Sakiet, Otar

Mana eksistence ir skumjš notikums. Bet es pret to esmu pieradis attiekties kā pret komisku faktu.

Otars Joseliani

“Sakiet, Otar, kāpēc jūsu filmā efektīgā sieviete, kuru ved uz jahtu kniebties, atsakās kāpt uz trepītēm pirmā?” — “Vienkārši, dāma neiet pirmā uz nezināmu vietu.” Vai drīkst, es jums — gan vieniem, gan otriem — pastāstīšu, par ko ir pēdējā Joseliani filma? Starp citu, režisors pats mēdz iekrist, vienā teikumā paskaidrodams, “par ko”, teiksim: “Filma Dzīvoja reiz dziedātājstrazds ir par slaistu, kurš aiztranžierēja savu dzīvi.” Vai: “Filma Ardievu, mīļās tēva mājas ir par to, ka cilvēki nevar izkļūt ārpus tā loka, kas viņiem nolemts.”

Joseliani pēdējā filma ir stāsts par cilvēkiem, kuri mēģina nebūt paši, un kas no tā iznāk. Tas bija jāprasa Joseliani, kāpēc viņi atkal dzīvo pilī, bet visdrīzāk — tāpēc, lai būtu vairāk dažādu iespēju. Nu, lūk, aristokrātu dēls, kurš katru rītu atstāj pili, lai dotos uz Latīņu kvartālu, kur pārģērbies pinas ar klaidoņiem un pelna grašus, mazgādams logus antikvariātā vai traukus restorānā, lai… lai… lai demonstrētu — lūk, dzīve, bez izlikšanās un viltus. Vārdu sakot, viņš iemīlas vienkāršā kafejnīcas īpašnieka meitā, bet tai pašā laikā kāds jauns skaists klaidonis mēdz uzvilkt savu vienīgo uzvalku, aizņemties no paziņām ekskluzīvu motociklu un iepazīties ar skaistām meitenēm, lai viņas vestu uz jau minēto jahtu, iepriekš vienojoties ar jahtas uzraugu par pāris frankiem — nu, kamēr tur neviena nav… Taču tādā veidā es neko nepagūšu izstāstīt. Vārdu sakot, filmā gandrīz neviens ne ar vienu nevar satikties, un viss notiek kaut kā nepareizi un paralēli; satiekas vienīgi paša Joseliani spēlētais pils saimnieks un dzērājs ar citu dzērāju un klaidoni, lai filmas finālā kopā bēgtu un skatītājā radītu vienkāršu laimes un neatgriezeniskuma sajūtu. Un lai gan, manuprāt, šādas beigas ir pārlieku sadomātas, taču, Joselianiprāt, “vienīgā atbilde uz cūcībām, kas tur notiek, ir aizlaisties.” Filmas beigas, bez šaubām, ir bērnišķīgs mājiens savējiem. Jūra saskaņojas ar filmas nosaukumu, proti, grūti tulkojamo franču apzīmējumu mājām un ganībām, kuras izraisa vienīgi vēlēšanos doties prom, tomēr “jūra nav tā vieta, kur būtu iespējams dzīvot ilgāku laiku.” Nu, un tad “sapnī vienmēr nāk mājas. Nekas nekur nepaliek. Lai arī visi ir miruši, nav vairs tā pagalma, nav kaimiņu, tomēr māja vienmēr mūsu iztēlē paliek kā vieta, kur bijusi mūsu īstā dzīve. Un tā ir vieta, kur vienmēr atgriezties. Tiesa, — sapņos.”

Viens no filmas darba nosaukumiem bijis Mans dziedātājstrazds vairs nedziedās, proti, runa ir par bailēm no nākotnes. Tādēļ varoņi ir blandoņas, kas, visdrīzāk, kā budistu mūki praktizē nekā nedarīšanu, atsakoties no vēlmēm un baidoties īstenot rīcību. Lai gan vienu viņi tomēr zina — in vino veritas. (Tas ir filmas nosaukums krievu versijā. Starp citu, Otar, vai jūs beidzot esat nonācis pie skaidrības ar “saviem” krieviem? — “Kā, vai tad filmā bija kāds krievs?” Bija, bija. Filmā bija krievu kompānija, kas atvedusi uz Parīzi pārdot svētbildes, kas kafejnīcā neatstāja dzeramnaudu un kam zagļi no rokām izrāva somu, pilnu ar naudu. “Lai gan no pirmā acu uzmetiena viss mūsu dzīvē ir dramatiski, traģiski un šausmīgi, tomēr, mazliet attālinoties, galu galā viss šķiet smieklīgi. Un mēs varam attālināties ironijā, lai aizsargātu sevi no iegrimšanas skumjās, neiespējamībā. Ar to mēs, gruzīni, ļoti nopietni atšķiramies no krieviem.”) Droši vien to domāja Saša. Tas nu gan ir vienīgais, par ko Joseliani ir pārliecināts, lai gan tiecas pēc atteikšanās. “Nevis alkohols ir kaitīgs veselībai, bet laika trūkums, ko mēs nevaram pavadīt kopā ar draugiem.” Vīns ir vēl viena atbilde uz skumjām, vēl viena iespēja, kā neiesaistīties. Lai šo iespēju — vīnā un kino — aprakstītu, Joseliani ir iemīļojis vārdu “metafizisks”, taču tas nozīmē vienkārši — neiespējams. Šī neiespējamība ir taustāma, kā taustāms ir baudījums no “veco, slimo vīru sabiedrības”, jo viņu un vīna iespaidā iespējams pateikt to, ko citādi nevar pateikt. To nevar, piemēram, francūži, jo viņi tostus ir nomainījuši ar gastronomiju. Kaut kādā ziņā visa Joseliani filma ir pārdomas par to, ar kādu kompāniju kopā ir vērts dzert — vienalga, kādu vīnu vai degvīnu. “Mums labs vīns ir tāds, no kura nākošajā dienā nesāp galva.” Filozofiem Mamardašvili un Pjatigorskim, kuri varēja stundām spriest, kura kompānija šovakar būs vīna cienīga, tāds bieži izrādījās pats Joseliani, jo toreiz viņš bija viegls, smieklīgs, un viņi tad arī varēja pateikt to, kas bez Joseliani un vīna netiktu pateikts. Toreiz? Joseliani gan šķiet, ka viņš joprojām prot, prot nebēdāties un neskumt. Vismaz savās filmās, kuru skumjas patiešām, kā teiktu Pjatigorskis, ir īpašas, tas ir viegls un priecīgs noskaņojums. Nebūtu grūti — lai gan, protams, būtu aplami — iedomāties, ka Joseliani filmas “stāstnieks” ir viegli un bezatbildīgi iereibis, viņš nekur neaizkavējas un kā spēlējoties te aizklāj vienu aci, skatoties uz filmas notikumiem, te otru, te — abas, it kā aizmirsdams. Nevienam nav nekāda viedokļa, Joseliani gribētu, lai vismazāk tāds būtu viņam, un ir tikai viens, kam ir, taču — kāds, to mēs nekad neuzzināsim, jo vienīgais novērotājs ir putns marabu, kurš filmā aizvieto filozofu. Kā sasniegt tādu vienaldzību? “Es, protams, zinu visu, aktieri nezina neko un nekas viņiem arī nav jāzina. Par dievu būt ir ļoti patīkami, un manas gribas pietiek, lai ar viņiem notiktu tas, kas ar viņiem notiek. Bez tam, kad Dievs radīja pasauli, viņš par to noteikti domāja labi.”

Sakiet, Otar, jūsu filmās nekur nav mīlestības — vai tas nozīmē, ka tās nav arī jūsu dzīvē? “Es to negribu rādīt, jo visas visas mīlestības ir nelaimīgas. Kā iemīlēšanās tā katrā ziņā ir nepiepildīta, un tās turpinājums ir neiespējams.” Vanitas. “Viss jau ir bijis — Sokrats jau ir notiesāts uz nāvi, Nerons jau ir pārgriezis sev rīkli, Otrais pasaules karš jau sen ir beidzies, konkistadori jau sen iekarojuši Ameriku…” — Amerika ir Joseliani bubulis kā Kafkas “pēdējais” romāns, tā ir neīstuma, izlikšanās, nepatiesās esamības simbols, pērkamība un naudas žvadzēšana — kā Majakovskim. Māju varoņi nepārtraukti pārģērbjas, lai izliktos, ka ir. Pošlostj. Lai gan viņiem viss pieder, nopietnību amerikāņi uztvert nespēj. ASV iedzīvotāji, tas ir, mēs, pārvēšamies par mežoņiem, gadu tūkstošos uzkrātie ētiskie noteikumi tiek aizmirsti, piepildās Špenglera paredzējums par Vakareiropas norietu, visapkārt ir televīzija, bērni ir pārtraukuši lasīt, vispārējs pošlostj, Holivuda ir sagatavojusi augsni pasaules izviršanai, neizglītotība šodien ir masu parādība, Eiropas atbiras ieradās Amerikā, lai taisītu naudu, kamēr kristietībā un Eiropā tas bija kauns, cilvēki pie varas ir psihiski slimi… Faktiski, viss jau ir aizgājis, kopā ar mūsu draugiem, jo katrs “dzīvs esošs cilvēks veido noslēgtu pasauli. Ar neskaitāmiem domu ceļiem, kas izveidojās, kad viņš vēl bija bērns. Un viņš visu savu dzīvi turpina izmantot šo enerģijas plūsmu, kas iet cauri mums… Tādēļ ir žēl, kad aiziet veci cilvēki. Toties atmiņas ir ļoti patīkamas.” — “Mēs varam skatīties uz to, kas notiek, bez īpaša uztraukuma. Palikušas ir vienīgi drupas, Partenons, Poseidona templis, Olimpā vairs nedzīvo jautra dievu kompānija. Ir izzudusi pasaules piepildītība ar neredzamām būtnēm. Jūs zināt, kad Odisejs ceļoja no Trojas uz Itaku — šodien ar lidmašīnu tā būtu pusstunda —, viņš ceļoja 10 gadus. Jo dievi negribēja, ka viņš tā uzreiz atgrieztos.

“Es augsti vērtēju tāda cilvēka vīrišķību, kurš, palikdams skumjš un nepieejams dzīvē, taisa maigu un jautru mākslu,” tieši tik tālu es paspēju noklausīties savu Parīzes interviju ar Otaru Joseliani, pirms aizmirsu to kopā ar diktofonu, Polijā pārkāpjot no viena vilciena citā. Būtu pārspīlēti teikt, ka šos sešus gadus es sevi būtu mocījis, vaicājot, par ko tad mēs runājām tajā, pazaudētajā intervijas daļā, taču tieši kā tās sarunas turpinājums bija šī gada Arsenāla tikšanās ar režisoru. Nekas nav mainījies, tieši tik vienkāršu secinājumu gribas izdarīt pēc Joseliani filmas noskatīšanās un ieraugot to pašu nemainīgo melanholisko sejas izteiksmi, kas vienmēr vienādi uzstādīta fotokamerai. Kad beidzās iepriekšējā filma, FridriksonaVisuma eņģeļi, es pie sevis noteicu: “Nav smieklīgi,” it kā kino noteikti būtu jāsmīdina. Nekāda lielā smiešanās nesanāca arī Joseliani Ardievu, mīļās tēva mājas, tomēr pēc filmas radās skumjā sajūta, ka pa šīm divām stundām, kamēr es biju kinoteātrī, daudzas no manas dzīves iespējām jau ir mirušas. No šī viedokļa Joseliani filma, bez šaubām, ir par nāvi. Filmas beidzamajos kadros paša Joseliani spēlētais varonis bēg no mājām un mazā laiviņā dodas jūrā: “Tur viss kaut kas var notikt, jūra ir bīstama, un nav zināms, ar ko tas viss beigsies. Vai jūs zināt, ka Korbizjē vienkārši ņēma un aizpeldēja jūrā? Jūs to zinājāt?” — Es to nezināju.

Sakiet, Otar, Parīzē, runājot par Renē Klēru, jūs minējāt kādu viņa filmas epizodi, kur kafejnīcā sēž piedzēries cilvēks un atkal un atkal liek vienu un to pašu plati… Man jūs esat kā tā viena un tā pati plate, kas atkārtojas. Lai gan, visdrīzāk, katrā jaunā jūsu filmā no jauna rodas arī Joseliani: vienīgi kāpēc viņš vienmēr atdzimst vienāds? “Var būt, ka tas ir arī labi, ka es atkārtojos. Vismaz kaut kas nemainās. Es skatos, kā izmainījusies Rīga, tā ir pavisam cita pilsēta. Varbūt ar gadiem es it kā riņķoju ap dzīvi, kā pa spirāli, un tagad, kad atgriežos, atgriežos jau kaut ko sapratis, savādāk. Atgriežoties jūs vairs neatrodat to, ko esat pazaudējuši. Viss ir izmainījies, jo daudzi cilvēki ir aizgājuši uz visiem laikiem. Atnākuši jauni, kuri visu ir pārtaisījuši un dzīvo pēc jauniem noteikumiem. Vienā jaukā dienā jūs nevarat neievērot, ka šī vairs nav tā zeme, kurā jūs esat dzimis.”

Vai ir vērts komentēt rakstus, intervijas un cilvēkus? — Nav, ja nu vienīgi pats raksts, patiesību sakot, nav komentārs. Kad lasu Joseliani atbildes, es lasu banalitātes, bet sarunas laikā atbildētājs bija viņa seja. Un viņš pat — tiesa, visai nedroši — pateica, ka filmu var saprast visādi, galu galā — “būs labi, ja to sapratīs daži draugi. Es netaisu kino kino dēļ. Kino ir instruments, ar kura palīdzību es kaut ko pasaku par savu laiku. Kino ir vēstule maniem draugiem, un nevar rakstīt nepazīstamam. Lai gan, es tomēr gribētu, lai mana filma būtu dāvana kādam nepazīstamam skatītājam, kurš, iespējams, domā tāpat kā es.”

Ar Otaru Joseliani sarunājās Uldis Tīrons

1994–2000