas plūdumu no galvas līdz rokai un pēc tam uz papīra, un tai jābūt vienlaidus kustībai. Taču vispirms tā ir tikai kāda ideja, ar kuru kopā es pavadu ilgu laiku - varbūt divus, varbūt trīs gadus. Palēnām, laikam ritot, tā kļūst spēcīgāka. Iesākumā tas ir kaut kas ļoti abstrakts, nenotverams, taču laika gaitā kļūst konkrētāks, un tikai brīdī, kad ir nobriedis tiktāl, ka draud jau pārplīst, es spēju sākt rakstīt. Tas ir ilgs dīgšanas process. Vēlāk to papildina informācijas vākšana, jo esmu atklājusi, ka tā var būt ārkārtīgi aizraujoša. Savāktā informācija ļauj idejai attīstīties - ideja aug lielāka un lielāka kā putekļu kamols. Kad esmu tikusi tik tālu, es sāku rakstīt, taču ļoti pakāpeniski. Tas nozīmē, ka nemēdzu drudžaini strādāt divdesmit četras vai četrdesmit stundas no vietas, jo man rakstīšana prasa lielu piepūli. Tāpēc es neatļaujos rakstīt vairāk par noteiktu apjomu. Tas gan, protams, nenozīmē, ka es šādu apjomu uzrakstītu ik dienas - ir labākas dienas un ir sliktākas. Labajās dienās es varbūt uzrakstu 1000-2000 vārdu, sliktajās - 500 vai vēl mazāk, vai pavisam neko. Taču pirms sāku rakstīt, man pilnībā jāizplāno iesākuma aina, un kad man ir tā, es varu sākt virzīties uz priekšu.

RL: Rakstniekiem bieži vien grūtības sagādā laiks, kad viņi neraksta. Kā jūs ar to tiekat galā?

Naira: Man jārūpējas par māju un ģimeni. Bez tam man jāraksta slejas vairākiem laikrakstiem. Kopš zināms, ka esmu rakstniece, ikviens laikraksts grib, lai viņiem kaut ko uzrakstu. Tāda likteņa ironija - kad es pie viņiem meklēju darbu, nevienam es nebiju vajadzīga, taču tagad piepeši esmu.

RL: Vai ir kādas tēmas, par ko jūs nekad nerakstītu?

Naira: Es negribētu rakstīt neko tādu, kas varētu pamudināt uz vardarbību vai aizskart kāda jūtas. Es uzskatu, ka rakstot ir jābūt atbildīgam. Es nesaku, ka tāpēc, piemēram, nedrīkstētu rakstīt par reliģiju, taču nevajag reliģiju padarīt par apsmieklu. Jā, kaut ko tādu es pilnīgi noteikti nerakstītu. Kādreiz skolā bija tāds priekšmets - pilsoņu tiesības un pienākumi. Tas bija tāds politisko zinātņu, socioloģijas un vēl visa kā sajaukums. Tur tika mācīts, ka mūsu tiesības nesniedzas tālāk par mūsu degungalu. Tas nebūt nenozīmē, ka es nebūtu rakstījusi par reliģiju, taču man tas ir viens no līdzekļiem, kas ļauj raksturot tēlu; mans mērķis nav apsmiet.

RL: Atsauksmēs par “Dāmu kupeju” esmu pamanījis runājam par romānā atrodamu vēstījumu, ar to, protams, domājot “atkarības tēmu” jeb jūsu varoni Akhilu nodarbinājušo jautājumu, vai sieviete var dzīvot bez vīrieša. Lai gan šāda vēstījuma izlobīšana, iespējams, atvieglo runāšanu par grāmatām, tā tomēr literatūru padara par kaut kādu uzskatu vai “ideju” paušanas līdzekli. Vai šāds vai citāds vēstījums ir apzināta darba rezultāts, varbūt nejaušība?

Naira: Es domāju, ka abi. Romāna pamatā bija kaut kas, kas mani satrauca, un tāpēc es par to sāku domāt. Par to domājot, mans romāns izvērtās par tādu kā pētījumu, kas ir tas, kas mani satrauc un kāpēc. Pat ja es nebūtu atradusi nekādu atrisinājumu, es vismaz būtu mēģinājusi saprast. Un saprašanas mēģinājumu gaitā es nonācu pie atskārtas, ka tas nav tikai personiski mani interesējošs jautājums, bet varētu būt nozīmīgs arī citiem. Tāpēc, ka es par to tajā laikā domāju, šāds vēstījums nenovēršami vai varbūt pat kaitinoši grāmatā ir nonācis.

RL: Ja pareizi saprotu, uz Akhilas jautājumu nekādu atbildi jūs neatradāt?

Naira: Nē, neatradu. Es tikai paraudzījos uz to no dažādām pusēm, kam līdz tam es nebiju pievērsusi uzmanību. Pirms tam visu mūžu man bija teikts, ka sievietei nepieciešams vīrietis, jo tikai tā viņas dzīve būs pilnīga, vajadzīgs vīrietis, kas viņu atbalstīs visās nozīmēs. Tagad es saprotu, ka ja vien vēlētos dzīvot savu dzīvi citādi, es to spētu.

RL: Ja atkarību būtu iespējams novērtēt ar skaitļiem no viens līdz desmit, cik atkarīga jūs esat?

Naira: Augstākais vērtējums ir desmit vai viens?

RL: Pieņemsim, ka desmit.

Naira: Trīs. Es nesaku, ka būtu brīva no jebkādas atkarības. Piemēram, es neprotu braukt ar auto, tātad esmu atkarīga no kāda, kas mani var visur kur aizvest. Taču tās ir atkarības, ko nevar uzskatīt par dzīvībai bīstamām - tādā nozīmē, ka ja man kādu no tām atņemtu, ar mani būtu cauri.

RL: Vērojot publiku, kas apmeklēja tikšanos ar jums...

Naira: Tur bija sanākušas tikai sievietes.

RL: ...rodas iespaids, ka jūs varētu būt piepulcināta rakstniecēm feministēm.

Naira: Kad rakstīju “Dāmu kupeju”, feminisms man nebija ne prātā. Tajā dzīves posmā man iznāca darīšana ar vairākām neprecētām sievietēm, un es atskārtu, ka, lai gan daudzējādā ziņā viņu dzīves nemaz tik ļoti neatšķiras no manas vai citu man zināmu precētu sieviešu dzīves, tomēr viņas visas uzskatīja, ka bez vīriešiem viņu dzīves nav īsti pilnīgas. Un es par to sāku domāt. Otra lieta, kas kļuva par šīs grāmatas dzinuli, bija kārtība - es nezinu, vai jūs par to zināt, jo tagad tā tas vairs nav, - kāda valdīja Indijas dzelzceļa stacijās. Tā bija atsevišķa rinda pie biļešu kasēm sievietēm, veciem cilvēkiem un invalīdiem. Tas bija patiešām tracinoši - kāpēc viņi sievietes salikuši kopā ar veciem cilvēkiem un invalīdiem? Protams, Indijas dzelzceļa stacijās valda pamatīga burzma, gandrīz tāda pati kā te grāmatu gadatirgū, un ir skaidrs, ka veciem cilvēkiem un invalīdiem varētu būt atsevišķa rinda, kas iet ātrāk. Taču ko darīja vīrieši? Viņi atveda līdzi uz staciju savas sievas, meitas, mātes vai māsas, lai viņas iestājas tajā rindā un nopērk viņiem biļetes. Iesākumā man bija doma grāmatā uz to visu paraudzīties ironiski, taču es sapratu, ka tāda ironija būtu vietā, ja es rakstītu žurnālistisku rakstiņu, taču man būtu jāmēģina to izprast - izprast, kāpēc sievietes ir ar mieru, ka vīri viņas iestumj šajā rindā. Tam nebija nekādas saistības ar feministu aplūkotām problēmām - tas bija tikai vēl viens veids, kā mēģināt paraudzīties uz mani interesējošo jautājumu par atkarību.

RL: Vai jūs rakstāt kā sieviete? Protams, ja vien ir kāda atšķirība starp to, kā raksta sievietes, un to, kā raksta vīrieši.

Naira: Ir tāda īru rakstniece, kas raksta ārkārtīgi populārus sieviešu romānus - Meiva Binčija. Visās viņas grāmatās varones, iekūlušās nopietnās nepatikšanās, ķeras pie sudrablietu tīrīšanas. Iztēlojieties, viss viņai apkārt jūk un brūk, bet viņa tīra sudrablietas! Šāda detaļa ir kaut kas, ko tikai sieviete spētu iedomāties.

RL: Tiešām?

Naira: Pilnīgi noteikti! Esmu lasījusi visai daudz, un gribētu atrast kādu rakstnieku vīrieti, kas būtu ko tādu spējis uzrakstīt - pievēršot vērību kaut kam tik sīkam. Apdaiks ir diezgan jūtīgs rakstnieks, kaut vai Džons Ērvings - ir ļoti daudz jūtīgu rakstnieku, taču vienmēr ir manāma noteikta orientācija. Un tā tam, visticamāk, arī jābūt. Es nerunāju par lieliem jautājumiem - tie vienmēr droši vien būs aseksuāli vai uniseksuāli, taču tas parādās sīkumos. Romānā “Mīļākā” ir tāds varonis Šiams, kas nepatīk nevienam - viņš ir ignorants mazpilsētas jaunbagātnieks, izskatīgs, viņš ir pārliecināts, ka visiem viņš patīk. Manuprāt, tas ir viens no brīnišķīgākajiem tēliem, kādu man līdz šim izdevies radīt. Tāpēc, ka viņš ir vīrietis tik ļoti, viņš ir noteikta tipa vīrietis. Man šķiet, ja kāds vīrietis to lasītu un nezinātu, kas ir autors, viņš varētu domāt, ka to rakstījis vīrietis.

RL: Viena no romānā “Dāmu kupeja” varonēm pārējiem radiniekiem par šausmām, kā nu prazdama, nogrimē un ar karnevāla rotām izrotā nāves gultā gulošo un ar vēzi slimo vecomāti, jo vienīgā saprot, ka vecāmāte negribētu mirt nesaposta. Mūsu žurnālā intervijās par tradīciju ir kļuvis jautājums par nāvi - vai jūs mēdzat domāt par savu nāvi?

Naira: Jā, es iztēlojos krāšņu nāves ainu gultā, un to es savā prātā esmu uzrakstījusi līdz pēdējam sīkumam. Pavisam nopietni! Es pat zinu, kādai mūzikai būtu jāskan.

RL: Kādai?

Naira: Maniem draugiem šķiet, ka tas ir slimīgi - domāt par to, ko gribētu klausīties mirstot. Es vēlētos dzirdēt Queen “Bohemian Rhapsody”, Grateful Dead “Black Muddy River” un, es pat nezinu, kaut kāda dīvaina iemesla dēļ - The Eagles gabalu “Hotel California”. ®