Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Saša Okuņs (1949) 70. gados aktīvi piedalījās Ļeņingradas andergraunda mākslā, izstādoties pirmajās mākslinieku nonkonformistu izstādēs. 1979. gadā viņš emigrēja uz Izraēlu un sāka dzīvot Jeruzālemē. Zīmē un glezno, veido arī instalācijas; to vidū gribas atzīmēt 80. gadu beigās izveidoto apjomīgo instalāciju “101 vārti”. Kopš 1986. gada ir pasniedzējs Becalēla Mākslas akadēmijā. Okuņa darbi izstādīti daudzos pasaules muzejos un galerijās; kopš 2022. gada viņa darbi ir iekļauti Albertīnas muzeja Vīnē pastāvīgajā ekspozīcijā.
Ko īsti mākslinieks dara? Šo jautājumu Saša Okuņs uzdod savos darbos, grāmatās un daudzus gadus ilgajā pasniedzēja praksē. Un, lai gan ik pa brīdim atnāk atbildes, šīs viņa pārdomas joprojām turpinās. Un arī mūsu pazīšanās saistīta ar šo pašu jautājumu. Mēs iepazināmies nevis kādā izstādes atklāšanās vai mākslinieka darbnīcā, bet kolektīvā Maimonida grāmatas “Ceļvedis apjukušajiem” (ap 1190) lasīšanā. Mēs runājām par cilvēka prāta attiecībām ar iztēli un paredzēšanas spēku. Iztēle arī ir paredzējuma augstākais mērķis, bet teksts – tas pašpietiekamais audums, kas ļauj iztēlei īstenoties.
Jau pēc tam es pie Sašas mācījos zīmēt. Tad darīšana jau bija ar aci, roku un tās nepaklausīgo turpinājumu zīmuli, cenšoties redzamo padarīt redzamu. Un baltu papīra lapu, uz kuras pasaule organizējas, radot attēlu: kas iznācis, tas iznācis, ne ar kādu tekstu to vairs nevar izmainīt.
Trešajā mūsu pazīšanās reizē Saša lasīja lekciju manā studijā. Mēs saspringti meklējām iespēju, kā lietas, vārdi un rīcība, krustojoties, bet neaizvietojot cits citu, izgaismo jauno – to, kā rodas tēls. Un runājām par to, vai māksliniekam vajag runāt par savu darbu vai klusēt.
Mihails Bogomoļnijs
Rīgas Laiks: Kāpēc jūs neievērojat sabatu, bet tiekaties ar mums?
Saša Okuņs: Pirmkārt, es neesmu reliģiozs ebrejs. Lai arī pret pašu ticību izjūtu cieņu, reliģijas, arī jūdaisms, man nepatīk. Otrkārt, agrāk es biju pasniedzējs mākslas skolā reliģiozām meitenēm un neslēpu, ka strādāju sabatā. Kad man jautāja: “Kā tā?”, es teicu: “Katrs lūdzas pa savam.”
RL: Kā lūdzaties jūs?
Okuņs: Es strādāju.
RL: Darbs ir lūgšana?
Okuņs: Protams. Vai tad ir kāda atšķirība? Lūgšana ir dvēseles darbs, un dvēseles darbs ir arī gleznošana. Lūdzas ar vārdiem un klusējot, glezno ar rokām, bet arī klusējot. Atšķirības nav. Marina Cvetajeva ļoti pareizi teica, ka īsts mākslinieks nekad neteiks: “Es to radīju,” – viņš teiks: “Man sanāca.” Tas ir reliģisks skatījums uz lietām. Visu slikto darām mēs paši, bet labais atgadās.
RL: Un jūs piekrītat šādam skatījumam?
Okuņs: Glezniecība ir milzīgs mehānisks, amatniecisks darbs. Mūsdienās to atmet, jo mākslas attīstība novedusi pie tā, ka tās amatnieciskā puse vairs nav svarīga. Bet man tā ir svarīga un dārga. Nav iespējams būt iedvesmotā stāvoklī visu laiku; dažkārt gadās, ka jūtos kā caurule, pa kuru kāds kaut ko kaut kur sūknē. Es neesmu nekas, nulle, kaut kāda caurule. Arī tā, protams, ir reliģiska sajūta, citādi to nevar izskaidrot.
RL: Man grūti iztēloties, kā varētu būt sajusties caurulei.
Okuņs: Tas ir tā, ka viss notiek pats no sevis. Galvenais ir spēt laikus apstāties, citādi sabojāsi darbu, un, tiklīdz to būsi sabojājis, gribēsi izlabot, bet sabojāsi vēl vairāk. Tad ir vienkārši jāpārtrauc.
RL: Kā jums šobrīd ar to veicas?
Okuņs: Es diezgan ilgi strādāju pie šīs gleznas. Vispirms sataisu daudz nelielu skiču, visbiežāk abstraktu, jo es sāku ar abstrakciju: esmu visai pārliecināts Platona piekritējs. Un, kad šķiet, ka esmu satvēris Dievu aiz bārdas, pāreju uz lielo formātu un sāku gleznot. Lūk, te (rāda) bija ainava, bet te šis cilvēks, onkulis, ar kuru tā tante noņemas, viņš manu acu priekšā sāka mirt. Sākumā viņš bija dzīvs, bet tad...
RL: Kļuva arvien zaļāks.
Okuņs: Un nomira. Sēžu pie savas gleznas un domāju: kāpēc viņš nomira? Es taču negribēju, lai viņš mirst, protams, ka negribēju. Tad es pēkšņi sapratu, ka vienīgā tēma glezniecībā, kur sieviete tur mirušu vīrieti, ir Pieta. Tātad manai gleznai ir reliģiska, arhetipiska sākotne. Cik brīnišķīgi! Pēc tam visu vasaru strādāju pie
ainavas, tur bija kalni, bet tas nederēja, bija dažas pieklājīgas vietas, bet kopumā – nederēja. Sēžu un teju vai
raudu, esmu izniekojis divarpus mēnešus. Tad visu nokasīju un divu stundu laikā uzgleznoju tuksneša ainavu, un redzu: der, strādā. Un tad es saprotu, ebreju Jomkipura svētkos, Salīdzināšanas dienā, ir paraža grēkus simboliski uzkraut gailim vai vistai, vīrieši gailim, sievietes vistai. To paceļ virs galvas...
RL: Un nogalina.
Okuņs: Sanāk, ka tas ir kā upuris. Bet tad es pēkšņi sapratu, ka Jeruzalemes žargonā gaili, kuru vicina virs galvas, sauc par geber, tātad – cilvēku. Un tempļa laikā tautas kolektīvos grēkus uzkrāva āzim, ko savukārt izdzina tuksnesī. Tāpēc es domāju, ka gleznas jau ir tur augšā, tās atliek vienīgi dabūt lejā un īstenot, bet, ja cenšas īstenot nepareizi, glezna pretojas.
RL: Kāds īsti tam sakars ar Platonu?
Okuņs: Platons tāpēc, ka ideja vispirms pastāv tur augšā, tā jau ir.
RL: Jūs taču nedomājat, ka jūsu radītai gleznai ir pirmtēls, kas pastāv kaut kur tur?
Okuņs: Pilnīgi iespējams, ka pastāv. Kurš lai to zina?
RL: Atceros, jūs stāstījāt par Rembranta gleznoto Jeremiasa Dekera portretu, kurā daļa Dekera sejas ir ēnā, bet trīs mēnešus vēlāk viņš nomira. Un man radās no jūsējās atšķirīga interpretācija: mēs varētu pieļaut, ka Rembrants viņu ar šo gleznu ir nogalinājis.
Okuņs: Jūs varat interpretēt, kā vien vēlaties!
RL: Nē, atvainojiet, tā nav tikai rotaļa ar vārdiem. Es aicinu par to padomāt nopietni!
Okuņs: Jā, šāda interpretācija ir iespējama, un ne jums vienīgajam tā ienākusi prātā. Bet, godīgi sakot, es tā nedomāju. Atgriežamies pie jūdaisma. Jūdiem ir cits Jaunais gads, jo mēs dzīvojam pēc mēness kalendāra, un atšķirībā no citām reliģijām Jaunais gads nav tik lieli svētki. Kāpēc? Tāpēc, ka Jaunajā gadā debesīs atveras grāmata, kurā visam nākamajam gadam tiks ierakstīts tavs liktenis. Ir palikušas 10 dienas, lai vēl kaut ko darītu, kaut ko lūgtu, kaut ko nožēlotu. Desmitajā, Salīdzināšanas dienā, grāmata aizveras, to aizzīmogo un paraksta. Tāpēc cits citam novēlam, lai labs paraksts un labs zīmogs. Ja Dekeram ir noteikts trīs mēnešu laikā nomirt, viņš nomirs. Tiesa, ir vēl arī tāda amizanta nostāja, ka, lai arī viss ir iepriekš noteikts, pastāv brīvā griba. Tas ir paradokss, oksimorons, tā ir smieklīga pozīcija. Bet Rembrants, es nezinu, Rembrants bija ģēnijs, un ģēniju nevar izskaidrot.
RL: Es gribētu saprast, vai jūs pieļaujat šādu maģisku glezniecības spēku.
Okuņs: Protams. Bet kas tad ir māksla, no kurienes tā nāk? Manuprāt, tai ir divas sākotnes. Pirmā acīmredzot ir estētiska izjūta, kas kaut kādu iemeslu dēļ cilvēkam piemīt. Cilvēks uztaisa podiņu, un ēdiens vārās brīnišķīgi, viss ir labi, bet cilvēkam ar to nepietiek, viņš podiņu izrotā ar ornamentiem. Funkcionāli tas neko nemaina, bet gribas, lai skaisti. Otra lieta ir maģija. Mēs visi apbrīnojam alu zīmējumus, piemēram, Altamirā, Lasko. Pamēģiniet dzīvnieku uzzīmēt labāk nekā viņi – tas nav iespējams. Bet viņiem tas bija saistīts ar maģiju, tas bija simbols.
RL: To mēs nezinām. Ko viņi tur darīja pirms 35 tūkstošiem gadu, nav īsti skaidrs. Bet es gribētu pievērsties tieši glezniecības vai vispār vizuālās mākslas maģiskajam spēkam. Piemēram, sarkans karogs nav tikai karogs, kas piesaista uzmanību, tas kaut ko dara ar apziņu.
Okuņs: Neapšaubāmi. Es nezinu, kāpēc un kā tieši, varbūt kāds zina, bet šķiet, ka mums patiešām jau sākotnēji piemīt krāsu un formu simbolikas izjūta.
RL: Jūs domājat, fizioloģiski?
Okuņs: Piemēram, es saviem studentiem saku: “Parādiet man mieru!” Un gandrīz visi dara šādi. (Rāda.) No kurienes tas nāk? Droši vien no tā, ka mēs guļam guļus. Ja mēs gulētu stāvus, varbūt būtu citādi. Es nezinu. Es saku: “Tagad parādiet man pilnību!” (Rāda.) Un atkal – visi bez izņēmuma. Tas pats ir ar krāsām. Kāpēc neviens nav uzvedis Karmenu pelēkā kleitā ar violetu ziedu? Ja kāds ko tādu darītu, tad tikai ar nolūku, lai nevar saprast, ka tā ir Karmena. Skaidrs, ka sarkanajai krāsai ir sava simboliska nozīme, visi kardināli tērpjas sarkanā.
RL: Arī es šodien gribēju uzvilkt sarkanu tērpu, bet sakautrējos.
Okuņs: Nav par ko kautrēties, tā ir kaisles krāsa, tā ir briesmu krāsa. Kāpēc Sarkanais laukums ir Sarkanais laukums? Sarkanā gaisma aptur, zaļā – ļauj iet. Baltā ir pilnības un nevainības krāsa, ne velti pāvests tērpjas baltā. Manuprāt, vissvarīgākais 20. gadsimta darbs ir Maļeviča “Melnais kvadrāts”. Tas nenozīmē, ka labākais. Bet svarīgākais tāpēc, ka visai mākslai, kura bija pirms viņa, iedzina naglu zārkā un aizsāka visu, kas notiek mūsdienās. Viņš radīja antiikonu. Bez “Melnā kvadrāta” bija arī “Baltais kvadrāts” un “Sarkanais kvadrāts”, bija trīsstūri, apļi, bet kaut kāda iemesla dēļ visi zina tikai “Melno kvadrātu”. Kāpēc? Ļoti vienkārši: formas un krāsas simbolika. Kvadrāts ir zemes forma, tas ir matērijas simbols, savukārt melns Eiropas tradīcijā tiek uzskatīts par krāsas neesību. Mēs sakām: melnbaltā fotogrāfija. Vai zināt, kā saka japāņi? Divkrāsu. Viņi melnu uzskata par krāsu. Mēs sakām: tā ir sātana krāsa, šausmu krāsa, sēru krāsa, tā ir nekas. Bet, kā teica ķēniņš Sālamans, zem saules nav nekā jauna. Arī “Melnais kvadrāts” tika radīts 300 gadus pirms Maļeviča. Anglijā bija tāds doktors Roberts Flads, viņš bija alķīmiķis un darīja daudz ko, un viņam ir melnais kvadrāts viens pret vienu kā Maļevičam, bet viņš norāda, ka tās ir lielas šausmas, liels nekas, liela iznīcība un tā tālāk. Tas, ko izdarīja Maļevičs, – lielas šausmas, liels nekas, liela iznīcība, matērija – tas pārspēja visas runas par garīgumu, tāpēc tas ir ļoti svarīgi. Formas un krāsas vienība, absolūts risinājums.
RL: Kāpēc tas izrādījās gals visam, kas bijis iepriekš?
Okuņs: Mēs šobrīd dzīvojam milzīgas krīzes laikā, un, tajā atrodoties, ir grūti par to runāt. Zināt, ko atbildēja Mao, kad viņam jautāja, ko viņš domā par Franču revolūciju? Viņš teica: “Ir pagājis pārāk maz laika, lai to varētu novērtēt.” Eiropas mākslas attīstības paradigma atbilst Pigmaliona mītam: vīrietis darina skulptūru, iemīlas tajā, un tā atdzīvojas. Simtiem gadu augstākais kompliments gleznotājam un tēlniekam ir bijis: “Viņa ir kā dzīva, viņa elpo!” Bet palūkojieties uz kādu no mezolīta Venerām. Tas ir sievietes simbols, tā nav konkrēta sieviete. Tās ir krūtis, vēders, mātišķums, tur ir viss, sekss un viss, ko vien vēlaties. Māksla attīstījās no simbola par realitātes atveidojumu. Un līdz ar kristietības atnākšanu māksla atgriezās pie simboliem. Tā ir pirmā krīze.
RL: Bet slavenie Faijūmas portreti ir ļoti reālistiski.
Okuņs: Jā, tie ir neticami skaisti, taču paiet daži simti gadu, un viss atgriežas turpat. Otrā krīze sākās jau apmēram ar Rembrantu, un tad, protams, 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums, kad daudzējādā ziņā atkal atgriežamies pie simboliem. Brinkuši “Skūpsts”, zināt? Tieši tāds pats darbs ir atrodams kādā 12. gadsimta baznīcā Francijā. Viens pret vienu. Nav tā, ka Brinkuši to būtu nozadzis, viņš to nezināja, bet tas parāda, ka atkal esam nonākuši tajā pašā krīzē.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies